— Kā Ebots vispār uzzinājis par šo ielaušanos? — es nobrīnījos.
— Žēlīgais dievs! — novaidējās Minerva. — Protams, no «Universālās panorāmas». Vai tu tiešām esi galīgi jucis? Tevi taisni šobrīd rāda pa televizoru!
— Mani? Kādā sakarā?
Tikai tagad pamanīju, ka Elvīra Zamora bāž man pie deguna kādu papīru.
Tas bija kontrakts, kas deva televīzijas sabiedrībai «Universālā panorāma» monopoltiesības apgaismot katru mūsu soli, vajājot Džeku Kreili.
Pirms paguvu reaģēt, atkal ieskanējās tālrunis.
Šoreiz runāja firmas «Garants» īpašnieks Elisons.
— Jau veselu stundu mēģinu ar jums sazvanīties. Visu laiku aizņemts. Policijas inspektors Kouls uzskata, ka vienīgi jūsu līdzdalība var sekmēt noziedznieka notveršanu. Jums jāsaprot, ka man tas ir prestiža jautājums! Aplaupīt firmu, kura pati ražo seifus, — tas ir nedzirdēti nekaunīgs izaicinājums!
— Jūsu noteikumi? — lietišķi apvaicājos, ielūkodamies kontraktā. Ja Elisons piedāvās tikpat, cik televīzija, esmu gatavs dzīties pakaļ Džekam kaut vai līdz pasaules galam.
,It kā uzminējis manas domas, viņš tiešām nosauca to pašu summu.
Es acumirklī izšķīros. Parakstījis līgumu ar «Universālo panorāmu», piezvanīju Džīnai. Pēdējā laikā viņas pamatnodarbošanās bija sargāt Mūnu no slimības baciļiem, bet starpbrīžos atpūsties, baudot šaušalīgo daudzsēriju filmu «Violetās planētas baismekļi». Sākot ar septīto sēriju, šīs visparastākās blēņas bija iekarojušas nepelnītu popularitāti. Varbūt tādēļ, ka varoņiem draudēja visfantastiskākās briesmas, ne tikai gripa.
Mans atjautīgais plāns dibinājās uz fakta, ka Mūna televizors kopš nedēļas nedarbojās. Salabot to nebija iespējams — likās, epidēmija pirmkārt izsitusi no ierindas televizoru remonta darbnīcu speciālistus.
— Nupat sākusies divdesmit astotā sērija! — paziņoju Džīnai. — Jā, jā, jūsu iecienītie baismekļi.
— «Violetās planētas baismekļi»? — viņa satraucās pa īstam. — Vai jau sen kā sākusies? *
— Varat būt mierīga, Džīna, nekas sevišķs vēl nav noticis.
— Paldies, ka pateicāt! Skrienu pie kaimiņienes, tūlīt skrienu!…
Mūns, it kā jau būtu gaidījis manu zvanu, acumirklī nocēla klausuli. Mēs norunājām satikties tieši «Garantā».
ELISONA KUNGS NORAIZĒJIES
— Atvainojiet, ka nesarokojos. Neko darīt, gripa, gripa … Briesmīgi baidos saslimt.
Firmas «Garants» īpašnieks un prezidents bija nolicis starp sevi un apmeklētāju platum platu rakstāmgaldu, turklāt atbīdījis savu krēslu pēc iespējas tālāk. Būtu aplam sacīt, ka viņš pilnīgi neievēroja pieklājības likumus. Tieši otrādi — kad Mūns un Deilijs ienāca, viņš pat mazliet pacēla savu pretgripas masku ar to nevērīgi cienīgo žestu, ar kādu labi audzināti ļaudis paceļ platmali. Brīdi vēlāk deguns un mute no jauna aizslēpās aiz sterili baltās marles, kas bija apsieta ar zināmu eleganci. Audumam pāri blisināja vecīgas, gudri viltīgas acis.
Elisona kabinets atgādināja kaut ko vidēju starp muzeju un apspriežu zāli. Gar sienām stāvēja dažāda lieluma un vecuma ugunsdroši skapji, pat dzelzs lāde ar diviem milzīgiem metāla rokturiem, kādās tālā senatnē glabāja diližansos braucošo džentlmeņu naudu no indiāņu uzbrukumiem. Kā visiem labi zināms, indiāņi bija īsti meistari skalpu ņemšanā, bet atmūķēt atslēgas vēl nemācēja.
— Jā, jā, mūsu uzņēmums pastāv vairāk nekā simts gadu, — lepni paskaidroja Elisons. — Un jāsaka — mūsu firmā tas ir pirmais ielaušanās gadījums.
— Bet ne jau jūsu ģimenē, — pasmaidīja Elvīra Za- mora.
— Ak tad jūs esat dzirdējusi mūsu famīlijas. leģendu?! — Elisona marles maskā iezīmējās krunka — acīmredzot viņš smaidīja. — Jā, jā… Pēc ziņām, kurām nevar noliegt zināmu ticamību, mans vecvectēvs, pirms nodibināja šo uzņēmumu, praktizējās pilnīgi pretējā nozarē. Saskaņā ar to pašu leģendu tieši viņa profesionālā māka izrādījās ļoti vērtīga, konstruējot tajos laikos nepārspētus ugunsdrošos skapjus. Ceru, ka šis delikātais apstāklis netiks minēts jūsu televīzijas pārraidē?
— Par vēlu, Elisona kungs. Sis apstāklis ir jau pieminēts, — ar patiku atsaucās Elvīra. — Profesors uzskata, ka jūsu ģimenes kramplauzis, piedodiet, es gribēju teikt — jūsu vecvectēvs būs lieliska reklāma.
— Nu, ja profesors ir tajos ieskatos … — marles masku sadrebināja apslāpēti smiekli. — Kungi, pirms pārejam pie mūsu notikuma apspriešanas, atļaujos ieteikt jums dažus profilaktiskus līdzekļus… Jūs, inspektor, te esat pašu cilvēks, tāpēc palūgšu …
Policijas inspektors Kouls aši piecēlās. Kad viņš tuvojās milzu izmēra aizvēsturiskam seifam, blakus aiz dzelzs lādes kaut kas sakustējās. Mūnam likās, ka tur guļ kāds saritinājies pundursunītis.
Izrādījās, ka senlaicīgais seifs pārbūvēts par modernu bāru. Inspektors, veicīgi paķēris dažas pudeles un glāzes, atgriezās pie galda.
— Lūdzu, te būs uzkožamais, — Elisons norādīja uz kristāla vāzi, kādā parasti pasniedz ledu pie viskija. Taču šoreiz tajā atradās rožainas, pēc izskata kārdinošas ripiņas.
— Jā, jā, — Elisona maska notēloja smaidu. — Jūs, cerams, jau uzminējāt, ka tas ir aspirīns. Tā kā neciešu neko rūgtu, aptiekas firma «Mediss un dēli» īpaši man izgatavo tabletes marpicānā.
Lai rādītu priekšzīmi, Elisons iebāza mutē dažas ripiņas, piedzerdams klāt malku pirmklasīga konjaka. Atšķirībā no viesiem viņš izmantoja dzeršanai papīra glāzes, tāpat uz speciāla pasūtījuma izgatavotas. Katram nākamajam malkam, Elisons, izvairīdamies no infekcijas, paņēma jaunu glāzi, iepriekš atbrīvodams to no celofāna apvalka ar uzrakstu «Pilnīgi sterils».
— Kungi, rijiet ātrāk savu marcipāna aspirīnu! — mazliet aizkaitināti uzsauca Elvīra, likdama saprast, ka jārēķinās ar viņu — gan galveno personu gaidāmajā televīzijas pārraidē, gan sievieti, kas pieradusi pie vīriešu uzmanības.