Noklausījies to visu, jaunais cilvēks sadrūma, apklusa, un smaids no viņa sejas nozuda. Viņš zināja, ka Šepīens nekādu darbu nedabūs, tomēr nebilda par to ne vārda. Nogrimis domās, viņš pastiepa
roku, noglaudīja mīksto, zīdaino bebrēna spalvu un it ka sev angliski sacīja:
— Tātad šis ir Lielais Nieciņš, bet Mazais Nieciņš viens atrodas tālu prom pilsētā. Un šie bērni… Tas nedrīkst notikt!
Viņš paslepen uzmeta skatienu Seidžo, jo bija ievērojis, ka viņa atkal pavelk uz acīm lakatiņu, kas bija noslīdējis no galvas uz plecicm, un ieraudzīja, ka divas lielas asaras lēni rit pa viņas vaigiem, lai arī kā viņa pūlējās tās aizturēt.
Tad viņš piecēlās un atvadoties teica bērniem:
— Es esmu jūsu un jūsu tēva draugs. Rīt es atnākšu, un mēs atkal kopā ēdīsim pusdienas. Varbūt man laimēsies izklīdināt tumšos mākoņus, kas samilzuši pār jūsu taku. Es nezinu, vai man tas izdosies, taču es darīšu visu, kas manos spēkos. Tāds ir mans darbs — aizgainīt miglu no saules vaiga, lai tā varētu mūs visus apspīdēt.
Pamājis ar roku, viņš aizgāja.
12. LIELIE NAŽI
Tūlīt pēc atgriešanās faktorijā misionāram bija ilgāka saruna ar tirgotāju viņa kantorī. Kad misionārs iznāca ārā, viņš turēja papīra lapu, uz kuras bija uzrakstīts paziņojums. Viņš piesprauda to pie mājas. Tūristi aizvien vēl pastaigājās pa ciemu un, ieraudzījuši, ka tiek izkārts paziņojums, gribēja tūlīt redzēt, kas tur rakstīts. Tajā bija teikts, ka pulksten četros visi tiek aicināti uz sapulci kādā ļoti svarīgā jautājumā. Sapulce notiks indiāņu skolā, kas atrodas kalnā viņpus veikala. Tik mazā ciemā šī vēsts izplatījās ātri, un, tā kā cilvēkiem nekā labāka nebija ko darīt un šis nevaļīgais puisis bija modinājis viņos zināmu interesi, visi, kas vien varēja, posās uz skolu.
Telpa bija maza, un dažiem vajadzēja stāvēt ārpusē un klausīties pie logiem un durvīm. Jaunais cilvēks ar dzeltenajiem matiem nostājās pie skolotāja galdiņa un, kad visi bija apklusuši, sāka runāt. Vispirms varēja dzirdēt sačukstēšanos, klepošanu un kāju šļūkāšanu, bet tad viss norima, un pavisam drīz cilvēki ieklausījās — ieklausījās ļoti vērīgi. Viņš stāstīja viņiem par to, ko viņi nemaz nebija gaidījuši, kas atšķīrās no visa kādreiz agrāk dzirdētā. Viņš prata aizrautīgi runāt, tāpat kā prata izjautāt. Telpā iestājās klusums un bija dzirdama vienīgi jaunā cilvēka balss.
Viņš stāstīja ļaudīm par Seidžo un Sepīenu, par Lielo Nieciņu un Mazo Nieciņu.
Beigās viņš sacīja: — … jo mums joprojām jāaizstāv brāļi. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka par šiem bērniem, kuri drosmīgi raudzījušies briesmām acīs — ne jūs, ne arī es droši vien to nebūtu uzdrošinājušies darīt —, kuru ādas krāsa
varbūt atšķiras no mūsējās, kuru valoda nav tāda kā mūsējā un kuru paražas ari nav tādas kā mūsējās, mēs tomēr esam atbildīgi — jūs un es, un viņi nav vis nekādi divi indiānēni, bet gan ir divi gauži nelaimīgi bērni. Kas zina — varbūt viņi spriež pilnīgi pareizi, piedēvēdami šiem sīkajiem dzīvnieciņiem — saviem draugiem jūtas, kas ir līdzīgas mūsējām. Atļaujiet man vēl piemetināt — ejot pa durvīm laukā, labajā pusē jūs ieraudzīsiet lielu, tukšu tējas kārbu. Ko jūs par to teiksiet, draugi?
Kad viņš bija beidzis, telpā sacēlās neliela kņada un visi uzreiz, liekas, gribēja izteikties. Lēdijas sacīja:
— Ak, vai jūs kaut ko tādu bijāt dzirdējuši!
— Iedomājieties, visu ceļu vieni!
— Nabadziņi, pārciest tik drausmīgu ugunsgrēku!
Džentlmeņi piecēlās un bāza rokas kabatās, skaļi cits ar citu triekdami:
— Es neparko negribētu palaist to garām!
— Kur viņi ir? Mums kaut kas jādara viņu labā!
— Kur, viņš teica, tā kārba atrodas? i— kāds iejautājās.
Kad ļaudis gāja pa durvīm ārā, tējas kārbā līksmi šķindēja naudas gabali, čaukstēja jaunās banknotes un čabēja vecās un ne tikai viena dolāra banknotes, es atļaušos piebilst, bet divu, piecu un pat desmit dolāru banknotes. Palīdzēt vēlējās arī jaunieši un bēra kārbā ietaupīto brīvdienu naudu.
Pēdējais ārā izgāja tirgotājs. Pie durvīm viņš pameta visapkārt skatienu, lai pārliecinātos, vai neviens neredz, tad, pamirkšķinājis ar vienu aci (to, kas atradās tālāk no tējas kārbas), aši pastiepa roku, it kā bīdamies, ka to kāds varētu pamanīt, un, pie sevis murminādams, iemeta kārbā cieši saritinātu naudas žūksni.
— Čikevij jeb Čilekij, jeb Cikelij, jeb kā tevi sauc, — lai tev labi veicas!
Taču šis brūni iedegušais jaunais cilvēks, kas aizvien vēl stāvēja pie skolotāju galdiņa, ne tikai prata, kā nākas, izjautāt, atbildēt un lie- .iski runāt, bet viņam piemita arī brīnum laba redžētspēja. Un viņš visu
redzē j a.
Todien vēlāk Dzeltenie Mati devās pie bērniem uz nometni, un, kad Šepīens ieraudzīja tik daudz naudas, viņš negribēja lāgā ticēt, ka tas riss pieder viņam. Zēns pat mazdrusciņ nobijās un vaicāja: