Nlgiks — izsalkušais, nežēlīgais, viltīgais ūdrs, sapostījis dambi un aizplūdinājis no dīķa ūdeni, tagad varēs dabūt to, pēc kā bija nācis, — bebru mazuļus. Tagad situsi viņa stunda. Viņa lunkanais rumpis bija aizsprostojis nirtuvi, un likās — bebrēniem glābiņa vairs nav. Savilcis ķepas zem sevis, ūdrs gatavojās lēcienam …
Tieši tobrīd Gitčijs Mīgvons aizelsies, bez krekla, ar šauteni kaujas gatavībā izlauzās no niedrēm blakus dambim un aizlēkšoja pa akmeņiem uz bebru mājokli.
4. PIRMAIS PIEDZĪVOJUMS
Ūdrs lēca. Savā negausībā tas grasījās saķert visus četrus bebrēnus uzreiz, bet tie kā atsperes aizlingoja katrs uz savu pusi. Netēmēdams uz vienu noteiktu bebrēnu, ūdrs bija palaidis garām visus un ar spēku ietriecās alas sienā. Uz mirkli tas apstulba, bet bebrēni tikmēr metās tam garām uz izeju, kas tagad bija brīva. Neveiksmes satracināts, pārliecināts, ka tik un tā tos ārpusē citu pēc cita noķers, ūdrs jau dzīrās uzsākt vajāšanu, bet tad pamanīja, ka izeja no alas atkal grimst tumsā. Tas ūdram bija brīdinājums. Nākamajā mirklī, spēkus nežēlojot, tas jau cīnījās ar abiem lielajiem bebriem. Viņi bija ieradušies tieši laikā; tagad šie draiskie, labsirdīgie dzīvnieki cīnīsies uz dzīvību un nāvi, lai aizsargātu savus mazuļus. Ūdrs bija veiklāks un negantāks par bebriem, žokļi tam bija spēcīgi kā buldogam un, aizcirtušies ciet, sažņaudza upuri kā skrūvspīlēs; taču bebriem kažoks ir sīksts, un kaltiem līdzīgie zobi, ar kuriem tie var nograuzt lielu koku un kuri līdz šim nevienam nav nodarījuši ļaunu, tagad ieeirtās ūdra ādā. Bebri, atspērušies ar priekškājām, urbās asajiem zobiem ūdra miesā aizvien dziļāk un dziļāk. Ūdrs cīnījās kā lauva, jo nebija taču no gļēvajiem, cenzdamies sakampt zobos bebra purnu, lai vismaz viens no bebriem nevarētu darboties ar zobiem. Tomēr viņam vajadzēja darīt visu, lai pasargātu savu kaklu, uz kuru mērķēja bebri. Ūdrs locījās un grozījās kā milzīga, spalvaina ķirzaka, izšaudams savu čūskas galvu gan pa labi, gan pa kreisi, šņākdams, rūkdams, zobus iezdams. Bebri turējās klusēdami, kamēr ūdrs vilka tos šurp un turp, un tikai ar zobiem urbās aizvien dziļāk ūdra miesā. Šeit bija ieradies visbriesmīgākais ienaidnieks, no kura par katru cenu vajadzēja tikt vaļā. Godīga cīņa ar šo nezvēru bija tikai laika šķiešana; viņa ļaunprātībām jādara gals uz mūžu mūžiem. Viņi cīnījās vēl un vēlreiz, lauzās un valstījās, kamēr izvēlās pa nirtuvi ārā — viens vienīgs kāju, astu un zibošu zobu murskulis — un nokrita tieši pie Gitčija Mīgvona kājām, kurš, kā lidot nolidojis pēdējo posmu starp akmeņiem, atradās jau pie bebru mājokļa. Ieraugot šo jauno ienaidnieku, ūdrs galīgi zaudēja drosmi un, pēdējiem spēkiem izlauzies brīvībā, vienā rāvienā bija prom un bebriem vairs nebija aizsniedzams. Nepievērsdami indiānim uzmanību,
bebri jau dzīrās mesties bēgošajam ūdram pakaļ, taču slidenie dubļi, kas tos atturēja no pakaļdzīšanās, ūdram deva iespēju aizmukt. Tas laidās tikai glumajās dūņās iekšā, aizslīdēdams divdesmit pēdu uz priekšu, tad, divas vai trīs reizes palēcies, atkal aizslīdēja, līdz sasniedza dambi un, pārvēlies tam pāri, pazuda uz visiem laikiem.
Savu mūžu nekaros viņš vairs ar Bebru Tautu!
Lielā Spalva stāvēja turpat uz akmens un redzēja, kā aizbēg ūdrs. Viņš pacēla šauteni un notēmēja uz to, bet neizšāva, nospriedis, ka tas jau pietiekami sodīts. Lai nu kā, viss bija nokārtojies, un ūdens atkal sāka krāties. Ik mirkli dīķis kļuva lielāks, jo ūdeni aizturēja dambis, kuru bebri, kā jūs atceraties, bija salabojuši. Lielā Spalva bija spiegs steigties atpakaļ uz krastu, kamēr ūdens nebija. applūdinājis akmeņus. Tomēr prāts viņam joprojām bija nemierīgs, jo viņš gan bija redzējis, ka bebrēni no mājokļa izdrāžas, bet neredzēja, ka tie būtu atgriezušies. Tāpēc viņš apsēdās krastā tādā vietā, kur nevar viņu ne redzēt, ne ari saost, un vēroja, kā notikumi risināsies tālāk. Drīz vien viņš ieraudzījj, ka bebriene pa vienam vien savāca savus mazuļus. Divi bebrēni bija izlīduši no slēpņa, un, kad viņa piegāja tiem klāt, tie pa vienam uzkāpa uz viņas platās, plakanās astes gluži kā uz mazām kamaniņām un, stingri turēdamies pie mātes kažoka, tika aizvilkti pāri dubļiem līdz pat ieejai alā. Braucot ar šo neparasto satiksmes līdzekli, mazuļi raudzījās visapkārt un, nav šaubu, jutās varen apmierināti. Es domāju, ka Lielā Spalva uzjautrinājās ne mazāk par mazuļiem un, redzot, kā māte tos ved mājās, klusu smējās par jocīgo skatu. To visu vērojot, viņš juta, cik. apkaunojoši ir nogalināt tādas dzīvas radības, kas tik smagi strādā, lai nosargātu mazuļus un pieticīgo mājokli, un, liekas, tik patiesi mīl cits citu; viņam ienāca prātā, ka nogalināt bebrus nozīmē to pašu, ko nogalināt mazus cilvēciņus. Vēl nekad viņš nebija redzējis kaut ko tādu, ķo redzēja šodien, un sāka atskārst, kāpēc daži vecāki indiāņi bebrus sauc par Mazajiem Runājošiem Brāļiem jeb Bebru Tautu.
Lai gan Gitčijam Mīgvonam nebija līdzi ne pārtikas, ne arī segas, viņš nolēma pārnakšņot šeit, ja gadījumā atgrieztos šis vai arī cits ūdrs, jo palaikam tie klaiņo pāros. Taču nekas nenotika, un, kad otrā rītā Gitčijs Mīgvons devās prom, viņš redzēja, ka dīķis ir pilns un ūdens plūst pāri kā iepriekš; slepenā eja atkal noslēpta, un viss ir labākajā kārtībā.
Tas ari gandrīz ir viss. Bet viņš nezināja, ka divi bebrēni, līdz nāvei pārbijušies, rāpoja tik uz priekšu pa vienu no ejām, ko bebri bieži vien izrok dažādiem nolūkiem zem pārpurvojušās augsnes, un, nokļuvuši pa to līdz galam, atklāja, ka atrodas netālu no dambja. Cenzdamies iespējami tālāk aizmukt no negantā briesmoņa un neaptverdami vai arī nelikdamies zinis par to, kurp dodas, viņi nepamanīti pārvēlās dambim pāri. Viņi devās tālāk pa izsusējušā strauta gultni uz priekšu un satraukumā it kā dzirdēja šņācošo Nīgika elpu turpat sev aiz muguras. Viņi sadzirdēja to tik skaidri un tik tuvu, ka naski ielīda krasta dobumā — un īstajā laikā.