Mūsu redakcija uzskata, ka profesora Deiniža pesimistiskais viedoklis ir pārāk subjektīvs.
Tomēr grūti noliegt, ka vardarbības atmosfēra, it sevišķi lielajās pilsētās, kur iedzīvotāji baidās iziet no mājām, v tumsai iestājoties, zināmā mērā spējīga ietekmēt vienu otru cilvēku ar nestabilu psihiku.
Izmeklēšana turpinās.
Ja noskaidrosies, ka avāriju sagatavojuši 'dzelzceļu gangsteri, katrs mūsu pilsētas iedzīvotājs atviegloti uzelpos. Jo apziņa, ka kaut kur tuvumā klīst stihisks maniaks, kurš šodien izjauc sliedes, bet rīt var uzspridzināt universālveikalu ar simtiem pircēju, var sabojāt miegu pat cilvēkiem ar lieliski nostabilizētu psihiku.
«Blufatenas pasts», M 302.
NIKAS» SAVRUPMĀJA
Simt trīsdesmit septītajā dzelzceļa posmā apgaitnieks Džims Šrūss pavadīja ar acīm putekļu mākoni, kas izgaisa pie apvāršņa. Tas bija pasažieru ekspresis numurs 11. Raudams sev līdzi veselu smilšu stabu, vilciens gluži kā mirāža aiztraucās pa tuksnesi.
Strādāt tādā vietā nav nekāda izprieca. Neliels dārziņš, kas iekļāva apgaitnieka māju, bija vienīgais zaļais plankums dzeltenajā smiltājā. Pat ūdeni vajadzēja vest šurp cisternās.
Iegājis istabā, Džims vēlreiz pārlūkoja pie sienas piesprausto grafiku. Līdz nākamajam vilcienam numurs 107-B vēl atlika krietna stunda. Varēja lieti izmantot šo laiku dārza aplaistīšanai.
Pieslējis pie mājas automātisko šauteni (sakarā ar biežajiem uzbrukumiem dzelzceļa līnijām administrācija bija apbruņojusi visus darbiniekus), Džims iedarbināja pašgājēju laistītāju.
Dažas minūtes vēlāk viņš sadzirdēja automobiļa signālu, tūlīt pēc tam dārzā ienāca viens no braucējiem.
— Piedodiet, mēs esam apmaldījušies, — viņš sacīja, rādīdams ceļa karti. — Kā tikt uz Emeriju?
Džims paskaidroja.
Nepazīstamais tikpat pieklājīgi palūdza nodzerties. Džims devās uz māju, lai iznestu krūku ar ūdeni, un tai pašā mirklī sajuta uz sejas mitru drānu. Viņu apņēma salkana migla.
— Gatavs! — nepazīstamais norūca, noglabādams ar hloroformu piesūcināto lupatu savā somā.
Tikmēr viņa līdzbraucējs izjauca sliedes. Divatā viņi piecās minūtēs pabeidza darbu, izvilka nesamaņā esošo apgaitnieku no dārza un nometa smiltīs līdzās ceļa gulšņiem.
Dažas stundas vēlāk, izmantojuši vistaisnāko un visērtāko ceļu, izspieduši no motora maksimālo ātrumu, viņi apstājās desmit kilometru no Pitvilas. Te atradās kādas citas dzelzceļa sabiedrības līnijas atzarojums. Atkārtojuši to pašu operāciju, viņi brauca tālāk. Bet nakts vidū tuvojās vietai, ko apkārtējie zemnieki bija iesaukuši par «Ni- kas» savrupmāju.
Pirms dažiem gadiem to vēl apņēma dzeloņdrāšu žogs, sargtorņi un milzu plakāti «Ieeja stingri aizliegta». Te atradās viena no daudzajām šahtām, kurā glabājās balis- tiskās raķetes «Nika» ar atomu lādiņu.
Kādu dienu tālredzīgi stratēģi pēkšņi izsludināja tāda veida raķešu šahtas par galīgi novecojušām.
Tās ar visām pazemes dzīvojamām telpām apkalpei, elektroenerģijas ģeneratoru, ūdensrezervuāru, produktu (galvenokārt konservu) noliktavu pārdeva vairāksolīšanā.
Lai gan cena bija smieklīgi zema, atrast pircēju starp apkārtnes iedzīvotājiem neizdevās. Zemnieki tenkoja, it kā pazemē saglabājusies radiācija. Daudzus mēnešus «Nikas» savrupmāja palika bez īpašnieka.
Galu galā apkaimes zemnieki ar izbrīnu uzzināja, ka pircējs atradies. Kāds pusjucis ārzemnieks, par kuru runāja, it kā viņš esot pārcietis šausmīgu ģimenes traģēdiju. Viņa vēlēšanās norobežoties no cilvēku sabiedrības gandrīz vai kļuvusi par māniju.
Nežēlodams naudu, ārzemnieks iestādīja savā īpašumā no Meksikas speciāli ievestus milzu kaktusus, kuru dzelkšņi veidoja blīvu, necaurejamu sienu.
Zemnieki, braucot garām pa ceļu, redzēja tikai šo zaļo aizsargvalni. Radās iespaids, ka caur to pat cilvēkam grūti izlauzties, kur nu vēl mašīnai.
«Nikas» savrupmājas īpašnieks nekad neuzaicināja un nepieņēma ciemiņus. Zemnieki bija pārliecināti, ka aiz nepatikas pret cilvēku tuvumu viņš pat atteicies no svaigiem produktiem un pārtiek vienīgi no pazemes noliktavā atstātajiem konserviem.
Tāda, lūk, bija šī noslēpumainā vieta, pie kuras nakts tumsā piebrauca vientuļā mašīna.
— Esam klāt! — teica vīrs pie stūres un, izslēdzis prožektorus, atgāzās sēdeklī. Brīdi viņš pūlējās ko saskatīt necaurredzamajā tumsā. Ceļojuma galamērķis atradās pavisam tuvu.
— Izsauc šefu! — viņš pavēlēja savam biedram, bet pats aizpīpēja cigareti.
Tas paklausīdams ieslēdza raidītāju. Raidītājs strādāja ierobežotā rādiusā, tāpēc sarunu noklausīties nevarēja ne policija, nedz nejaušs radioamatieris.
— Divdesmit astotais! Izsauc divdesmit astotais! — pārinieks vienmuļi atkārtoja, tad apklusa.
Kādu minūti viņi velti gaidīja atbildi.
— Bet ja nu viņi uzgājuši šefa paslēptuvi? — pārinieks nervozi knikšķināja šķiltavas.
— Zābaks! — vīrs pie stūres norūca caur zobiem. — Vienmēr esmu teicis, ka tās atstāj uz tevi kaitīgu iespaidu.
— Kas atstāj kaitīgu iespaidu?
— Kriminālfilmas. Tajās policisti gandrīz vienmēr tiek uz pēdām mūsējiem, vārdu sakot, fantāzijai ļauta pilna vaļa, kā jau mākslas darbā… Bet mūsu šefs, iegaumē, ir reālists.
— Nezinu, — pārinieks jau trešo reizi mēģināja iededzināt šķiltavas. — Grūti spriest par cilvēku, kuru nekad neesi redzējis… Nedeg, dod uguni!… — žēlabaini viņš palūdza.
— Parole? — tumšajā mašīnā atskanēja kāda balss. Atskanēja tik negaidīti, ka abi satrūkās.