— Pēc divām dienām gaidu jūs faktori jā, — viņš noteica un ar kasti padusē izgāja ārā, aizvērdams aiz sevis durvis.
Tas bija viss.
Seidžo, ne skaņas neizdvesdama, nometās uz ceļiem zemē blakus brālim un ieslēpa seju viņa piedurknē.
Tirgotājs bija izvēlējies Čikeniju.
Bet Čilevijs, pēkšņi nobijies, nekā nesaprazdams, viens ielīda savā mazajā mājoklītī.
8. SEIDžO DZIRD, KO SAKA RUNĀJOŠIE CiEdri
Otrā dienā Lielā Spalva posās ceļā uz faktoriju, lai atstrādātu savu parādu. Kopā ar viņu devās septiņpadsmit ciema vīru trijās lielās bērza tāss laivās. Trušu ciemā viņi iekraus laivās preces, kas būs jāaizved uz Līča Pļavām jeb Maskodeisingu — otru sabiedrības faktoriju tālu ziemeļos. Brigāde — tā sauca šādu laivu karavānu — būs prom kādu mēnesi vai pat ilgāk. Seidžo, Šepīens un Čilevijs palika Opīpīsovejā vieni.
Kad tirgotājs bija aizgājis un aiz sevis aizcirtis durvis, līdzi paņemdams bebrēnu, ko Seidžo mīlēja, tāpat kā tēvu un brāli, par visu vairāk pasaulē, viņai likās, it kā durvis būtu aizvērušās arī uz viņas sirdi un tā aiznesta kastē kopā ar Čikeniju.
Kopš tās dienas daudz kas bija mainījies. Laimīgais draugu pulks bija iziris. Nebija vairs dzirdama jautrība rotaļu namiņā, neskanēja vairs joki un smiekli ezera krastā. Čilevijs vairs nelēkāja no prieka, un viņa balss, ko varēja dzirdēt vienmēr un visur, bija pierimusi. Viņš vairs nevirpu- ļoja jocīgās dejās un nerotaļājās, bet bēdīgs klīda augu dienu šurp un turp pa taku, meklēdams Čikeniju. Čilevija mazā galviņa, liekas, nespēja aptvert, ka rotaļu biedra vairs nav. Ik rītu možs un cerību pilns viņš teciņiem devās ārā, pārliecināts, ka Čikeniju kaut kur atradīs. Viņš ielū kojās visos rotaļu namiņa kaktos, citu pēc citas apskraidīja nomīdītās vietas zālē un niedrēs, kur viņi abi tik bieži bija sēdējuši, sukādami kažociņus, cīkstējušies vai gozējušies viens otram blakus saulītē. Viņš peldēja šurpu turpu gar krastu, nopētīdams visas viņu agrākās atpūtas vietas, ienira arī grīļīgajā mājiņā, kuru viņi bija būvējuši ar tādu aizrautību.
Tā Čilevijs izmeklējās visu cauru dienu, līdz viņa jestrie solīši kļuva aizvien gausāki un gurdenāki. Tad viņš paguris aizvilkās ar savām mazajām kājelēm pa taciņu uz būdu un bez trokšņa apgūlās tukšajā, klusajā mājoklītī. Nekas vairs nebija palicis pāri no draiskulīgā nebēdņa un nerātnā palaidņa, tagad viņš bija tikai vientuļš, bēdu sagrauzts mazs bebrēns. Viņš vairs nebija Lielais Nieciņš, bet tikai Nieciņš, jo tagad bija kļuvis Visniecīgākais šajā mājā. Bērni gāja viņam visur pakaļ, izlikdamies, ka arī meklē, lai gan zināja, ka viss ir veltīgi, taču viņiem bija žēl noskatīties, kā bebrēns-viens klīst apkārt kā rēgs. Kad Čilevijs ēda, _ bērni nosēdās viņam blakām un turēja viņa bļodiņu. Dažkārt viena vai divas lielas asaras iepilēja piena putriņā, kad-Seidžo domāja par Čikeniju ķuram arī būtu vajadzējis atrasties tepat, — par nabaga Čikeniju, nabaga Mazo Nieciņu, kas bija tik maigs un mīlīgs un reizēm jutās tik vientuļā; tagad viņš dzīvoja lielā pilsētā, kur nedzirkstīja rotaļu prieks, kur nebija bennoka, kur nesprēgāja joki.
Reizumis šķita, ka Čikenijs patiesībā nekur nav aiznests. Likās — teju, teju mazais dzīvnieciņš parādīsies rotaļu namiņā vai arī šis strupkājai- nais, apaļīgais radījums kopā ar Čileviju izlēks no bērza tāss mitekļa, lai saņemtu dienišķo bennoku, vai arī kuru katru brīdi viņa balss ieskanēsies pie ezera. Aizvien vēl dubļos ūdens malā bija redzami Čikenija sīko pēdiņu nospiedumi — daudz mazāki nekā Čilevija, neglīti, uz iekšu ver stiem purngaliem, tomēr tik aizkustinoši mīļi. Seidžo ļoti bieži gāja uz tiem skatīties un, kad neviena nebija tuvumā, nometās uz ceļiem un liegi tiem ar pirkstiem pieskardamās, kaut ko čukstēja; beidzot izzuda arī tie. Pēdējo pēdu nospiedumu viņa pārsedza ar bērza tāsi un katru dienu gāja to aplūkot, bet zeme pamazām izžuva, pārvērtās putekļos, izdzēsdama arī šīs pēdas.
Tagad par Čikeniju nekas vairs neliecināja.
Sais dienās Čilevija balsi reti kad varēja dzirdēt, toties naktīs palaikam viņš pamodās un, galējas vientulības mākts, smilkstēja, cenzdamies tumsā sataustīt otru mazu, apaju ķermenīti, kura tomēr nebija. Izdzir- dusi viņu, arī Seidžo pamodās, ielīda pie viņa mājoklītī, apgūlās blakus skaidiņās un elsodama spieda viņu sev klāt, kamēr abi iemiga.
Šepīens stundām ilgi klusēdams sēdēja ezera malā un acīm urbās tālēs izgaistošajos kalnos. Viņam sāpēja sirds par māsu, kas vairs nerosījās pa būdu dziedādama un smiedamās kā agrāk. Viņam kaklā spriedās kamols, un viņš pameta niknus skatienus apkārt, jo neviens nedrīkstēja zināt, cik grūti ir aizturēt asaras. Kā viņš nīda tos maisus un saiņus, kas tika iemainīti pret Čikeniju! Kad viņš ēda, bennoka kumoss strēdza viņam kaklā. Kā gan viņam nebija ienācis prātā piesolīt tirgotājam savu šauteni? Tā viņam bija maksājusi četras ūdeļādas, un diez vai viens mazs mazītiņš bebrēns maksātu vairāk?
Bērniem bija katram savs luteklis, un par Čileviju patiesībā rūpējās Šepīens, taču tagad brālis savu bebrēnu bija nodevis pilnīgā māsas aizgādnībā. Sad tad Seidžo ņēma bebrēnu līdzi uz patālo upīti, kura tecēja no kalniem viņpus ciema un kurā bija neliels ūdenskritums. Blakus tam šalca augsta priede, zem kuras meitene parasti apsēdās un domāja par to, kā atdabūt Čikeniju, bet Čilevijs tikmēr peldēja, nira un viens mazdrusciņ parotaļājās rāmajā, dziļajā dīķī lejpus ūdenskrituma. Seidžo šķita, ka Čilevijs jūtas šeit labāk, jo dīķis nebija tik plašs un vientulīgs kā ezers, kurš jūdzēm tālu pletās uz visām pusēm un kurā sīkais bebrēns bija vienīgā dzīvā būtne.