Kamēr Čilevijs peldēja šurpu turpu vai mizoja kārklu zariņu, vai arī sukāja kažociņu, iesēdies viņai klēpī, viņa klausījās ūdenskrituma šalkoņā. Ja jūs kādu laiku ļoti pacietīgi sēdēsiet pie krācēm vai ūdenskrituma, pēc brīža jūs saklausīsiet balsu murdoņu, kas, kļūdama te skaļāka, te klusāka, reizēm ir pavisam skaidri sadzirdama, reizēm atkal saplūst ar ūdens čalām. Visi indiāņi dzirdējuši šīs balsis, arī baltie cilvēki sakās dzirdējuši, kā klusu dzied strauts. Indiāņi apgalvo, ka tās esot mirušo cilvēku balsis, viņi ierodoties no garu valstības, lai parunātos ar tiem, ko mīlējuši. Šeit Seidžo parasti sēdēja, pūlēdamās saprast, ko saka balsis. Viņa bija pārliecināta, ka pienāks diena, kad viņa tās sapratīs, jo indiāņu valoda ir tik ļoti līdzīga ūdens guldzēšanai, vēja nopūtām un " koku šalkoņai. Čilevijs bieži sēd ja viņai blakām pavisam rāms, it kā arī klausītos balsīs, un varbūt dzirdēja tās labāk nekā Seidžo, jo bebriem ir daudz asāka dzirde nekā cilvēkiem.
Šo vietu indiāņi bija nosaukuši par Opīpīsoveju — Runājošajiem Ūdeņiem, un šai vārdā tika saukts ari ciems un tā apkārtne. Ūdenskritumu Seidžo bija iemīļojusi jau kopš agras bērnības un gāja turp, kad jutās vientuļa vai gribēja padomāt vai- arī kaut ko izlemt. Nogulusies augstas priedes pakrēslī, viņa raudzījās milzīgajā, ēnainajā, tikai vietvietām saulstaru cauraustajā zarotnē, kas no apakšas izskatījās kā brīnum skaista, nezināma zeme, kurā mīt laumas un eitas teiksmainas būtnes. Ne vienu reizi vien Seidžo ienāca prātā, vai tikai tur nemājo gari, kas
uzrunā ļaudis no Runājošajiem Ūdeņiem. Kad viņa tā gulēdama vērās līganajā priedes galotnē un klausījās, kā urdz strauts, viņai likās, it kā māte atrastos tuvumā un viņai kaut ko sacītu, un Seidžo tad jutās bezgala laimīga.
Reiz, sēdēdama tur ar Čileviju klēpī un klausīdamās iemidzinošajā mazā ūdenskrituma šalkoņā, meitene dzirdēja pavisam skaidras un saprotamas skaņas un, atspiedusies pret priedi, pievēra acis, lai labāk tās dzirdētu. Pēc mirkļa ūdens čalas mazpamazām kļuva klusākas, līdz pierima pavisam, un Seidžo to vietā izdzirda kādu gluži klusu un skaidri runājam. Drīz viņa jau varēja atšķirt vārdus — kāds runāja indiāņu valodā, kas ir tik līdzīga ūdens tecēšanai: «Seidžo, Seidžo, māžān, māžān. Seidžo, Seidžo, den-na žā-dān.»'
Vārdi tika neskaitāmas reizes atkārtoti, tāpat kā tiek atkārtots dzejolis vai dziesma. Reizēm tie ieskanējās skaļāk, reizēm klusāk, tāpat kā ūdenskrituma murdoņa, kas lāgiem liekas tuvojamies, lāgiem atkal attālināmies. Beidzot vārdi skanēja tik skaidri, ka meitene pat pazina balsi — balsi, kuru bezgala sen nebija dzirdējusi, mātes balsi.
— Ai, māmiņ, Seidžo, ir šeit! Ai, māmiņ, saki man vēl kaut ko! Es tevī klausos, — meitene iesaucās un, pastiepusi rokas balss virzienā, pieskārās kaut kam mīkstam un siltam; piepeši atvērusi acis, viņa ieraudzīja, ka roka piedūrusies siltajam, miklajam Čilevija purniņam. Bebrēns sēdēja klēpī un raustīja viņas lakatu. Seidžo saprata, ka brīdi bijusi iesnaudusies; vārdus atkal apslāpēja ūdens guldzēšana.
Seidžo uzlēca kājās un, pacēlusi Čileviju, sacīja tam:
— Cilevij, Čilevij, gan mēs dabūsim Čikeniju, mums jādodas uz pilsētu pēc Čikenija. To man teica māmiņa. Es zinu.
Ar bebrēnu rokās viņa drāzās uz mājām un skriedama sev sacīja:
— Jā, tā bija māmiņas balss. Viņa teica, lai es dodos uz pilsētu. Pagaidi, kamēr es visu izstāstīšu Sepīenam!
Skrienot meitene pamatīgi sakratīja Čileviju, un viņam tas nepavisam nepatika; viņš pūlējās izrauties un iespiedzās smalkā balstiņā, kādā nebija kliedzis jau kur tas laiks. Seidžo nodomāja: «Viņš atkal atguvis balsi, un tā ir tāda pati kā agrāk. Tas nozīmē, ka mans sapnis piepildīsies. Es zinu, ka piepildīsies.» Un meitene skrēja vēl ašāk. Pagalam aizelsusies no garā skrējiena, Seidžo ar bebrēnu rokās apstājās pie būdas. Arī bebrēns bija aizelsies, tikai no skaļās brēkšanas. Šepīens, ieraudzījis viņus tik satrauktus, žigli izgāja āra un jautāja, kas noticis. Seidžo izstāstīja viņam savu sapni un teica, ka viņiem noteikti jādodas uz pilsētu.
Taču Šepīens uzreiz nevarēja tam piekrist, viņam viss bija jāpārdomā, turklāt nekādu sapni viņš nebija redzējis.
— Tas nav visai prātīgi, māsiņ, — viņš iebilda. — Pilsēta atrodas tālu, mēs pat ceļu nezinām uz turieni, ari naudas mums nav, un bez tās mēs nedabūsim ne nakts ilij is, ne ēdienu. Čilevijs arī būs jāņem līdzi. Un ko teiks tētis?
Tas viss izklausījās pēc atrunāšanas, taču, ja Seidžo ko bija ieņēmus! galvā, tad tik viegli nebija atturama.
— Tētis ir tikpat bēdīgs kā mēs, — Seidžo sacīja, — un priecātos, ja mēs atkal atrastu Čikeniju. Kopš Čikenija nav mūsu vidū, neviens no mums nav juties laimīgs.
Bet par to, kā viņi nokļūs, pilsētā un ko tur nokļuvuši darīs, viņa nebilda ne vārda. Viņa tikai nešaubīgi ticēja redzētajam sapnim un bija pārliecināta, ka brīnumam jānotiek1 . Uzmetis skatienu māsai, Šepīens ieraudzīja, kā viņas acis iemirdzas un cik līksma viņa pēkšņi kļuvusi. Izpildīt viņas lūgumu būs grūti — to viņš zināja, tas būs visgrūtākais, ko viņš jebkad veicis, taču atteikt māsai, pat nepapūloties izpildīt viņas lūgumu, un tad noskatīties viņas ciešanās būs vēl nesalīdzināmi grūtāk. Tēvs, prom braucot, bija teicis Šepīenam darīt visu iespējamo, lai Seidžo atkal kļūtu laimīga. Tātad ceļš bija tikai viens.