«Baltais zilonis — karaliskais viskijs, ko dzer visi!»
— Profesor, vai jūs patiesi man nepalīdzēsiet? — līdz slieksnim, kur mēs joprojām stāvējām, atlidoja Elisona satrauktā balss. — Mēs taču esam veci sabiedrotie. Ar jums varu būt gluži atklāts … Es atrodos bankrota priekšvakarā.
— Nedzirdu nekā jauna, — izklaidīgi atcirta profesors. — To pašu jūs man apgalvojāt jau toreiz, kad mēģināju izvilkt jūs no finansiālās ķezas ar Džeka Kreiļa palīdzību.
— Tagad stāvoklis daudz nopietnāks. Jūs taču zināt, kādus zaudējumus man sagādāja «Zelta ekspreša» aplaupīšana.
— Tāpat zinu, ka tos atlīdzinājusi apdrošināšanas sabiedrība, — profesors atrūca.
— Bet es savukārt biju spiests izmaksāt visu summu depozītu īpašniekiem.
— Tas nu gan neapdomīgi darīts! — profesors pavīpsnāja. — Būtu jūs labāk ar visu šo smuko naudiņu aizlaidies uz kādu vietu, kur jūs neaizsniegtu ne rūpes, nedz kreditori.
Un, jau piemirsis Elisonu, profesors īgni iekliedza inter- komā:
— Vai jūs esat prātu zaudējis! Priekšpēdējā kadrā, kad zilonis nometas ceļos, aizmugurē skaidri redzams «Plastmodes» plakāts. Vai tad īpaši jāaizrāda, ka šī firma nav mūsu klients? Jebšu pēc jūsu uzskatiem, mūsu pienākums sagādāt viņiem bezmaksas reklāmu tādēļ vien, ka Elvīra valkā viņu ražojumus?
— Jūs vēl neesat aizgājis? — viņš pēc brīža jautāja, uzmezdams Elisonam dzestru skatienu.
— Profesor, es jūs lūdzu, apžēlojieties! Mani jau tā apsēdušas nelaimes. Pēc vilciena aplaupīšanas neviens vairs negrib pirkt manus seifus, kontrakti Haida kompresoru un citu uzlabojumu izmantošanai anulēti, turklāt saskaņā ar tiesas lēmumu saņemtās summas jāatdod atpakaļ. Un tagad vēl jūs pagriežat man muguru!
— Ko tad es, pēc jūsu domām, varu izdarīt?
— Visu! Itin visu! Jūsu rokās ir burvju zizlis! Pietiek ar to pieskarties jebkuram priekšmetam, kaut vai vienkār- šam laukakmenim, un pircēji kā traki tūlīt izķer visus krājumus! Jūsu spēkos paglābt mani, — Elisons, gluži kā slikts aktieris, lauzīja rokas.
Profesors palika nesatricināms.
— Varu jums atbildēt vienīgi to pašu, ko reiz kāda slavena burve teikusi Kārlim Pirmajam, kad tas iedomājās ar burvestības palīdzību iznīdēt savus pretiniekus.
— Kārlis Pirmais? — Elisons nomurmināja. — Tā kā neatceros. Ar ko viņš ir slavens?
— Galvenokārt ar to, ka viņam nocirta galvu. Bet bez tam viņš bija Anglijas karalis.
— Un ko tā burve viņam teica?
— «Jūsu karaliskā augstība, tādam neveiksminiekam kā jūs pat burvestība neko nelīdzēs,» — smīnēdams noci- tēja profesors Latons.
Elisons aizklāja seju ar rokām un, smagi vilkdams kājas, devās uz durvīm. Savā izmisumā nekā neredzēdams, viņš droši vien būtu man uzskrējis virsū, ja es laikā neat- lēktu sānis.
Tikai tagad profesors pamanīja mani un Mūnu.
— Jūs? Jūtos pagodināts! — viņš liekuļoti mundri iesaucās. — Pie viena varu jūs iepazīstināt!… Semjuels Mūns! Kristofors Deilijs! Un tas ir mans klients Merlins Hausmanis! — viņš norādīja uz drukno lielgalvaino vīru.
— Vai jūs jau lasījāt manu jauno romānu «Polārā serenāde»? — Hausmanis, pavirši sarokojies ar mums abiem, izvilka kādu sējumu no grāmatām piebāzta portfeļa. — Tādā gadījumā atļaujiet uzdāvināt… Diemžēl nosaukumu nācās mainīt. Agrākais skanēja izteiksmīgāk — «Polārie kāvi»… Bet, ko lai dara, biju spiests piekāpties publikas gribai… Tagad viņi visu mūžu prasīs no manis serenādes … Jā, dārgo profesor, man ir labas ziņas! Pēc tirāžas «Meksikāņu serenāde» jau pārspējusi visus klasiķu izdevumus, drīz tā sasniegs «Visiem pieejamo dievvārdu» rekordskaitļus!
Es uzmanīgi nopētīju plaukstošo izdevniecības īpašnieku. Gan ar īsto Džeku, gan ar tā lomas tēlotāju Džeku Lekner-Smitu Merlinam Hausmanim izskata ziņā nebija nekā kopēja. V.,
Izdalījis mums ar Mūnu pa eksemplāram, Merlins
Hausmanis izvilka no portfeļa sevišķi greznu sējumu — cietos vākos, ar apzeltītām malām.
— Un tas būs jums, dārgo profesor! — viņš svinīgi teica, veicīgi rīkodamies ar pildspalvu. Pāri viņa mugurai izlasīju topošo ierakstu:
Dārgajam profesoram Latonam
ar atzinību par viņa pūlēm manu darbu popularizēšanā.
Merlins Hausmanis
alias grāfiene Esperanca Santjago de Bolivara, alias
Olafs Knuts Bergstrēms Nansens, tāpat ar jūsu ziņu
Džeks Kreilis (alias Džeks Ever-Smits, alias Roberto
Mauritāno, alias Džeks Lekner-Smits).
— No jūsu puses tas ir ļoti laipni, — profesors iesmējās. — Jo vairāk tāpēc, ka tieši šodien kāda laba paziņa arī atsūtījusi man savu jaunāko darbu ar pašrocīgu veltījumu.
— Jūsu paziņas mani neinteresē! — diezgan strupi pārtrauca Merlins Hausmanis. — Labāk padomāsim, kā pasniegt manu trešo romānu. Pēc nedēļas tas būs gatavs, īsts šedevrs — augstākās aprindas, liela mīlestība, gangsteri, vilciena aplaupīšana… Vēl neesmu īsti drošs par nosaukumu… Būs jāizvēlas starp «Miljonāru serenādi» un «Gangsteru serenādi».
Kad Merlins Hausmanis beidzot aizgāja, profesors Latons piecēlās.
— Es nojaušu, kādā sakarībā jūs esat nākuši. Bet te nav īstā vieta vaļsirdīgai sarunai. Palūgšu jūs sekot man!
Ceļš rādījās garš — ar liftu nobraucām pagrabstāvā, pēc tam līkumojām pa pustumšiem gaiteņiem. Profesors Latons mīklaini klusēja. Beidzot viņš apstājās pie īpatnēja veidojuma metāla durvīm. Izņēmis no kabatas atslēgu, profesors atslēdza tās un ar viesmīlīgu žestu aicināja mūs iekšā.
Tā bija visai neikdienišķa telpa, kas atgādināja lielu bankas seifu. No metāla ietvariem, kas bija vienmērīgi sadalīti pa visām četrām sienām, rēgojās četrdesmit neliela izmēra ekrāni, atbilstoši televīzijas četrdesmit pamat- kanāliem.