KATASTROFA NOVĒRSTA
Vakar biržā varēja nomanīt zināmu rosību. Dažu dzelzceļu sabiedrību akcijas, kuru krišanās pagājušās nedēļās satrauca ne vienu vien veikalnieku, vakardien piedzīvoja negaidītu stabilizēšanos. Labs noiets bija Dienvidu Nacionālās sabiedrības akcijām. Līdz pusdienām to kurss pacēlās par divarpus punktiem, bet, biržu slēdzot, sasniedza jau četrus punktus.
Tas izskaidrojams ar to, ka veikalnieku aprindās kļuvis zināms par sarunām, kuras Dienvidu Nacionālā ved ar firmu «Haids-Tranzlts-Garants» — inženiera Haida izgudrojuma monopolīpašnieku.
Haida kungs atteicās sniegt interviju mūsu līdzstrādniekam. Tas griezās pie Centrālā patentu biroja.
Tur viņam pastāstīja, ka vēl nesen daži transporta speciālisti dēvēja Haida izgudrojumu par tīri teorētisku atklājumu, kas diez vai realizējams praksē. Runa ir par vilcienu, kas varētu nobraukt nelielu ceļa gabalu, balstoties vienīgi uz limitēta gaisa spilvena. Pateicoties Haida sistēmas kompresoram, tādējādi modificētais vilciens varēs īsu mirkli turpināt ceļu bez sliedēm.
Ja šis ziņas atbilst patiesībai, tad, aizsteidzoties notikumiem priekšā, ar gandarījumu gribētos izsludināt dzelzceļu sabiedrības par uzvarētājām viņu ilgstošajā divkaujā ar dzelzceļu mafiju.
«Komerciālās ziņas», N° 315
KRISTOFORS DEILIJS
Bija pirmdiena. Sēdēju mūsu detektīvaģentūras telpās, truli lūkojoties logā. Pa stiklu tecēja sīkas straumītes — vai nu lietus, vai arī sniegs, kurš, ticis līdz mūsu divdesmitajam stāvam, jau paguvis izkust. Laiks bija riebīgs, tieši tāds, kas veicina gripu. Ne jau velti mūsu pilsētā vien slimoja simtiem tūkstošu cilvēku. Arī mans kompanjons Mūns pirms divām nedēļām bija iegūlis ar gripu.
Gaidīt klientu pirmdienā — slikta zīme. Bet gaidīt tādā laikā — tīrais ārpārts. Pēdējo klientu tiku redzējis pirms dienām piecām, pie tam, pēc skata spriežot, dakteris noderētu viņam krietni vairāk nekā detektīvs.
Vārdu sakot, varēja mierīgi tupēt mājās, laiku pa laikam katram gadījumam iebaudot kādu aspirīnu, un pāršķirstīt vecas avīzes. Jaunajās it nekas interesants netrāpījās. Atskaitot epidēmiju, tās likās atgremojam vecvecas ziņas: krievi atkal draud Rietumiem, biržas kursi atkal krītas, franči atkal streiko, mūsu pretraķešu aizsardzības sistēma (jaunais variants) atkal solās būt visefektīvākā.
Un tomēr nesēdēju mājās. Vainīga pie tā bija mana sieva, pazīstamā gaišreģe Minerva Zingere. Sieviete, pat ja viņa pretendē uz kaut kādiem sakariem ar mistiskiem spēkiem, paliek sieviete. Viņa var neatzīt konstitūciju, likumīgo valdību, savu likumīgo vīru, tomēr pakļaujas modei. Pakļāvusies pašai pēdējai diezgan ienesīgai modei, Mi- nerva, sekodama daudzu astrologu paraugam, sāka pareģot biržas kursus.
Lai nebūtu atkarīga no providences vien, Minerva algoja Oskaru Stankeru, kāda ievērojama biržas māklera kādreizējo palīgu. No rītiem Stankers apvilka drēbes, kuras pat reklāmas nolūkos nebūtu paņēmuši ķīmiskai tīrīšanai. Pavadījis daudzas stundas biržas kvartāla krodziņos, kur mēdza iegriezties visvisādi tumši mahinatori, viņš, ātri atskrējis mājās, noglabāja konspiratīvās drēbes īpašā kastē un ap pulksten desmitiem vakarā ieradās pie Minervas ar kārtējo ziņojumu. Stankers bija dendijs, savus uzvalkus pasūtīja pie labākajiem drēbniekiem, tādēļ nepieciešamība atteikties no tiem viņam šķita milzu upuris, par ko viņš pieprasīja attiecīgi augstu maksu.
Paļaudamās uz savu iepriekšējo pieredzi, Minerva pareģoja savam klientam dzelzceļu akciju turpmāko paaugstināšanos. Sai prognozei bija stabils pamats — Haida sistēmas gaisa spilvens, kurš ļāva dzelzceļiem cerēt uz jaunu pasažieru pieplūdumu.
Diemžēl «Ziemeļu—Austrumu līnijai», kuras akcijas bija sapircis Minervas klients, neizdevās noslēgt kontraktu ar šī izgudrojuma monopolīpašnieku. Rezultāts bija bēdīgs: kursa strauja krišanās, klienta bankrots, nāvējošs šāviens un pašnāvnieka atstāta vēstule, kurā Minerva tika nosaukta par blēdi.
Varat iedomāties, kādā noskaņā atradās mana sieva. Tikko mēģināju delikāti aizrādīt, ka pareģojumos ieteicams turēties pie abstraktiem jēdzieniem, viņa ķērās pie pirmā konkrētā priekšmeta — ne jau ar abstraktu nolūku ielingot to manā ģīmī.
Vienīgais līdzeklis izvairīties no šīm bīstamām diskusijām bija ilgāk palikt mūsu birojā.
Lietus (varbūt arī sniegs) nemitējās. Lai kaut cik izkliedētu drūmo garastāvokli, piezvanīju Mūnam. Bet viņa sieva Džīna kā allaž atradās nomodā.
— Sems jūtas labāk, bet aicināt viņu pie telefona nav ko domāt. Stingrs gultas režīmsl
Sai mirklī man izlikās, ka aiz durvīm ir kāds aizdomīgs troksnis.
Pārbaudīt, kas tur notiek, neatlika laika, jo mēģinājums pierunāt Džinu prasīja visu manu enerģiju — man vajadzēja noklausīties veselu lekciju par gripu. Dakteris kategoriski aizliedzis Mūnam celties. Ja es nevēloties viņa nāvi, tad vienīgā iespēja parunāt ar viņu — atkāpt pašam ciemos.
Piemirsis, ka loģika iedarbojas uz sievietēm tieši pretēji, paskaidroju viņai, ka esmu potenciāls baciļu nēsātājs (šo terminu biju nule patapinājis no Džīnas lekcijas) un varu pa otram lāgam inficēt gan Mūnu, gan viņu pašu. Cerēju, ka Džīna uzslavēs mani par gādību, bet viņa nez kādēļ apvainojās. Sadzirdējusi no guļamistabas Mūna balsi — viņš par varas mākti rāvās pie tālruņa —, Džīna nometa klausuli.
Man neatlika nekas cits kā atkal vērot loga rūtis, pa kurām tecēja blāvas straumītes. Pasaule bija vienmuļa un pelēcīga līdz derdzīgumam. Vienīgā cerība bija elektriskā reklāma uz pretējā nama jumta. Parasti to mainīja uz vakarpusi. Bet elektriķis acīmredzot arī bija saaukstējies — jau otro dienu no vietas maģiski burti aicināja iebaudīt pasaules visgardāko saldējumu «Ziemeļpols».