Kopējs aiznesa Čikeniju uz savu māju, kas atradās turpat zvēru dārza teritorijā. Viņam bija trīs mazi bērni. Ieraudzījuši, ka tēvs atnesis bebrēnu, viņi piesteidzās klāt un no prieka sāka klaigāt un plaukšķināt rokas. Čikenijs atkal nobijās un lūkoja paslēpties kopēja žaketē — viņš juta, ka šim cilvēkam var uzticēties. Tēvs apklusināja mazos un nolika dzīvnieciņu uz grīdas. Atskārtis, ka atrodas mājās, nevis būrī, tas jutās uzreiz labāk.
Viņi visi stāvēja un skatījās, ko bebrēns darīs. Kopēja sieva ierunājās:
— Cik sīciņš! Skaties, kā tas novājējis! Džoij, — viņa vērsās pie viena no zēniem, — ej atnes ābolu! Tie bebri, ko mēs esam audzējuši, bija kā sadeguši uz āboliem.
Zēns, kas tika nosaukts par Džoiju, uz vietas atnesa ābolu un nolika uz grīdas Cikenijam priekšā. Bebrēns vēl nekad nebija redzējis ābolu. Viņš paostīja to. Ai, kāda brīnumaina smarža plūda no tā! Viņš iekodās ābolā sīkajiem, nožēlojamajiem, aplauzītajiem zobiem. Kas tā bija par garšu! Neko jaukāku viņš savu mūžu nebija baudījis. Satvēris abām ķepiņām šo neredzēto gardumu, viņš ņēmās ēst to un notiesāja gandrīz pusi. To redzot, kopējs nopriecājās, jo daži viņa gūstekņi pavisam atteicās ēst un nobeidzās, bet šis, viņš cerēja, atlabs, lai gan pavisam pārliecināts nebija. Sajūsminātie bērni smējās, redzot, ka bebrēns sēž gluži kā mazs cilvēciņš un ēd.
— Nu, ko es jums teicu! — iesaucās kopēja sieva. — Viņš atspirgs, ka nebūs ko redzēt.
Tad kopējs ienesa iekšā svaigus apses zariņus ar sulīgām lapām. Tādus viņš pirmīt bija nolicis krātiņā, bet bebrēns nebija tiem pat pieskāries. Tagad dzīvnieks ēda, bet bērni ar interesi vēroja, kā tas, ķepiņās saspiedis vairākas lapas, bāž tās mutē. Bebrēns jutās pašlaik daudz mundrāks
un ēdot labsajūtā pat iepīkstējās. To dzirdot, bērni vēl vairāk brīnījās un meitenīte zeltainiem matiem un apaļu, sārtu sejiņu sacīja:
— Paklausieties, paklausieties, kā viņš runā, gluži kā bērniņš! Ai, tēti, lai viņš padzīvo pie mums virtuvē!
Arī māte ierunājās:
— Alek, patiesi, lai viņš kādu laiku padzīvo šeit; zvēru dārzā tagad neviena nav. Ielikt bebrēnu būrī būtu tas pats, kas ieslodzīt bērnu cietumā.
— Varbūt tev taisnība, — Aleks sacīja. — Sataisīsim viņam guļvietu, lai viņš šo nakti pārguļ te. .
Viņi ņēmās taisīt Cikenijam vietu virtuvē. Aleks piestiprināja pie grīdas lēzenu, paprāvu bļodu ar ūdeni, sagāza uz sāna lielu kasti un ielika tur tīrus salmus guļvietai. Bebrēns pārlaida šai kastē nakti un jutās ja ne gluži laimīgs, tad apmierināts gan.
Otrā dienā Aleks aiznesa bebrēnu atpakaļ uz krātiņu, lai zvēru dārza apmeklētāji varētu viņu apskatīt. Bet, kad metās krēsla un dārzs palika tukšs, viņš atnesa dzīvnieciņu atkal mājā. Tā tas turpinājās katru dienu. No «darba» brīvajā laikā Čikenijs mitinājās kopēja mājā, grauzdams zariņus un lapas. Virtuvē viņam bija pašam sava guļvieta un liela bļoda ar ūdeni. Bez tam katru dienu viņš dabūja brīnum gardu, sulīgu ābolu, kuru ēdot aizmirsa vienu otru nedienu, tomēr skumt nekad nebeidza.[12] Ik rītu virtuvē valdīja liela nekārtība — ūdens bija izšļakstīts un nomizotie m apgrauztie zari un lapas pa grīdu izmētāti, taču bērni labprāt virtuvi izposa, līdzko bebrēns tika aiznests pildīt savus dienas pienākumus: tupēt 3ūrī, lai apmeklētāji varētu viņā blenzt. Neviens no kopēja ģimenes lo- :ekļiem neuzskatīja bebrēnu par lieku nastu. Dzīvnieks lieliski sapratās ir viņiem un drīz vien kļuva par šās ģimenes locekli.
Nepagāja ilgs laiks, un zobi bebrēnam atauga. Tagad viņš dienām Īgi noņēmās, tos asinādams, griezdams un klabinādams citu pret citu.[13]sākumā bebrēns bija pilnīgi atstājis novārtā savu kažociņu, un tas sacēlās un kļuva netīrs, tagad viņš to atkal mazgāja un sukāja, pats uz- ļarojās un neizskatījās vairs pēc kaulu kambara, bet atgādināja agrāko čikeniju. Dažbrīd viņš bija gluži apmierināts, tomēr laimīgs nekad.
Krātiņā bebrēns patiesi izskatījās bēdīgs, un kopējs allaž jutās nelāgi, k rītu atstājot viņu dzelzs sprostā, kas spētu noturēt pat lāci. Iedams >rom, Aleks atskatījās un redzēja, kā sīkais, nožēlojamais radījums, uz :ementa grīdas tupēdams, skumji noraugās viņam pakaļ. Kopējs atce- ējās, ka bebri var nodzīvot vairāk nekā divdesmit gadu — divdesmit ;adu šai dzelzs un betona cietumā! Šo divdesmit gadu laikā viņa bērni zaugs lieli un aizies no šejienes; arī viņš pats varbūt aizies. Pilsētiņa iz- tugs par lielpilsētu; cilvēki nāks uz šejieni un atkal ies prom — brīvi
laimīgi cilvēki, bet šis mazais, nelaimīgais zvēriņš, kurš nevienam neko ļaunu nebija nodarījis un, liekas, tikai ilgojās pēc maiguma, visus šoš garos un vientulīgos divdesmit gadus lūkosies caur šā atbaidošā sprosta režģi kā bīstams noziedznieks un gaidīs brīvību, kas nekad neatnāks, gaidīs, lai beigās nomirtu. Un tas viss bija vajadzīgs tikai tāpēc, domāja kopējs, lai daži aprobežoti ļautiņi, kuriem tik tiešām ir vienalga, vai viņi bebru redzēs vai ne, varētu mirkli pablenzt bēdu nomāktajā mazajā gūsteknī un tad iet prom un viņu aizmirst. Šim labsirdīgajam cilvēkam tas likās negodīgi, un, kad viņš vēroja, kā mazais radījums tik jocīgi un neveikli draiskuļojas ai bērniem, viņš vēlējās, kaut varētu tā labā ko izdarīt. Viņš nolēma mazo gūstekni padarīt cik iespējams laimīgu un ļaut tam cik iespējams ilgi uzturēties mājā.