Es, joprojām izpildīdams teicamā padomdevēja Voinika kunga lomu, ierosināju saistīt Džeka Kreiļa nākamo parādīšanos ar Nacionālās magu un hiromantu asociācijas gadskārtējo kongresu. Teicu, ka man ir labi sakari ar pazīstamo burvju mākslinieku Den-Grab-Hisibu. Tas par attiecīgu samaksu labprāt izmuļķos gan publiku, gan policiju, ļaudams viltus Džekam Kreilim pazust maģiskā eksperimenta laikā. Tika norunāts, ka «Universālā panorāma» pārraidīs kongresa norisi, veikli iestarpinot pārraidē epizodi ar Džeku Kreili.
Kongress notika koncerthallē. Mana uzstāšanās bija paredzēta programmas vidus daļā. Sēžot savā ģērbistabā un gaidot asistenti, kura kavējās, aiz gara laika skatījos televīzijas pārraidi. Uzstājās policijas inspektors Kouls, kas runāja par diversijām Merionā un Fostorijā. Un te kā zibens spēriens no skaidrām debesīm mani pārsteidza tīri neticama, drausmīga ziņa. Fostorijas stacijā dzelzceļa sabiedrības algotie detektīvi, turēdami aizdomās šīs sabiedrības darbiniekus, bija uzstādījuši stacijā slepenas noklausīšanās ierīces. Visas telefona sarunas tika automātiski ierakstītas magnetofona lentā — tai skaitā arī tā, kurā Keita Morāna bija brīdinājusi stacijas dežurantu par mīnām.
5ajā «Universālās panorāmas» speciālajā pārraidē inspektors Kouls atskaņoja ierakstu, piesolīdams prāvu atlīdzību tam, kas pazīs runātāju pēc balss.
Pirmo reizi mūžā saņēmu tik smagu triecienu. Tā nu bija barga atmaksa par manu vieglprātību. Keitas Morānas balsi tagad bija dzirdējuši miljoniem televīzijas skatītāju. Ja nu kāds no tiem mūsu uzstāšanās laikā pazīs manu asistenti? Tas šķita neizbēgami.
Tagad saprotu, ka droši vien varētu atrast arī citu izeju no draudīgā stāvokļa. Bet tobrīd, zaudējis savu parasto aukstasinību, padevos panikai. Vienīgais, kas man ienāca prātā — noindēt Keitu Morānu pirms viņas apcietināšanas. Manam lēmumam nevar noliegt zināmu loģiku. Pat tādā gadījumā, ja Keita pratināšanas laikā nenodotu mani, jau tas apstāklis vien, ka viņa ir mana asistente, pievērstu man policijas aizdomas. Sāktos izmeklēšana ar visiem neizbēgamajiem sarežģījumiem. Pašreizējā momentā, īsi pirms tik svarīgas operācijas kā «Zeita ekspreša» aplaupīšana, nekādi nedrīkstēju to pieļaut.
Jāpiemetina, ka manu nodomu nekavējoties nogalināt Keitu Morānu veicināja vēl divi apstākļi. Pirmkārt, vilināja reti izdevīgā situācija, kad varēja novelt vainu uz Džeku Kreili, kurš publikas un policijas acīs tikpat bija visu noziegumu vaininieks. Otrkārt, zināma nozīme bija arī godkārei. Ja jau par savu galamērķi uzskatīju gadsimta veiklākā noziedznieka slavu, nedrīkstēju atteikties arī no šī nozieguma. Kurš, atskaitot mani, var lepoties ar to, ka divdesmit tūkstošu skatīfaju klātbūtnē nesodīts nonāvējis cilvēku?…
Džeka Kreiļa epopeja izbeidzās ar uzbrukumu «Zelta ekspresim». Gluži satriektais profesors Latons vairs negribēja uzklausīt Elvīru Zamoru, kura vēlējās turpināt tik meistarīgi ievadīto spēli. Aktieris Džeks Lekner-Smits tika atbrīvots no savām saistībām ar «Universālo panorāmu». Turklāt pēc manas asistentes nāves viņš jau pats raisījās vaļā no viņam uzticētās noziedznieka lomas.
Portvelkomā viņš uzturējās jau kā privātpersona, kurai ar «Universālās panorāmas» pārraidēm nebija vairs nekā kopēja. Kad viņš dzīvoja viesnīcā «Pie Džeka Kreiļa», tur notika Nacionālās magu un hiromantu asociācijas nākamības pareģošanas sekcijas simpozijs. Tā dalībniece gaišreģe Minerva Zingere aiz pārpratuma bija iegājusi nevis savā istabā, bet blakus numurā, kuru apdzīvoja Džeks
Lekner-Smits. Šī sastapšanās, pasniegta publikai mistiskas vīzijas ietērpā, tad arī /atvilināja uz Portvelkomu policiju.
Toreiz Džeks Lekner-Smits pilnīgi nejauši gadījās cirkā, kurā es uzstājos. Pamanījis, ■fc a stulbie policisti grasas viņu apcietināt, nespēju atturēties no maza joka. Pamatīgi izmuļķoju policiju, nemaz nenojauzdams, ka visai drīz kāds pustraks automobiļu zaglis savukārt izmuļķos mani.
Pagaidām esmu nolemts bezdarbībai. Paies zināms laiks, kamēr man izdosies atrast jaunus ceļus, jaunas viltus identitātes, jaunas iespējas apliecināt savas ģeniālās spējas. Apzinos, ka uzdevums ir sarežģīts un grūts, bet tieši tas mani vilina. Pasaulē vēl dzirdēs par mani!
Ar šiem cerību pilnajiem vārdiem es beidzu savu memuāru pirmo daļu ciešā pārliecībā, ka pēc dažiem gadiem atsākšu savas gaitas. Vienīgais, par ko vēl neesmu skaidrībā — kādu virzienu izvēlēšos. Faktiski ar «Zelta ekspreša» aplaupīšanu esmu sasniedzis tādus kalngalus, kādus pārspēt man diez vai izdosies. Varbūt tomēr pievērsties tīrajai burvju mākslai, paceļot to vēl nebijušos augstumos?
KRISTOFORS DEILIJS
Profesora Latona sekretārs pat neuzskatīja par vajadzīgu pieteikt mūs savam šefam. Acīmredzot iedarbojās parastais reflekss — piedalīdamies «Universālās panorāmas» pārraidēs, mēs bijām kļuvuši par tādiem kā kolēģiem. Tādēļ sekretārs tikai draudzīgi uzsmaidīja un nevērīgi parādīja uz durvīm, aiz kurām varēja sadzirdēt balsis. Mēs iegājām telpā, kas bija domāta filmu demonstrēšanai, un apstājāmies uz sliekšņa. Telpa bija visai plaša, mēs stāvējām ēnā, tādēļ neviens mūs nepamanīja.
Profesors Renē Latons rāvās vai pušu starp divām pilnīgi atšķirīgām nodarbībām — niknu strīdu ar Elisonu un jaunas reklāmās filmiņas caurskatīšanu.
Noskatīdamies atsevišķus, vēl nesamontētus kadrus, kas uzzibsnīja uz sienas ekrāna, profesors šo to atzīmēja bloknotā turpmākiem apsvērumiem vai arī tūlīt deva pa inter- komu attiecīgus norādījumus.
Netālu no ekrāna žāvādamies stāvēja padrukns -pusmūža vīrs ar plecos ierautu lielu galvu. Pāri ekrānam
Siamas karaļgalma svinīgās procesijas priekšgalā soļoja milzīgs balts zilonis. Aiz šķēpnešiem un tempļa dejotājām parādījās vēl viens zilonis, prāvāks par pirmo. Uz tā varenās muguras ritmiski cilājās dārgakmeņiem bagātīgi izrotāts zelta tronis. Bet uz troņa majestātiski līgojās milzu pudele ar uzrakstu: