Uzmetis skatienu Seidžo, kas, Čileviju apskāvusi, gulēja ciešā miegā, Šepīens dziļi ieelpoja un, aizvēris acis, arī drīz vien pārcēlās uz Sapņu valstību.
11. BALTAIS BRĀLIS UN INDIĀNI
Vēl pēc divām ceļojuma dienām bērni sasniedza Trušu ciemu. Indiāņi to sauca par Vapūskanīmīču — Dejojošo Trušu ciemu, jo trušu šeit kādreiz bija saradies, ka biezs. Šie dzīvnieki lecot piesit pie zemes pakaļkājas, un mēness gaismā izskatās, it kā tie dancotu. Tāpēc, es domāju, sauksim šo apkaimi tāpat kā baltie cilvēki par Trušu ciemu.
Bērni uzcēla telti netālu no faktoiijas pie neliela līča, kurā Čilevijs varēja droši peldēt, jo parastā indiāņu apmešanās vieta, kaut ari pašlaik bija brīva, čumēja un mudžēja no badīgajiem kamanu suņiem, kuriem vasarā pašiem vajadzēja sagādāt sev barību un kuri saplosīja mazākus dzīvniekus un aprija visu, kas nebija taisīts no koka vai dzelzs. Pat mazi bērni bija no tiem jāsargā. Kad telts bija uzcelta, grīda noklāta ar biezu kārtu atsperīgu zariņu, malka ugunskuram savākta un viss nolikts savā vietā, Šepīens iesēdās laivā un devās uz faktoriju. ,
Tur viņš atrada tirgotāju — to pašu, kas bija ieradies pie viņiem tai liktenīgajā dienā vasaras sākumā. Tirgotājs bija j-aunatnācējs šai pusē un indiāņu valodu prata tikai mazliet, bet Šepīens lāgā nezināja angļu valodu. Tirgotājs iesauca zēnu kantorī otrpus veikala, kur viņus neviens netraucētu un viņi varētu viens otru saprast. Šepīens, viņa priekšā nostiepies taisns kā bulta, centās kā prazdams visu izskaidrot. Viņš stāstīja, ka pēc tam, kad Čikenijs pārdots, viņu dzīvē viss sagriezies otrādi, viņa māsa visu laiku ir nomākta, Čilevijs skumst pēc drauga un viņi visi jūtas nelaimīgi. Tirgotājs, sēdēdams aiz rakstāmgalda un izskatīdamies drīzāk pēc tiesneša nekā pēc tirgotāja, vērīgi uzklausīja visu, ko stāstīja Šepīens, un, kad tas bija beidzis, sacīja:
— Tātad Čile… kā viņu sauc?
— Čilevijs, — Šepīens izlaboja.
— Ak jā, — turpināja tirgotājs, izskatīdamies pagalam bargs. — Tātad Čikelijs skumst, ko? Un tava māsa arī. Un tu gribi Čik… kā viņu sauc? Čineviju dabūt atpakaļ, ko?
— Jā, — Šepīens. pacietīgi atbildēja, — gribu Čikeniju atpakaļ.
Tirgotājs skaļi noklepojās un mazliet pašņaukājās.
«Kādas muļķības!» viņš nodomāja. «Sacelt tādu troksni dēļ maza, smilkstoša zvērēna, kas nav lielāks par kucēnu.»
Taču Šepīens runāja klusā, mierīgā balsī, rūpīgi izvēlēdamies vārdus vaiodā, kurā runāja tirgotājs un kuru viņš tik slikti zināja:
— Mans, es strādās. Es taisīs malku (viņš gribēja teikt «skaldīs malku») jums ziemai. Es strādā visu vasaru jums. Es pārdod jums savu šauteni. Es tagad mainīt malku un šauteni pret Čikeniju. Tādi ir mani vārdi.
Taču šie vārdi lika viņam notrīsēt, jo šautene viņam bija ļoti dārga.
— Man tava šautene nav vajadzīga, — tirgotājs atcirta. — Šī fakto- rija pārdeva tev to, un mēs, protams, atpakaļ to nepirksim. Šeit nav lombards!
Tirgotāja saltās, zilās acis izskatījās patiešām bargas. Nabaga Šepīens, kurš pat nezināja, ko nozīmē lombards, nodūra acis un skatījās uz mokasīniem, lai tirgotājs neredzētu, kā viņam dreb lūpas; tad viņš atkal lepni izslēja galvu, klusu piebilzdams:
— Tad es strādāt arī visu ziemu. Visu vienu gadu es strādāt jums. Vienu gadu par Čikeniju.
«Nieki!» tirgotājs nodomāja. «Laikam tas puika ir jucis.»
Bija skaidrs, ka tirgotājs par indiāņiem neko daudz nezina. Piepeši viņš vaicāja:
— Vai tu ugunsgrēku redzēji?
— Jā, — Šepīens atbildēja. — Mans, Seidžo, Čilevijs brauca ugunij cauri. Viena valka sadega. Mums bija gandrīz beigas.
Baltais cilvēks viņu nopētīja — ugunij cauri!
«Blēņas!» viņš jau grasījās skarbā balsī,teikt, bet tad pārdomājis vēlreiz skaļi nokremšļojās. Tagad arī viņam kļuva skaidrs, ka zēns runā nopietni. Viņš patiesi nožēloja, ka neko vairs nevarēja darīt. Čikenijs bija pārdots tālāk, šoreiz nez kādiem pilsētas ļaudīm, kam piederēja dārzs, kurā meža zvēri tiek turēti krātiņos (Čikenijs — meža zvērs!), un dzīvs bebrs ir liels retums. Viņš to visu paskaidroja Šepīenam, joprojām runādams skarbā balsī (.(kundziski» — kā viņam pašam likās), jo viņš bija iesācējs tirdzniecībā un domāja, ka ar indiāņiem tieši tā jārunā. Lai gan viņam bija sārta, dusmīga seja un saltas, zilas acis, viņš tomēr nebija tāds cilvēkēdājs, par kādu gribēja izlikties. Beigās viņš, cik laipni vien varēdams, pastāstīja, ka Čikenijs (šoreiz — Čikarū) jau pirms mēneša aizvests un par viņu saņemti piecdesmit dolāri.
Piecdesmit dolāri! Šepīenam saplaka dūša — piecdesmit dolāri, tādu naudu viņš nekad nebija redzējis. Naudu tirgotāji gandrīz nekad nedeva, preces viņi parasti iemainīja pret kažokādām, jo indiāņi varēja tērēt naudu vienīgi tai veikalā, kurā to bija saņēmuši, tāpēc viņiem nebija nekāda vajadzība nēsāt to līdzi. Piecdesmit dolāru! Viņa piedāvātais larbs un lieliskā šautene tika atraidīti! Viņam vairs nebija nekā, ko 3ot. Taču zēna dabā nebija tik viegli padoties. Viņš devās atpakaļ uz īometni un pastāstīja Seidžo, ka dabūjis zināt, kur atrodas Čikenijs. To izirdot, Seidžo nopriecājās, bet Šepīens nepastāstīja viņai nedz par to, :ik cietsirdīgs bijis tirgotājs, nedz arī par iielo naudas summu, ko viņi
nemūžam nespēs sadabūt. Seidžo nodomāja, ka pašlaik nekas cits neatliek kā gaidīt, kamēr Sepiens sacirtis mazliet malkas un nopelnīs naudu braucienam uz pilsētu un atpakaļ (tas nevar diez cik daudz maksāt, jo cilvēki taču brauc šurp un turp ik pēc dažām dienām) un vēl mazliet, par ko atpirkt Čikeniju. Savā ziņā viņai bija taisnība, jo tieši tā būtu vajadzējis rīkoties. Taču viņa nezināja, cik šis pasākums patiesībā ir bezcerīgs.