«O! Nemaz nešaubos, ka, apbruņoti ar tik lielisku tehniku, jūs ātri vien notversiet Džeku Kreili!» paglaimoja Elvīra.
«Es gan neesmu tik drošs. Pirmkārt, pret jebkuru izsekošanas līdzekli var izmantot tehniski tikpat iedarbīgus pretlīdzekļus.»
«Un otrkārt?»
«Man ir tāds iespaids, ka Donalda Kinga kursus apmeklē ne tikai mani kolēģi vien. Noziedzības pasaule tāpat nevēlas atpalikt no progresa.»
— Klausos! — profesors Latons atsaucās uz sarkanās spuldzītes signālu.
— Tūlīt sāksies filmas demonstrēšana, kur fiksēta tieši seifa uzlaužana, — pārraides režisors atgādināja.
— To es zinu bez jums!
— Uztraucos par materiālu tūkstoš divsimt divdesmit astoņi, — režisors atbildēja. — Kurā vietā to iestarpināt?
— Es pats nokāpšu pie jums, — un profesors atkal pievērsās Hausmanim: — Kā psihologu mani interesē, kurš ir jūsu galvenais vadmotīvs — godkāre vai katram patērētājam piemītoša tieksme iedzīvoties bagātībā?
— Tad jau drīzāk tieksme pēc slavas. Tā kā pārspēt slavā Šekspīru vai Hemingveju ar parastām metodēm nav iespējams, biju spiests izgudrot jaunu. Recepte ir tikpat ģeniāla, cik vienkārša. Esmu'izdomājis romāna standart- shēmu, kura apmierinās miljoniem lasītāju. Mainīsies tikai autora, tas ir, mani pseidonīmi, zemes, kur noris darbība, varoņu vārdi, profesijas, ārējie raksturojumi…
— Un, protams, arī nosaukumi, — ar smaidu piebilda profesors. — Ievērojot.mūsdienu cilvēka aizmāršību, it sevišķi kas attiecas uz ātrumā norīto lasāmvielu, jūsu trikam panākumi nodrošināti.
— Trikam? — Hausmanis sašuta. — Jūs nonieci- nātģeniālu ideju, kas izdarīs veselu apvērsumu daiļliteratūrā.
— Katrs sauc lietas tajā vārdā, kas viņam tuvāks, — ar nenoteiktu žestu atbildēja profesors. — Vārdu sakot, nešaubos par panākumiem, kurus atnesīs jūsu triks, izdodot viena un tā paša romāna simt vāriantus. Bet tikai ar vienu noteikumu…
Hausmanis nemaz neklausījās. Apskurbis no grandiozajām perspektīvām, viņš uzbudināts turpināja:
— Manu romānu tirāža pārsniegs visu pasaules klasiķu koptirāžu! Bet, kad nomiršu, cilvēce no mana testamenta uzzinās, ka visu to uzrakstījis viens vienīgs cilvēks! Mer- lina Hausmaņa vārds uz mūžīgiem laikiem ieies literatūras vēsturē.
■— Ar vienu noteikumu, — profesors stūrgalvīgi turpināja aizsākto teikumu. — Tikai vientiešiem šķiet, it kā laba komerciāla ideja pati par sevi ir ko vērta. Patiesībā, jo prece labāka, jo vairāk tai nepieciešams attiecīgs pasniegšanas .veids… Es radīšu jums tādu reklāmu, kāda nav vēl redzēta! — profesors strauji pielēca kājās. — Pie tam gandrīz par velti, tikai par pieciem procentiem no nakamās peļņas.
Sparīgi soļodams šurpu turpu, viņš ņēmās izklāstīt milzum daudz visādu fantastisku ideju. Pietiktu mazas daļiņas no visa tā, lai (citējam reklāmas brošūru) «visu polār- ledu izķertu kā karstus pīrādziņus».
— Esmu ar mieru, — Hausmanis pasmīnēja. — Kad jūs domājat sākt?
— Nekavējoties! Ar materiālu tūkstoš divsimt divdesmit astoņi, ko pēc dažām minūtēm laidīsim ēterā.
ELISONA KUNGA NOSLĒPUMS
Elisona ieteiktā profilakse visvairāk gāja pie sirds inspektoram Koulam. Ik pēc brīža viņš iebaudīja krietnu malku.
— Aina visumā skaidra, — viņš pateica, neizlaizdams glāzi no rokas. — «Garanta» biroja telpās, kā paši pārliecinājāties, atrodas divi seifi. Viens no tiem ir uzlauzts, otrs…
— Gribētos atzīmēt, ka uzlauzto ražojusi cita firma, proti, «Fenikss», — iestarpināja Elisons.
_— Cik zināms, tie ir jūsu galvenie konkurenti? — jautāja Elvīra.
— Jā gan.
— Vai tad personiski jūs dodat priekšroku viņu ražojumiem? — Deilijs pavīpsnāja.
— Pirms mums šīs telpas īrēja advokātu firma «Mori- sons», un mēs tās saņēmām ar visu inventāru.
— Inspektor, lūdzu, — pastāstiet, kādā ceļā noziedznieks iekļuvis kantorī? — uzaicināja Elvīra.
— Pavisam vienkārši. Uzkāpa pa kāpnēm, iepriekš apdullinājis un sasējis sargu.
— Kāpēc sargs nekliedza?
— Lai pamēģina kliegt, ja mute aizlipināta ar plāksteri.
— Mani interesē kaut kas cits, — Mūns beidzot iejaucās sarunā. — «Feniksa» ražotie seifi apgādāti ar trauksmes signalizāciju. Vadi parasti noslēpti sienā, uziet tos nav nemaz tik viegli. Vai Džekam nav kāds līdzdalībnieks starp «Garanta» kalpotājiem?
— Neticu! — Elisona maska paraustījās. — Ja tikai viņam nav palīdzējis mana vecvectēva gars, — viņš pēkšņi iesmējās.
— Rada izbrīnu vēl viens apstāklis, — Mūns turpināja. — Esmu uzmanīgi pārlasījis jūsu sastādīto protokolu, inspektor. Tajā teikts, ka, jums ierodoties, logi bijuši vaļā. Kas tos atvēris? Un kādā nolūkā?
— Logi? — iesaucās Elisons. — Es tos pavēlēju attaisīt! Pats par sevi saprotams, ka, pirms apskatīju nozieguma vietu, liku pamatīgi izvēdināt telpu, labi zinādams, cik baciļu varēja iekļūt tajā kopā ar noziedznieku! — gandrīz vai sašutis Elisons paskaidroja.
Mūns visvairāk interesējās par neuzlauzto seifu. Kramplauzis nebija žēlojis pūles, par ko liecināja skrambas, tomēr atmūķēt to viņam nebija izdevies.
— Varbūt kāds viņu iztraucēja? — jautāja Elvīra saskaņā ar pārraides scenāriju.
— Kā ta, ka iztraucējal — gandrīz vai līksmi atsaucās Elisons. — Jūs jautāsiet — kas? Svarīgais fakts, ka šis seifs ir mūsu firmas ražojums! Pat tik pieredzējis profesio- nālis bija spiests atkāpties no mūsu seifa, tādējādi apliecinādams tā augsto kvalitāti! — Un Elisons lepni pacēla marles masku.
— Ļoti iespējams, — inspektors Kouls pamāja. — Sameklēju policijas arhīvā interesantu izziņu. Pārbaudot visus seifu uzlaušanas gadījumus, kur, pēc speciālistu domām, darbojies Džeks, noskaidrojās, ka viņš vairākas reizes ķēries klāt arī «Garanta» ugunsdrošajiem skapjiem. Bet.'..