Lielā Spalva mēģinās glābt bebrēnus. Galu galā, viņš nodomāja, viņš pelnījis iztiku, šaudams bebrus viņu vērtīgās kažokādas dēļ, un tagad, liekas, būtu tikai godīgi, ja viņš izdarītu kaut ko labu šiem diviem noklīdušajiem mazuļiem, kas nejauši nokļuvuši viņa rokās. No saviem pārtikas krājumiem krastā viņš paņēma kārbu piena, sajauca to ar ūdeni un nedaudz ielēja mazuļiem mutēs. Maigi turēdams šos mazos, pūkainos dzīvnieciņus savās lielajās, brūnajās rokās, viņš juta, cik tukši un saplakuši ir viņu vēderiņi un cik vārgi pukst viņu sirsniņas. Kamēr viņš baroja bebrēnus, tie cieši turējās ar sīkajām ķepiņām viņam pie pirkstiem.
Barojot zvēriņus, viņš aizvien vairāk atmaiga, lai gan īsti nezināja, ko ar tiem iesākt. Viņam nebija vairs atlicis daudz laika, jo bērniem — Seidžo un Sepīenam bija apsolījis, ka atgriezīsies noteiktā dienā; un viņš negribēja tos sarūgtināt. Ja viņš aiznesīs mazuļus pie dīķa atpakaļ, nez vai viņi atradīs ceļu tam pāri, bet, ja palaidīs viņus šeit, viņi noteikti nobeigsies no bada vai arī viņus noķers vanags, ērglis vai pat izbadējusies zivs. Pašam viņam vēl tāls ceļš priekšā, bet šie mazie dzīvnieciņi būtu tikai traucēklis, tomēr tie bija nokļuvuši lielā nelaimē un tiem bija vajadzīga palīdzība. Lielā Spalva juta, cik nežēlīgi būtu tos pamest. Daži veclaicīgi indiāņi šādās reizēs turas pie ļoti stingriem likumiem.
Bebrēnu māte droši vien uzskatīja, ka viņas mazuļi ir ļoti jauki, bet indiānim gan tie šķita gatavie neglīteņi un ar savām lielajām pakaļkājām, mazo, apaļo rumpīti un plakano purniņu atgādināja Pakvedžīsus, Kjūpīsus[8] vai kaut ko tamlīdzīgu. Lai gan tie ir neglīti, nosprieda Lielā Spalva, tomēr varen pievilcīgi, un bērni mājās varētu tos iemīļot. Viņa mazajai meitiņai Seidžo drīz būs vienpadsmit gadu. Šie bebrēni būs lieliska dzimšanas dienas dāvana. Un, kad tie paaugs un nebūs vairs lutināmi, tos varēs aizvest atpakaļ uz viņu vecajām mājām. Izgaršojuši pienu, bebrēni sāka brēkāt lai dod tiem vēl, — un kas tās bija par balsīm! Gitčiju Mīgvonu tas galīgi atbruņoja. «Kā cilvēks var pamest divas radībiņas, kas brēc bērnu balsīs?» viņš jautāja sev, atcerējies paša bērnus, kad tie bija mazi, un atkal lēja pienu izsalkušo bebrēnu rīklītēs.
Gitčijs Mīgvons nošķēla no bērza, kas auga tuvumā starp priedēm, pamatīgu sīkstas un izturīgas tāss sloksni un pagatavoja vieglu kasti jeb grozu, ko apjoza ar ciedru klūgām; uztaisīja cieši pieguļošu vāku, izdūra tajā milzum daudz caurumiņu, pa kuriem ieplūst gaisam, un piestiprināja no ciedra mizas nopītu rokturi. Iekšpusi viņš izklāja ar zāli un niedrēm un ielika vēl zariņus, kas bebriem, kā viņš zināja, sevišķi garšoja. Un, kad viņš aiz mazajām, plakanajām astītēm iecēla bebrēnus grozā, kad tie sajuta, ka zāle smaržo tāpat kā mājās, kad tie atrada maigos pumpurus un lapas, ko paši nespēja uziet, bet tik ļoti kāroja, un kad dzirdēja, cik laipni un nomierinoši runā jaunais draugs, kas tos tik labi pabarojis, — bebrēni jutās daudz labāk.
Dzīvnieciņi aizmirsa gan ūdru un tā šņākšanu, gan pūci ar lielajām, dzeltenajām acīm, niknumā klabošo knābi un atbaidošajiem smiekliem nakts melnumā. Pēc ilga laika viņi atkal kaut ko purpināja un bubināja, un ēda un ēda, līdz vēderi bija pilni.
Lielā Spalva, sparīgi airēdams, žigli traucās uz mājām pie mīļotajiem bērniem; viņš bija apmierināts ar dāvanu, ko tiem veda (protams, lai gan zēns bija trīs gadus vecāks par māsu un tam dzimšanas dienas nebija, tas tomēr varēs priecāties līdzi); arī Lielajai Spalvai bija līksms prāts, jo viņš bija palīdzējis diviem cietušiem meža zvēriņiem. Sarunā
damies ar laivu vai šauteni, vai varbūt bebrēniem, vai, iespējams, pats ar sevi, viņš sacīja:
— Mīno-ta-kijā! (Tas ir labi!) Kīget mīno-ta-kijā! (Patiešām, tas ir labi!)
Abiem mazajiem dēkaiņiem droši vien klajas tikpat labi, jo tie bija pavisam pieklusuši. Nav vārdam vietas — tie jutās gauži omulīgi savā ligzdiņā, jo pa caurumiņiem bērza tāss mājoklītī plūda iekšā meža strazdu dziesmas, jautrās ūdeņu čalas, kukaiņu iemidzinošā dūkšana un citas tīkamas meža skaņas. Tomēr pat tagad savā jaunatrastajā laimē viņi neaizmirsa un nekad pavisam neaizmirsīs mīļoto tēti un māmiņu, veco mājvietu, zudušos mazos rotaļu biedrus. Atcerējušies to visu, viņi pēkšņi jutās tik vientuļi, ka iešņukstējās un salīda cieši kopā. Tad vientulība atkal pagaisa, nogurušās mazās galviņas noliecās, sīkās balstiņas noklusa, un melnās, apaļās ačeles aizdarījās, arī tīksmās āra skaņas nogrima, un bēdas pēdīgi pagaisa. Bebrēni ieslīga miegā.
Un tā divi mazi nomaldījušies bebrēni — tik mazi, ka pavisam ērti būtu varējuši justies puslitra katliņā, — atradās ceļā uz jaunajām mājām, pie jauniem draugiem; viņi redzēja daudz interesanta un brīnumaina, ko pat visgudrākie bebri nekad nebija redzējuši, un piedzīvoja daudz tāda, ko neviens bebrs līdz šim nebija piedzīvojis, — par to es esmu pilnīgi pārliecināts.
Nudien, Lielā Spalva bija pareizi sacījis, ka tas ir mīno-ta-kijā — tiešām lieliski!
5. SEIDZO DZIMŠANAS DIENA
Apmēram pēc nedēļas Seidžo un Šepīens gatavojās sagaidīt tēvu. Gitčija Mīgvona māja atradās netālu no indiāņu ciema Opīpīsovejas, kas nozīmē — Runājošo Ūdeņu Ciems. Nosaukumu tas bija dabūjis no tuvējā nelielā ūdenskrituma, kura burbuļošana un guldzēšana atgādināja klusu, miegainu balsu murdoņu; indiāņi stāstīja, ka ūdenskritumā mītot gari.