Šepīenam nebija ar ko bēdās dalīties, un viņš lauzīja galvu, lai izdomātu, kā nopelnīt piecdesmit dolāru, bet, cik maksā biļete, viņš pat nebija uzdrīkstējies pajautāt. Dažbrīd viņš prātoja, ko par visu to teiks tēvs, tomēr bija pilnam pārliecināts, ka viņam tiks viegli piedots tas, ko viņš dara, lai Seidžo būtu laimīga, kaut arī viss neiznāk gluži tā, kā vajadzētu. Cauru nakti viņš mētājās un grozījās savā guļvietā un bez mitas domāja. Kaut varētu nokļūt pilsētā! Viņš bija dzirdējis, ka daži baltie ir labi cilvēki, it sevišķi pilsētnieki, ne jau visi ir tādi kā tirgotājs. Ja viņš varētu tikt pilsētā un izstāstīt Čikenija īpašniekam par savām bēdām un nedienām, varbūt viņi palaistu Čikeniju vaļā un tas kopā ar Seidžo brauktu uz mājām, bet pats viņš tikmēr paliktu pilsētā un strādātu, lai samaksātu par mazā cietumnieka brīvību. Šepīens bija pārliecināts, ka tas viss maksās kādus simt dolārus. Nabaga Šepīens! Viņam ne prātā nevarēja ienākt, ka ir vēl lielāka naudas summa par simt dolāriem. Viņš bija dzirdējis par kādu bagātu indiāni, kas sapelnījis simt dolāru īstas naudas. Reiz amerikāņu grupa bija salīgusi viņu par pavadoni mežos. Šie Gitčiji Mokomāni — Lielie Naži, kā indiāņi sauca amerikāņus, — neko daudz pavadoņus nenodarbināja, uzskatīja tos par saviem biedriem, nevis kalpiem — tā vismaz stāstīja ciema ļaudis —, maksāja tiem pamatīgu algu un nereti, kad pārgājiens bija beidzies, atdāvināja tiem savas teltis, segas, šautenes un citas mantas. Kad Šepīens to visu atcerējās, viņam iešāvās prātā kāda doma. -
Katru otro vai trešo dienu pie Trušu ciema piestāja liels, smagnējs tvaikonis — ogļu kuģis ar diviem klājiem un milzīgiem ratiem sānos. Šis neizskatīgais kuģis uzturēja satiksmi līdz dzelzceļam un atpakaļ. Taču bez naudas neviens nedrīkstēja uz kuģa kāpt. «Vienmēr tikai nauda,» Šepīens nosprieda un gudroja, cik kapteinis varētu prasīt par braucienu. Katrā ziņā vairāk, nekā viņam bija, jo naudas viņam vispār nebija. Laiku pa laikam ar šo kuģi ieradās diezgan daudz amerikāņu. Iespējams, ka vienam otram būs vajadzīgs pavadonis, viņš prātoja, un tas bija darbs, ar kādu viņš varētu tikt galā.1 Jauno nodomu spārnots, Šepīens pēc brokastīm aizsteidzās uz faktoriju, taču tur līdz pašai pusdienai, kad tika gaidīts tvaikonis, rosījās vienīgi tirgotājs. īsi pirms dienas vidus upes līkumā ieelsās neveiklais dūmotājs un, apmetis plašu pusloku,
' Medības, zvejošana un gleznainā Ziemeļkanādas daba vienmēr saistījusi daudz tūristu, galvenokārt amerikāņu, kuri, dodamies uz visattālākajām vietām, izmanto par pavadoņiem indiāņus. Daudziem indiāņiem šī nodarbošanās ir vienīgais ienākumu avots. (Autora piezime.)
tuvojās piestātnei. Dzenrati kūla ūdeni, kuģinieki izkliedza pavēles, un zvans dimdēja — kā jau tas bija gaidāms no visā apkaimē vienīgā, īstā cienīga izskata tvaikoņa.. Patiešām, grupa tūristu, apkrāvušies nometnes piederumiem, izkāpa krastā, un katram bija tik daudz mantu, ka, pēc Šepīena domām, to būtu pieticis vismaz četrdesmit cilvēkiem. Viņi ziņkāri vērās indiāņu zēnā, viņa briežādas mokasīnos un garajos, bizēs sapītajos matos. Daži no viņiem īstu indiāni skatīja pirmo reizi mūžā! Viņi kaut ko čukstēja cits citam, un daži pavērsa pret zēnu melnas kārbiņas un klikšķināja ar tām. Viņam kļuva kauns un neērti tā stāvēt šo skaļo, savādi ģērbto cilvēku priekšā, kuru sejas bija vai nu varen pie- sārtušas, vai pavisam bālas. Un piepeši viņš jutās gauži mazs un gauži vientuļš. Viņš saprata, ka viņam nekad nepietiks drosmes būt par pavadoni kaut vienam no viņiem. Viņš pagriezās un, cik ātri vien iespējams, lai nebūtu gluži jāskrien, devās prom.
— Pagaidi, manu dēliņ, pagaidi! Es gribu tev ko pateikt, — viņš izdzirda, ka viņu kāds uzrunā indiāņu valodā.
Kaut arī viņš nevienu indiāni nebija manījis, viņš tomēr apstājās un atskatījās. Viņš ieraudzīja, ka tuvojas kāds cilvēks, kas runā odžibveju valodā tikpat labi kā viņš pats, un tomēr tas nav vis indiānis, bet ir baltais cilvēks, liels un spēcīgs, gaišiem matiem un zilām acīm, nevis saltām kā tirgonim, bet smaidīgām un labsirdīgām. Baltais krekls tam pie kakla bija vaļā, piedurknes uzrotītas virs elkoņiem, kakls un rokas saulē iedegušas un izskatījās tikpat brūnas kā indiāņiem. Kājās viņam bija mokasīni, un Šepīens pat satraukumā ievēroja, ka soļus viņš sper piesardzīgi, it kā nebūtu pie šādiem apaviem lāgā pieradis. Svešinieks pienāca pie zēna un uzlika roku viņam uz pleca. Šepīens nez kāpēc uzreiz jutās brīvi un nepiespiesti un nepievērsa vairs nekādu uzmanību skaļajiem tūristiem, kas viņu joprojām vēroja; viņš redzēja tikai smaidošo, brūno seju un dzirdēja tikai vārdus, ko gaišmatainais cilvēks izrunāja indiāniski, pareizi lietodams skaņu mīkstinājumus, kas Šepīena ausij bija tik tuvi un tīkami.
— Nebaidies! — sacīja cilvēks ar dzeltenajiem matiem (klusībā Šepīens jau bija nosaucis viņu — Dzeltenie Mati). — Šie člitčiji Moko- māni, amerikāņi, visi ir labi ļaudis. Viņiem patīk indiāņi, un viņi gribēja tevi tikai nofotografēt. — Viņš pavilka Šepīenu sānis un turpināja: — Iesim uz tavu nometni un parunāsimies tur. Es gribu dzirdēt, ko jūs piedzīvojāt ugunsgrēka laikā, bez tam sen jau esmu vēlējies tikties ar Gitčija Mīgvona bērniem. — Viņš vēl piebilda, ka labi pazīstot viņu tēvu, un, tāpat kā citi baltie, nosauca to par Putna Spalvu.