Nebija arī pārāk grūti secināt, kurš vainīgs izkārtņu apmaiņā. Durvis tieši blakus mūsējām nebija cieši aizvērtas, to spraugā saskatīju izsūtāmā zēna blēdīgo smīnu.
Varēju viņu puslīdz saprast. Kalpodams iestādē ar visai
miglainu nosaukumu «Adventistu vispasaules centrs cīņai pret bībeles nepareizu iztulkošanu», viņš vai beidzās nost aiz garlaicības.
Noskrūvējis svešo izkārtni, devos ar to uz studiju, pie kuras durvīm atradu savējo. Pintika kungu sastapu gaužām iztrūcinātu. Pie viņa nupat bija atnācis kāds policists. Lāgā nesapratis, ka tas meklē mani, studijas īpašnieks iedomājās visļaunāko.
— Nekad nevar zināt, — viņš man sūdzēja savas bēdas. — No vienas puses, starp maniem labākajiem noņēmējiem ir augsti stāvošas amatpersonas, pat viens ievērojams senators. Bet, no otras puses, šis pats senators, dzīdamies pēc lētas popularitātes, rīt var iesniegt tādu likumprojektu, ka ļaudīm neatliks nekas cits, kā noskatīties Eiropas lēto masu produkciju… Un mēs vēl dēvējam sevi par brīvās iniciatīvas aizstāvjiem!
Tikko paguvu novietot mūsu firmas izkārtni agrākajā vietā, kad no lifta izkāpa seržants Higinss.
— Tātad šis tomēr ir astoņsimt divdesmit sestais dzīvoklis? — viņš tā kā pabrīnījās. — Pirms piecām minūtēm biju pārliecināts, ka jūsu birojs atrodas pavisam viņā galā. Bet tur kāds aizdomīgs tips apgalvoja, ka ar policiju tam neesot nekā kopēja.
Izskaidrojis pārpratumu, aicināju seržantu iekšā. Uz galda joprojām gulēja klausule, ko biju pilnīgi piemirsis. Kad pacēlu to, sapratu, ka Minerva nebija ne mirkli pārtraukusi savus vārdu plūdus. Man palaimējās noķert kādu beigu frāzi:
— … tāda cūcība! Būtu es īsta gaišreģe, droši vien pieprasītu izšķirt mūsu laulību vēl pirms kāzām.
Laimīgā kārtā viņas sekretārs paziņoja, ka ieradies Karls Ebots no «Telegrāfa».
— Apžēliņ! Ko lai viņam saku? — Minerva nostenēja.
Es pievērsos seržantam.
— Klājiet vaļā, Higins! Kas jums uz sirds? Ja turat aizdomās savu sievu un vēlaties izmantot mūsu veco pazīšanos, lai viņu izsekotu, tad neesat iegriezies īstajā vietā. Proti, vēlu jums tikai labu. Jo vairāk laika viņa pavadīs ar citu, jo mazāk iespēju viņai būs pārmest jums kaut kādas iedomātas pārestības.
Seržants Higinss, slavens ar savu neapķērību, arī šoreiz labu brīdi noskatījās manī ar atplestu muti. Tikai pēc tam viņam paspruka smiekli.
— Nē, nē! Inspektors Koiils atsūtīja mani Džeka Kreiļa "dēļ. Tā kā Mūns viņu pazīst, tad inspektors domā, ka jus abi varētu nākt mums talkā.
— Džeku? Ciets rieksts — divdesmit astoņas sensacionālas ielaušanās. Visi zina, ka tās pastrādājis viņš, un tomēr pieķert viņu izdevās vienu vienīgu reizi. Taču nu jau ilgus gadus netiku par viņu nekā dzirdējis. Kur tad šoreiz šis uzdarbojies?
— Aplaupījis firmu «Garants». Vēl trūkst absolūtu pierādījumu, ka tieši viņš, bet inspektors uzskata …
— «Garants»? — es pārvaicāju. Kā tas bieži gadās, dažus vārdus, ar kuriem nākas sastapties diendienā, nevīžīgi noliekam kādā attālā atmiņas plauktā un acumirklī piemirstam. Ja es aplūkotu mūsu seifu, tūdaļ redzētu šīs firmas emblēmu: sakrustotas atslēgas un devīzi «Pilns seifs — finansiālās veselības garantija».
Diemžēl mūsējais pēdējā laikā stāvēja tukšs, ja neskaita avīžu izgriezumus par dzelzceļu avārijām, kurus līdz savai slimībai rūpīgi apkopoja Mūns. Cik nopratu, viņa viedoklis šajā jautājumā atšķīrās no vispārpieņemtā.
Mans prāts tūdaļ sāka darboties ierastajā virzienā — kā mazliet aizpildīt seifa tukšumu.
— Esam ar mieru nākt inspektoram talkā. Bet atšķirībā no viņa, kurš saņem noteiktu algu, mums ar Mūnu nav iespējas pievērsties Džekam aiz tīras mīlestības pret mākslu, — devu seržantam smalku mājienu, pats jau apsvērdams, kā izvilināt savu kompanjonu no mājas aresta.
— Hm__ — notusnīja seržants. — Attiecībā uz mīlestību pret mākslu, kā jūs tur teicāt, inspektors man nav devis nekādus norādījumus …
Tieši tai mirklī durvis, kuras biju piemirsis aizslēgt, ar blīkšķi atsprāga vaļā. Uz sliekšņa stāvēja jauna dāma, bez šaubām, tikpat apmaldījusies dzīvokļos kā iepriekšējās apmeklētājas. Šķita, viņai nebija ne mazākās nojausmas par gripas sērgu. Zem vieglprātīgi vaļā pasistā sintētiskās ādas mēteļa rēgojās kaut kas gluži gaisīgs.
— Mani sauc Elvīra Zamora! — viņa mundri uzsauca, nometot mēteli.
— Jūs droši vien meklējat populārzinātnisko filmu studiju? — katram gadījumam apjautājos, piebilzdams komplimentu: — Senatori un pārējie Pintika kunga klienti noteikti būs sajūsmā!
— Nē, es nāku tieši pie jums! Un, cerams, jūs ari būsiet sajūsmā, kad uzzināsies, kāpēc esmu ieradusies. Šurpu! Šurpu! — viņa pagriezās pret pievērtajām durvīm. — Mēs jau visu esam norunājuši.
Kaut kādi tipi, iestiepuši televīzijas aparatūru, ņēmās izrīkoties kā savās mājās. Izteikt protestu vai vismaz uzzināt šī jandāliņa cēloņus nepaguvu. Iezvanījās telefons.
Atkal tā bija Minerva, bet nu viņa runāja gluži citā toņkārtā. Saukt to par laipnu būtu pārspīlēti, tomēr šoreiz viņas pārmetumiem piemita krasi izteikts dzīvesprieks.
— Kāpēc tu nebrīdināji mani? Tā ir cūcība! Kādā kļūmīgā stāvoklī tu mani nostādīji Ebota priekšā!
— Ak Ebots? — es atcerējos. — Tas reportieris, kurš taisījās tevi intervēt sakarā ar tava klienta pašnāvību?
— Esi gan tu kretīns! Viņš bija atnācis sakarā ar seifa aplaupīšanu. Uzplijās, lai es pareģojot, kad un kādos apstākļos jūs notversiet Džeku Kreili.