Notika izšķīrēja apspriede. Tajā piedalījos, pirmkārt, es (lieku reizi pasvītroju — kā Voinika kungs, par kura identitāti ar burvju mākslinieku Den-Grab-Hisibu nevienam nebija ne jausmas), otrkārt, Elisons, treškārt, profesors Latons ar Elvīru Zamoru un "dažiem citiem līdzstrādniekiem. Manu priekšlikumu uzticēt šo lomu profesionālam aktierim pat profesors Latons atzina par spīdošu.
Vienprātīgi izraudzījāmies teātra «Olimpiks» ilggadējo aktieri Džeku Lekner-Smitu. So uzdevumu uzticēja tieši viņam dažādu iemeslu dēļ. Pirmkārt — ārējā līdzība ar īsto Džeku Ever-Smitu. Otrkārt — teātrī viņš jau bija tēlojis ļaundarus un tāpēc šķita īsti piemērots jaunajai lomai. Domājams, arī vārda sakritība bija tā psiholoģiskā nianse, kas galīgi noteica izvēli.
Viss, kas notika tālāk, labi zināms miljoniem televīzijas skatītāju. Ikviena epizode iepriekš rūpīgi izplānota un iestudēta «Universālās panorāmas» uzņemšanas paviljonā.
Kad bija jāizdomā mistiskajam Džekam Kreilim piemērots sevišķi noslēpumains un skatītāju gaumei atbilstošs patvērums, ierosināju nopirkt kādu no pamestajām raķešu šahtām. Jāatzīstas, sevišķu gandarījumu izjutu, apzinādamies, ka šim pēc būtības nevainīgajam reklāmas trikam izmantos mana patvēruma kopiju.
Sekošana Džeka Kreiļa mašīnai (par pakaļdzīšanās tehniskajiem efektiem gādāja mans institūts), kā arī, manuprāt, daudz atjautīgākā izdoma ar noziedznieka nolaupīšanu no cietuma pagalma — šīs un citas izdarības tika izperinātas manās smadzenēs. Reizēm jutu tādu kā nožēlu, ka viens otrs ģeniāls triks jāupurē tik pliekanam mērķim, nevis īstai noziedzīgai operācijai.
Profesors Latons bija sajūsmināts par manām idejām, kuras, pašam neapzinoties, sāka uzskatīt par savējām. Pa pildus sākotnēji iecerētajai «Garanta» un «Zelta ekspreša» reklamēšanai viņš sāka pielāgot Džeka Kreiļa sensacionālo epopeju citu preču popularizēšanai…
Tikmēr tuvojās diena, kad «Zelta ekspresim» bija jādodas savā pirmajā braucienā. Vienīgi es zināju, ka tas būs pirmais un ari pēdējais. Biju jau izstrādājis vairākus uzbrukuma variantus, bet neviens mani tā īsti neapmierināja. Nešaubījos, ka laupījums, kuru vērtēju aptuveni uz trim miljoniem, šā vai tā nokļūs manās rokās. Taču mana artista daba cieta — jebkuram no šiem variantiem trūka tās ģenialitātes pazīmes, kas kriminālu rīcību pārvērš mākslas šedevrā.
Un te nu man, pašam negribot, nāca talkā profesors Latons. Neapmierinādamies ar reklāmas pārraidēm, kas brauciena laikā rādītu televīzijas skatītājiem augstākā mērā komfortablo dzīvi vilcienā, viņš vēlējās uzskatāmi parādīt, ka šāda veida vilcieni absolūti droši pret jebkādiem uzbrukumiem.
Mans plāns īsumā bija šāds. Magnetofona ieraksts imitēs pretī braucoša vilciena sirēnas kaucienus un riteņu troksni. Sim nolūkam manā institūtā izgatavoja speciālu magnetofonu — ne pārāk liela izmēra, bet ar ļoti spēcīgu skaļruni. Šo magnetofonu mani ļaudis noliks tādā vietā, kur mežs aizslēps «Zelta ekspreša» lokomotīves vadītājam it kā tuvojošos otro sastāvu.
Dabiski, tādā situācijā «Zelta ekspreša» lokomotīves vadītājs vispirms nobremzēs. Tikai pēc tam viņam ienāks prātā, ka ar gaisa spilvena palīdzību varētu novirzīties no sliedēm, lai tādā veidā izvairītos no sadursmes.
Šai momentā par spāņu dziedātāju nogrimētajam aktierim Džekam Lekner-Smitam bija jāizlec pa vagona logu un jāpazūd. Panikas pārņemtie pasažieri būs pilnīgi pārliecināti, ka zem Roberto Mauritāno maskas patiesībā slēpies Džeks Kreilis.
Vēlāk lētticīgajai publikai tiktu iestāstīts, ka Džeks Kreilis ar saviem līdzdalībniekiem gribējis aplaupīt «Zelta ekspresi», bet vilciena drošības sistēmas, gaisa spilvena un citu priekšrocību dēļ šis mēģinājums nav izdevies.
Šo profesora Latona apstiprināto plānu es, vadoties no savām interesēm, pilnveidoju.
Operācijas tālāko norisi vadīju personiski es. Laikam būtu lieki piebilst, ka izvēlējos tādu masku, lai neviens no maniem palīgiem nevarētu mani vēlāk sazīmēt. Operāciju sevišķi sekmēja tas apstāklis, ka pēc vilciena trauksmes signāla vagonos ieslēgtie pasažieri vairs nespēja traucēt un apdraudēt operāciju.
Vienīgās grūtības šai pasākumā man sagādāja uzbrukuma vietas izvēle. Lai mazinātu risku līdz minimumam, tai vajadzēja atrasties pēc iespējas tuvāk manam patvērumam, tas ir, dzelzceļa līnijas posmā starp Delfosu un Līvlendu.
Elisons, vadoties no savām saistībām ar attiecīgām dzelzceļa sabiedrībām, svārstījās starp diviem man nepieņemamiem maršrutiem. Viens no tiem veda caur mezglu staciju Merionu, otrs — caur Fostoriju.
Lai panāktu man vēlamu lēmumu, organizēju sprādzienu Merionas stacijā. Kas attiecas uz Fostoriju, tad apmierinājos ar iebaidīšanu. Šo uzdevumu uzticēju Keitai Morānai. Viņai liku piezvanīt Fostorijas stacijas dežurantam un brīdināt, ka dzelzceļa līnija mīnēta ar speciālām mīnām, kas uzspers gaisā tieši «Zelta ekspresi».
Tā bija tīrā izdoma, taču, kā jau paredzēju, pēc sprādziena Merionā neviens nešaubījās, ka draudi ir reāli.
Te nu būtu laiks atzīties, ka šo vienīgo reizi pieļāvu nelabojamu kļūdu. Šodien, atskatoties uz notikumiem, redzu, ka, iepriekšējo spīdošo veiksmju iedrošināts, biju kļuvis neuzmanīgs, vēl vairāk — vieglprātīgs.
… Tikmēr turpinājās tik veikli iesāktā Džeka Kreiļa epopeja, no kuras profesors Latons prata izsist milzīgu kapitālu. Pēc viltus Džeka Kreiļa fantastiskās bēgšanas no cietuma, publikas interese bija sakāpināta līdz pēdējam. Vajadzēja izdomāt kādu jaunu triku, lai neļautu šai interesei atslābt.