— Kaktussl — stomīdamies atsaucās tas, kurš sēdēja pie stūres.
— Jūs esat nokavējuši! — balss tagad skanēja ērcīgi. — Ieslēdzu bāku! Brauciet tieši pa staru! Mašīnu noslēpiet kaktusos! Viss!
— Redzi! Ko es tev sacīju! — šoferis pielika pie acīm tālskati un mierīgi gaidīja. — Ir! — viņš pēc brīža priecīgi izsaucās.
Mašīna lēnām virzījās caur tumsu, kas nejaušam garāmgājējam, ja tas gadītos tuvumā, liktos tikpat necaurredzama kā pirmīt. Bet binokļa īpašās lēcas ļāva vadītājam saskatīt infrasarkanās gaismas staru, kas, līdzīgi smalkam pavedienam, iestiepās naktī.
Pēc dažām minūtēm viņi bija klāt. Nācās atkal gaidīt. Tad milzu kaktusi it kā grozāmā skatuvē uzstādīta butaforija aizslīdēja sānis un, ielaiduši mašīnu, atkal saslēdzās blīvā sienā.
Klusuciešot viņi paspēra dažus soļus, klusuciešot ienira piebūvē, kurā atradās lifta kabīne. Te bija tikpat tumšs kā ārpusē. Taču speciālists būtu nopratis pēc pasiltā gaisa, ka telpu caurstrāvo infrasarkans izstarojums.
— Vai ilgi nāksies gaidīt? — apprasījās pārinieks. Viņš joprojām manāmi nervozēja.
— Pārbauda! — neviļus pārgāja uz čukstiem otrais. Arī viņš juta tādu kā nedrošību, iztēlodamies, kā tur, pazemē, šefs rūpīgi nopēta televīzijas ekrānu, uz kura skaidri saredzami viņi abi.
Beidzot pārbaude bija galā.
Izkāpuši no lifta, viņi ieraudzīja vāji apgaismotu garu gaiteni, kas aizveda nācējus uz plašu telpu. Pie sienas piestiprinātas metāla guļamlāvas liecināja, ka te agrāk atpūtušies no maiņas brīvie raķešu dienesta kareivji.
Zālē sēdēja ap trīsdesmit cilvēku, izmantodami par sēdekļiem vieglus saliekamus alumīnija krēslus, kas neapšaubāmi tāpat ietilpa telpas agrākajā iekārtā. Šefa starp klātesošajiem nebija. Mašīnas šoferis, ne vienu reizi vien piedalījies līdzīgās apspriedēs, zināja, ka šefs atrodas blakus istabā, no kurienes viņš, pats palikdams neredzams, varēja uz ekrāna vērot savus apakšniekus.
— Divdesmit astotais! Ziņojiet! — no skaļruņa atskanēja šefa balss.
Noklausījies raportu, šefs pateica:
— Labi! Esmu apmierināts ar jums. Bet… — balsī negaidot ieskanējās draudīgs apakštonis, — bet par nosebo- šanos jums tiek uzlikts parastais naudas sods. — Nenogaidījis atbildi vai iebildumus (tādi te acīmredzot netika atļauti), šefs pievērsās nākamajam: — Devītais! Jūsu kārta ziņot!
No saliekamā krēsla, ar kustību, kurai piemita vienlīdz cieņa pret šefu un graciozitāte, piecēlās patrausla, slaida jauna sieviete elegantā ceļojuma kostīmā. Seju daļēji apslēpa lielas melnas brilles.
— No trim šodienai paredzētajām operācijām izdevās realizēt tikai pašu pirmo, — viņa iesāka.
— Kāpēc? — stingri noprasīja balss.
— Otrās operācijas laikā mūs pamanīja.
— Kurš pamanīja? Policija? — apvaicājās viens no apspriedes dalībniekiem.
— Domāju, ka ne. Viņiem gan bija šautenes, bet tērpušies privātās drēbēs… Mums tik tikko izdevās atkratīties.
— Vai notika apšaudīšanās? — pēc šefa balss varēja noģist, ka viņš pārskaities.
— Laimīgā kārtā — nē.
— Tik tiešām — jums par laimi! Cilvēku upuru nedrīkst būt! Jums taču labi zināms, kas notika ar trīsdesmit otro, kad viņa vainas dēļ dzelzceļa avārijā gāja bojā viens no mašīnistiem?!… Bet tagad pāriesim pie nākamajiem uzdevumiem. Ziemeļu Transkontinentālo atstāsim mierā. Nupat tikai uzzināju, ka viņi savas līnijas apsardzei noalgojuši privātdetektīvus. Tieši ar viņiem devītajam arī iznāca sadurties. Būtu es uzzinājis mazliet agrāk, varēja izvairīties no šī nevēlamā incidenta… Kaut gan… tagad tam nekādas lielas nozīmes vairs nav. Vēl nedēļa sparīga darba, un mēs ar tīru sirdsapziņu pieliksim punktu… Jā, starp citu, uzmanību! Tie, kuri līdz šim piedalījās operācijās Dienvidu Nacionālā dzelzceļa teritorijā, saņems uzdevumiem jaunus rajonus.
— Kāpēc tā? — vaicāja divdesmit astotais un vēl daži apspriedes dalībnieki.
— Dienvidu Nacionālā vakar noslēgusi kontraktu ar firmu «Haids-Tranzīts-Garants» un līdz ar to izslīdējusi no mūsu darbības sfēras. Lai novērstu pārpratumus, atgādinu vēlreiz — dzelzceļa sabiedrība, kuras lokomotīves būs apgādātas ar Haida gaisa kompresoru, pārstāj mūs interesēt. Tādai sabiedrībai mūsu rīcība vairs nav bīstama.
Apspriede beidzās pēc pusstundas. Vēl divas stundas pagāja, kamēr dalībnieki ar piecu minūšu atstarpi atstāja «Nikas» savrupmāju.
Ar televīzijas ierīces starpniecību pārliecinājies, ka pēdējā mašīna izbraukusi no pļavas uz lauku ceļa, šefs izslēdza infrasarkano bāku. Pēc tam izņēma no paslēptuves gluži parastu rakstāmmašīnu, ielika tajā tīru lapu un, mazliet padomājis, ņēmās rakstīt.
«Istaba ir patumša, tāpēc dāmiņa neredz pistoli, ko iebrucējs kautrīgi tur trīcošā rokā ar stobru uz leju. Toties viņa skaidri redz melno masku, kas apslēpj seju. Savā profesijā viņa ir daudz ko pieredzējusi, tādēļ nodomā: «Lūk, atkal viens no tiem kautrīgajiem klientiem, kas nevēlas, lai viņu pazīst pēc sejas!»
Viņš patiesi ir kautrīgs, bet citu iemeslu dēļ — tā ir pirmā ielaušanās viņa mūžā.
— Naudu vai… — drebošā balsī viņš saka. Viņš gribēja draudoši sacīt «Naudu vai dzīvību!», bet teikuma beigas iestrēdza viņam kaklā.
Viņa, pārpratuši uzaicinājumu, iesmējās par apmeklētāja naivitāti:
— Protams, naudu! Izģērbieties, bet veicīgāk! Un, ja jūs tiešām esat tik kautrs, tad paturiet vien masku!»
Savu brīvo laiku šefs veltīja grāmatu sacerēšanai. Tikai pēc tam, kad dienas norma bija izpildīta (diendienā tieši desmit lappušu, ne mazāk, ne vairāk), viņš sēdās pie galda, lai iebaudītu visai mērenas vakariņas. Pēc tam pārlasīja dienā uzrakstīto nodaļu. Bez šaubām, šī grāmata kādreiz padarīs viņa vārdu nemirstīgu!