Taču
Čikenijs nebija vēl padevies. Viņš aizvien vēl cerēja un gaidīja, ka Čilevijs kādā noslēpumainā veidā uzradīsies un paliks pie viņa, jo arī tais tālajās dienās, lai kur draugs bija pazudis, pēc brīža atkal parādījās. Tāpēc šad un tad Čikenijs nodevās rūpīgiem meklējumiem. Viņš gan ielūkojās koka būdiņā, kas atradās iežogojumā, gan pacietīgi izstaigāja visas kopēja mājas istabas apakšstāvā, gan dažreiz izskrēja ārā, lai pārmeklētu malkas šķūnīti. Un tomēr viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka pienāks diena, kad viņš Cileviju atradīs.
Bet pēc mēneša, kad ik diena bija sagādājusi viņam vilšanos, viņš zaudēja ticību un savus meklējumus galu galā atmeta, jo tie vienmēr bija beigušies neveiksmīgi.
Bet simtiem jūdžu tālumā Čilevijs darīja to pašu un arī neveiksmīgi.
Čikenijs jau sāka samierināties ar likteni, kad pēkšņi kaut kas atgadījās. Tas bija visļaunākais, kas varēja notikt, un reizē visvēlamākais. Kādu dienu viņa krātiņam garām gāja indiāniete ar spilgtu lakatu galvā. Pamanījis viņu, bebrēns acumirklī metās pie restēm un, izbāzis tām cauri sažņaugtās ķepiņas, spalgi iekliedzās, bīdamies, ka viņa varētu paiet garām. To dzirdot, sieviete apstājās un sāka ar viņu runāt, un vārdi skanēja tik līdzīgi tiem, kurus bebrēns ne vienu reizi vien bija dzirdējis indiāņu zemē — savās mājās. Bet balss bija cita. Un, ieraudzījis viņas seju un sajutis viņas smaku, viņš novērsās un vēl nomāktāks un bēdīgāks gurdi aizvilkās uz tukšo koka būdiņu.
Bebrēns bija iedomājies, ka tā ir Seidžo.
Šis pārdzīvojums modināja viņā jaunas cerības; viņš atkal ticēja, ka reiz tomēr Seidžo ieradīsies. Kopš tās dienas viņš pacietīgi gaidīja meiteni. Pēcpusdienās ļaudis apmeklēja zvēru dārzu bariem un lielākā daļa no tiem apstājās pie Cikenija būra, lai redzētu, kāds īsti izskatās bebrs. Taču apmeklētāji pie viņa nekad neuzkavējās ilgi un drīz vien gāja prom; vairumam ļaužu viņš bija tikai neizskatīgs dzīvnieku mazulis ar plakanu asti. Vieni uzmeta viņam paviršu skatienu, otri noraudzījās ar ziņkāri, trešie bāza kokus būrī un griezīgā, viņam pat likās — draudīgā balsī kaut ko sacīja; tikai daži, daži viņu pažēloja, bet pāris cilvēku bija tik laipni, ka iedeva viņam zemesriekstus un konfektes. Taču Seidžo starp viņiem nebija. Tomēr bebrēns cerības vēl nebija zaudējis un augu dienu pētīja katru seju, ostīja katru roku, ko varēja sasniegt. Ne reizi viņš neredzēja seju, ko meklēja, ne reizi nesajuta tik ļoti mīļotās mazās rokas smaržu. Tomēr viņš bija pārliecināts, ka pienāks diena, kad sengaidītā balss uzsauks: «Cik-e-nij!» — mazās, brūnās rokas, kas tik bieži lika viņam laimē ietrīsēties, atkal pacels viņu augšā, un tad — ak, tavu prieku! — viņš no jauna ar purniņu pieskarsies pie siltā, maigā kakla, papūtīs un paelsīs mazdruciņ un tad iesnaudīsies un visu aizmirsīs.
Stundām ilgi bebrēns varēja tā vērot, gaidīt un cerēt, bet vēlāk, uz nazā salmu maišeļa virtuvē gulēdams, neskaidri atcerējās laimīgās dienas, cas tagad likās — ak vai! — tik sen pagājušas, atcerējās nelielo mājok- īti zem Šepīena gultas, mazo, ļodzīgo namiņu pie ezera un citas būves, co abi ar Čileviju tik dūšīgi bija cēluši. Pēdīgi Čikenijs kļuva pret visu denaldzīgs un turējās savrup; pat atnests virtuvē, nejutās laimīgs un ar >ērniem vairs nerotaļājās. Viņš nekopa arī savu kažociņu; tas savēlās un audēja spīdumu. Viņš atteicās no ēdiena un, sīko galviņu nokāris, acis izvēris, ātri un smagi elsodams, tupēja ar ābolu ķepiņās, tam pat nepie- karaamies.
Aleks skumīgi noraudzījās bebrēnā un saprata, ka vairs nav ko uz- raukties par tiem divdesmit gadiem, nav ko uztraukties arī par gadu.
Čikenijs nebūs dzīvotājs.
Niecīgās bebrēna smadzenes ilgās drudžaini kvēloja, un dažbrīd viņam likās, ka bijušos rotaļu biedrus viņš redz tepat acu priekšā, un, par viņiem domādams, viņš ieslīga miegā un redzēja viņus sapņos. Jūs droši vien zināt, ka arī dzīvnieki sapņo un bieži vien pamostas no drausmīgiem murgiem, tāpat kā jūs vai es, un pēc skaņām, ko viņi palaikam miegā izdveš, var pateikt, vai sapnis ir patīkams vai ne.
Kādu vakaru bebrēns pamodās no sapņa, kurā tik skaidri kā īstenībā redzēja sevi atkal mājās pie saviem rotaļu biedriem; viņš pielēca un smilkstēdams skraidīja pa virtuvi, viņus meklēdams; draugus neatradis, viņš no bēdām un skumjām skaļi šņukstēja un elsoja.
Kad Čikenijs smilkstēja, likās, it kā raudātu mazs, noklīdis bērns.
Bebrēns nezināja un arī nevarēja zināt, ka ne tālāk kā jūdzi no šejienes kādā citā līdzīgā istabā atrodas, kāds cits līdzīgs mazs bebrēns un kopā ar viņu, rītu gaidīdami un no satraukuma par gulēšanu pat nedomādami, atrodas arī divi mazi indiāņi — zēns, kas stāv lepni, kfl bulta taisni izslējies, un maza meitene, kurai galvā apsiets košs lakatiņš, un šās istabas vienā kaktā nolikts vecais, jau zināmais, apskrambātais bērza tāss groziņš.
Jā, jūs uzminējāt! Seidžo un Šepīens beidzot tik tiešām atbraukuši.