Bebri bija mielojušies jaukas, klajas mežnoras malā, kur slējās dažas milzu priedes; likās — it kā tās būtu atklīdušas šurp no meža un nebūtu varējušas atgriezties vairs atpakaļ. Šeit Lielā Spalva iekūra nelielu ugunskuru un ieturēja pusdienas. Ceļojuma laikā indiāņi dzer krietni daudz tējas, tāpēc viņš pārlieca pār šaudīgajām liesmām tievu kārti, tās vienu galu stingri iesprauda zemē un uz otra gala uzkāra tējas katliņu, pēc tam uzdūra brieža gaļas sloksnītes uz iešķeltiem mietiņiem, nostiprināja tos pie karstajām oglēm un apakšā palika indiāņu maizes jeb bennoka šķēlītes, lai uz tām pilētu gardā sula, kas rodas, gaļai cepoties. Paēdis viņš mierīgi ievilka pāris dūmu un klausījās, kā vēdekļveidīgajos priežu zaros žūžo vējš. Tas viņam likās kā mūzika, un viņš, atliecies atpakaļ, apmierināts vēroja laiskos dūmu virpuļus, kas gaisā veidoja neparastus rakstus Te bija viņa gleznas un viņa mūzika —viss, kas viņam piederēja, un iespējams, ka viņš par to priecājās tāpat kā jūs, skatoties filmas vai klausoties radio.
Pabāzis savu mantību zem otrādi apgāztās laivas un paņēmis gar- stobreni, viņš devās gar strautu augšup uz bebru dīķi, kuram, kā viņš zināja, vajadzēja atrasties pie strauta iztekas. Viņa mokasīni neradīja ne troksni, ne arī atstāja kādas pēdas, kad viņš klusu soļoja pa rāmā
mierā dusošo mežu, toties vāveres zaros skaļi šmiukstināja un zivju dzenīši, šie jautrie putni, kuri te mežā visur sastopami, svilpdami bariem sekoja viņam līdzi, pārlidodami no koka uz koku; dažreiz tie aizlidoja viņam priekšā un saprātīgām ačelēm viņā noraudzījās. Viņam patika šo sīko radījumu sabiedrība, un viņš lēnā garā soļoja tālāk. Te piepeši viņš apstājās un ieklausījās. Viņa asā dzirde bija uztvērusi savādu, negaidītu skaņu, kas kļuva skaļāka un skaļāka un tad pārvērtās rēkoņā. Viņš ieraudzīja, ka pa strautu viņam pretī gāžas dzeltens, duļķains ūdens, līdzi nesdams gūzmu sprunguļu un visādu gružu, kas piepildīja strauta gultni līdz pat malām un vērta to par mežonīgu, trakojošu straumi. Bebru dīķī bija noticis kaut kas briesmīgs! Vai nu kāds cilvēks, vai zvērs bija augšpusē pārrāvis bebru dambi, un šajā mutuļojošajā straumē aizplūda ūdens, kuru bebri tik rūpīgi bija krājuši un bez kura viņi kļūs galīgi nevarīgi.
Vienā acumirklī Lielā Spalva ar šauteni rokās aizlēkšoja caur mežu, kas vēl pirms brīža bija šķitis tik jauks, bet tagad kļuvis tumšs un draudīgs. Vēja spārniem viņš drāzās, lai glābtu savas bebru saimes no bojā ejas, lēkdams augstu pār baļķiem, spraukdamies starp vētrā lauztiem kokiem un zariem, pīdamies pamežā, pametis vāveres un zivju dzenīšu barus tālu aiz muguras, lēkšodams kā briedis caur ēnaino mežu uz dīķi cerībā, ka nokļūs tur laikā. Viņš skaidri zināja, kas tur bija noticis.
Nīgiks — ūdrs, visniknākais un nāvīgākais bebru ienaidnieks, bija nostājies uz kara takas, un bebriem, kaut arī viņu ūdens bija aizplūdis, tagad vajadzēja cīnīties uz dzīvību un nāvi.
3. BEBRU MĀJOKLIS
Ja mēs būtu devušies gar mazo, čalojošo strautu uz augšu, nevis vērojuši, kā Lielā Spalva ietur pusdienas, mēs būtu nonākuši pie bebru mājokļa, pirms ūdrs bija izpostījis dambi, un redzējuši, kā tur izskatās un kā bebri dzīvo. Pēc ilgāka gājiena mēs pēkšņi būtu iznākuši pie neliela, dziļa dīķa. Otrpus dīķa šķērsām strautam, kas iztecēja no tā, pacēlās bieza, augsta siena no sprunguļiem un zariem. Tie bija cieši jo cieši savīti kopā, spraugas aizbāztas ar sūnām, un visa siena sastiprināta ar dubļiem. Augšā uz tās visā garumā bija salikti smagi akmeņi, lai tā būtu izturīgāka. Siena bija gandrīz simt pēdu gara un vairāk nekā četras pēdas augsta, un ūdens aizplūda caur to pa zaru noteku, kas bija ietaisīta tikai vienā vietā un tādēļ viegli uzraugāma. Siena bija tik pamatīgi uzbūvēta, ka likās — te darbojušies cilvēki, nevis dzīvnieki.
Sī siena jeb patiesībā dambis aizturēja dīķī ūdeni, citādi tas būtu aiztecējis viss prom.
Dīķis bija saules pielijis, kluss un mierīgs. Tas atradās starp Čukstošo Lapu Pakalniem un bija tik rāms, ka pīles, kas mierīgi snauda ūdenī, likās peldam gaisā. Slaiko baltapšu atspulgi gludajā dīķa spogulī iezīmējās tik skaidri, ka bija grūti noteikt, kur beidzas ūdens un sākas koki. Šī vieta ar baltapsēm, kreimenēm un zilgo ūdeni bija tik skaista kā pasaku valstība. Dīķis bija pilnīgi rāms un nekustīgs, un vienīgās dzīvās būtnes tajā likās snaudošās pīles. Taču, ja jūs brīdi būtu pacietīgi pavērojuši to un nebūtu kustējušies, runājuši, sačukstējušies, jūs būtu pamanījuši, kā ūdens pie krasta ieņirbas un starp niedrēm piesardzīgi parādās tumšbrūna galva ar apaļām ausīm, nopēta apkārtni, ieklausās un paosta gaisu. Tad skatienam atklātos viss spalvainais zvēriņš, un, žigli bez trokšņa aizpeldējis uz otru krastu, tas pazustu niedrājā. Augstās niedres nodrebētu un mirkli nolīgotos, kamēr dzīvnieks tur darbotos, tad tas parādītos no jauna ar pamatīgu zāļu kumšķi sev priekšā un peldētu uz milzīgu, tumšu zemes pauguru, par kuru mēs visu laiku bijām neziņā, kas tas tāds ir. Tur paugura priekšā zvēriņš ar visu kumšķi ienirtu. Tikko viņš būtu pazudis, no pretējās puses parādītos otra galva arī ar zāļu kumšķi sev priekšā; un, ja tad kaut kas sakustētos, bez jebkāda brīdinājuma milzīga, plakana aste spēcīgi noplīkšķētu pret ūdeni un, šļakatas saceldama, galva ar visu kumšķi nonirtu ūdenī. Milzīgais paugurs, kurš bija augstāks par ikvienu no mums un pie kura abi peldētāji nonira, bija bebru mājoklis, un tumšbrūnās spalvainās galvas bija bebru galvas. Zvēriņi šobrīd bija ļoti nodarbināti.