Sirmgalvis devās uz priekšu pa valku un ugunsgrēka lauzumos centīgi meklēja kādas pēdas, kas liecinātu, ka te gājuši bērni. Viņš cēla augšā visus kritušos kokus, ko vien varēja pakustināt, un vērīgi aplūkoja zemi tiem apakšā cerībā kaut ko ieraudzīt. Uguns dažbrīd izplatās ar tādu ātrumu, ka vietām nepaspēj visu iznīcināt. Un tā zem kāda krituša koka viņš atrada salauztu, pussadegušu Čilevija groziņa vāku. Valkas viņā galā mīkstajā zemē viņš pamanīja dziļas pēdas, kas būtu varējušas izveidoties, laivai ar visu spēku triecoties krastā.
«Kāpēc?» viņš sev jautāja. «Laiva taču devās pretējā virzienā.»
Vērīgi aplūkojis milzīgo, pusapdegušo koku, kas bija iegrimis ūdenī ne vairāk kā divu laivu attālumā no krasta, viņš visu saprata. Viņš bija gudrs vīrs, savā laikā bijis karotājs un meža biezokni pazina kā savus piecus pirkstus. Tāpēc arī tauta viņu bija nosaukusi par Nīgenikebo — Vīru, Kas Stāv Priekšgalā jeb Stāv Pirmais.
Viņš atgriezās pa valku atpakaļ un teica nelaimīgajam tēvam, lai tas vairs neskumst. Viļņainiem, sirmiem matiem, tumšu, bargu seju viņš stāvēja indiāņu vidū un stāstīja tiem, ko redzējis. Viņš bija pārliecināts, ka bērni ugunsgrēkā izglābušies. Gitčijs Mīgvons ar apdegušo groza vāku rokās vēlējās tikai vienu — kaut tā būtu taisnība.
Vakarā, kad bija uzcelta nometne un uznākusi jau tumsa, Lielā Spalva uzkāpa augstā, kailā klintī, kuras pakājē uz visām pusēm pletās izpostītais, izdegušais mežs, un, pacēlis rokas pret debesīm, dziļās bēdās sadugušu seju skaļā balsī lūdza Vareno Mežu Garu:
— Ovej! Ovej! Menito, ak, Visuvarenais Gars, kas esi nomodā pār Mežu Iemītniekiem, pasargā manus bērnus, lai viņiem nekas ļauns nenotiktu! Kopš viņi ir prom, manas dienas tapušas pelēkas kā šie pelni no meža ugunsgrēka pie manām kājām. Saule man vairs nespīd un putnu dziesmas neskan. Es dzirdu vienīgi Seidžo smieklus un redzu, cik drosmīgi Šepīens raugās liesmām acīs. Menito, esmu darījis aplam. Tā ir mana vaina. Esmu sāpinājis Seidžo sirsniņu un apēnojis viņas smaidošo vaigu. Ak, Gitčij Menito, liec, lai mani bērni sveiki un veseli atgriežas Opīpīsovejā — Runājošo Ūdeņu Ciemā! Mūsu Varenais Tautas Gars, pasargā viņus! Ovejsoum! Ovej!
Kamēr viņa balss skanēja pār tuksnesīgo, kluso, izdegušo zemi, viņam aizmugurē mēness gaismā sēdēja vecais, sirmais Virsaitis grumbu klāto seju un viedo skatienu un lēni un klusu sita izkrāsotas bungas.
Bet Seidžo un Šepīens tikmēr, raižpilnajam tēvam neko nezinot, steidzās aizvien tālāk un tālāk prom no Runājošo Ūdeņu Zemes, un vilciens ar viņiem vēja spārniem traucās cauri tumsai pretī tālajai pilsētai.
13. MAZAIS GŪSTEKNIS
Bet kā šai laikā klājies Čikenijam?
Mēģināsim atsaukt atmiņā dienu, kad tirgotājs izgāja no Gitčija Mīgvona būdas, uz visiem laikiem, likās, aiznesdams no draugiem bebrēnu.
Pagāja četras vai piecas dienas, kamēr tirgotājs odžibveju laivā sasniedza Trušu ciemu. Tur Čikenijs jutās gluži labi, jo kāds indiānis bija azņēmies to aprūpēt — pabarot un padzirdīt. Bebrēns vienīgi nekādi nevarēja saprast, kāpēc šeit nav Čilevija, un brīnījās, kur palikuši Seidžo m Šepīens. Bet tad bebrēnam kļu\a skumji bez viņiem, un viņš bieži smilkstēja, cerēdams, ka Seidžo, izdzirdusi viņa balsi, kā allaž, pienāks :ūlīt klāt. Taču pienāca vienīgi svešais indiānis, lai apmainītu ūdeni un nņu pabarotu. Sis cilvēks pēc tirgotāja rīkojuma aizveda Čikeniju kuģī īdz dzelzceļam un tur atstāja; indiānis saņēma naudu par bebrēnu, un, Јas notiks tālāk ar dzīvnieciņu, viņam bija vienalga.
Čikenijs nosprieda, ka ir atvests mājās, un, lai tiktu brīvībā, ņēmās ikaļi brēkāt. Viņš gaidīja, ka atnāks rotaļu biedri un atbrīvos viņu no šīs macigās, neērtās kastes. Taču neviens nenāca. Viņš sāka kasti grauzt, in svešas, netīkamas balsis bargi viņam uzkliedza. Tad viņš mēģināja
rāpties pa sava cietuma sienām, bet tās bija pārāk augstas. Svešie cilvēki atkal uzkliedza un padauzīja pa kasti, lai viņš norimtu. Pagalam pārbijies, bebrēns apgūlās un, juzdamies vientuļš, klusu smilkstēja. Kur, ai, kur gan palikusi Seidžo, kura aizvien bija bēdās viņu mierinājusi un kuras rokās viņš bija juties tik laimīgs? Kur palicis Čilevijs, no kura viņš nekad ilgāk par stundu nebija šķīries?
Mazliet vēlāk bebrēns tika ienests vilcienā, kas vairākas stundas drāzās rībēdams un dārdēdams. Kad vilciens tikko sāka kustēties, bebrēns bija piemirsis aizvērt ausis[11] un no trokšņa tā apstulba, ka šausmās mēģināja ienirt savā ūdens trauciņā, lai tiktu brīvībā. Trauciņš apgāzās, un tā pārējām nelaimēm pievienojās klāt vēl slāpes. Čikenijs tika aizrauts no mājām tādā steigā, ka Seidžo nebija paguvusi iemest grozā bennoka gabaliņu, kura būtu pieticis vairākām dienām, bet tagad neviens neiedomājās viņu pabarot. Noguris, izsalcis, pārbiedēts, vientulības mākts, bebrēns izmisīgi- ņēmās grauzt kasti, lai izkļūtu laukā. Ar šo darbu viņš būtu ticis galā gluži ātri, ja pret naglu nebūtu nolūzis viens no četriem priekšzobiem. Nekas cits viņam neatlika kā darbu pārtraukt, jo graušana sagādāja stipras sāpes. Bebrēna jau tā pieticīgā guļvieta tika piegružota. Vilcienam kustoties, viņš zvalstījās pa kasti un pamatīgi apdauzījās pret tās cietajām sienām. Čikenijs pūlējās noturēties sava sprosta vidū — tālāk no sienām, tomēr tas viņam nekādi neizdevās. Viens no konduktoriem, iežēlojies par dzīvnieku, pameta tam maizes garoziņas, kas bija palikušas pāri no paša maltītes. Bebrēns izmisīgi pieķērās viņam pie rokas, un viņš nosprieda, ka tam ir neganta daba (šie cilvēki nesaprata, ka bebrēns lūdz palīdzību, un uzskatīja viņu par bīstamu zvēru). Kopš šā brīža visi baidījās no viņa — ak vai, baidīties no tik sīka radījuma! — un neviens vairs nemēģināja viņu barot vai apmainīt viņa guļvietas klājumu, un tā paša iemesla dēļ palika tukšs arī ūdens trauciņš.