— Ne tikai. Izanalizējis simt bestsellerus, nācu pie slēdziena, ka viņi piedāvā lasītājiem mazliet variētu visiecienītāko sižetu un situāciju sortimentu. No šī atklājuma tikai viens solis līdz manai radikālajai idejai.
-— Uzgaidiet! — profesors viņu pārtrauca, pamanījis savā priekšā iegailējamies sarkanu stikla aci. Viss viņa rakstāmgalds bija kā nosēts ar dažādas krāsas signāl- spuldzītēm. — Klausos! — viņš jau bija ieslēdzis inter- komu. v
— Elvīra Zamora atrodas «Garantā». Visi ir sapulcējušies. Viņa lūdz atļauju sākt! — ziņoja pārraides režisors.
— Ievadam dodiet… — profesors pārlaida acis liela formāta loksnei uz galda, — šodienas materiālu piecsimt astoņdesmit viens — trešo epizodi un sagatavojiet vakardienas numuru tūkstoš divsimt divdesmit astoņi, to parādīsim bez īsinājumiem.
Beidzis sarunu, profesors atkal pievērsās apmeklētājam. Viņš nemaz nekautrējās izrādīt svešiniekam savas virtuves noslēpumus. Tieši otrādi. Klientam der zināt, ka profesors Latons personiski seko katram sīkumam, ja to uzskata par svarīgu detaļu.
— Kāds žurnālists mani salīdzinājis ar galma šefpavāru, kurš, lai gan viņa rīcībā ir simtiem pavāru, pašrocīgi piparo katru ķeizarisko ēdienu, — profesora smaidam bija jāliecina, ka tā nav lielīšanās, vienīgi mazliet zobgalīga fakta konstatācija. — Un tagad skatieties, kā mēs pasniedzam preci, — viņš ieslēdza lielo sienas televizoru.
Uz ekrāna parādījās durvis ar izkārtni «Detektīvaģen- tūra Mūns un Deilijs».
Ļaudams skatītājam saburtot uzrakstu, diktors atgādināja:
«Mes jau informējam par sensacionālo zādzību firmā «Garants». Tiklīdz kļuva zināms, ka firmas īpašnieks uzaicinājis ne tikai policiju, bet arī pazīstamos privātdetektīvus, nosūtījām pie viņiem savu speciālo līdzstrādnieci Elvīru Zamoru!»
Tūdaļ durvis kaut kur izgaisa. Uz ekrārra bija Elvīras valdzinošā seja. Pilnīgās, košās lūpas pavērās it kā skūpstam — īstenībā, lai ar valšķīgu smaidu izdvestu: . '«Pateicos, Deilija kungs!»
Režisors zibenīgi ieslēdza kopskatu: rakstāmgalda vienā pusē — smaidošā Elvīra, otrā — Deilijs ar «Pārķēra» pildspalvu rokā. Vidū — nupat noslēgtais līgums.
— Vai jūs jau aizsūtījāt firmai «Pārķers» lēsi? — Haus- manis dzēlīgi apvaicājās profesoram, ar pirkstu norādi- dams uz ekrānu, kur Deilijs nupat iebāza pildspalvu krūšu kabatā.
— Lēsi? Par ko? — profesors izklaidīgi jautāja, salīdzinādams attēlu ar epizodes nodrukāto scenāriju. Parasti, kad ēterā palaida jaunu materiālu, viņš mēdza atzīmēt, kuras vietas atstājamas nākamajā pārraidē un kuras īsināmas vai pilnīgi izmetamas.
— Par «Pārķēra» pildspalvas propagandēšanu, — pavīpsnāja Hausmanis.
— Atšķirībā no jūsu romāniem šī pildspalva tiešām var iztikt bez reklāmas, — noņurdēja profesors. — Un vispār, rakstnieks būdams, jūs esat nepie'dodami izšķērdīgs. Labāk pataupiet savas asprātības nākamajiem šedevriem.
«Nupat Kristofors Deilijs parakstīja līgumu ar «Universālo panorāmu»!» no ekrāna paziņoja Elvīra Zamora. «Līdz ar to viņa pārstāvētā detektīvaģentūra uzņēmusies saistību dzīt pēdas nenotveramajam noziedzniekam, leģendārajam kramplaužu karalim Džekam Ever-Smitam, kurš plaši- pazīstams ar iesauku «Džeks Kreilis»… Deilija kungs, vai jūs atļausiet man kādu delikātu jautājumu?»
«Ja jūs interesē, vai es krāpju savu sievu, tad brīdinu: viņa pašlaik skatās šo pārraidi!»
«Tādas lietas es nenoskaidroju ar jautāšanu,» divdomīgi smaidīdama, atteica Elvīra. «Gribēju tikai uzzināt, ar ko jūs pēdējā laikā nodarbojaties.»
«Apmeklēju Donalda Kinga kursus,» atbildēja Deilijs.
«Donalds Kings daudzus gadus bijis rūpnieciskās spiegošanas slavenība!» Elvīra komentēja skatītāju zināšanai. «Aizgājis, tā sakot, no aktīvā dienesta, viņš nesen nodibinājis uzņēmumu, kas ražo sarežģītu spiegošanas aparatūru. Vienlaikus Donalds Kings vada kursus, kuru klausītāji mācās to apgūt…»
Profesors Latons skaļi izlamājās. Tikai tagad, noskatoties šo epizodi, viņš atcerējās, ka Donalds Kings nav viņa klients. Tātad muļķīgi pieminēt viņa vārdu! Varbūt nav par vēlu izlabot šo kļūdu? Piesūtīt viņam lēsi, bet, ja atteiksies maksāt, nākamreiz izgriezt šo vietu?
Domās nogrimis, profesors palaida garām kādu pārraides daļu. Palūkojies no jauna ekrānā, viņš ieraudzīja Elvīru aplūkojam daždažāda izmēra priekšmetus.
«Un kas būtu šis te, Deilija kungs?» Elvīra izzvejoja tik mikroskopisku detaļu, ka, vienīgi objektīvam cieši pietuvināta, tā bija saskatāma.
«Miniatūrs impulsu raidītājs. Ar piesūkļa palīdzību to piestiprina pie uzvalka — protams, nevis sev, bet tam, kuru jūs izsekojat… Man rokā vai kabatā paslēptais uztvērējs saņems impulsus, kas palīdzēs nepazaudēt kontaktu.»
«Pat tādā gadījumā, ja jums abiem apkārt ļaužu
drūzma?»
«Teorētiski — jā. Bet, kamēr izlauzīšu sev ceļu cauri drūzmai, viņš jau būs pazudis. Nekāda tehnika nespēj aizvietot detektīva talantu. Taču mūsu klientiem patīkami apzināties, ka arī mēs neatpaliekam no zinātnes jaunākajiem sasniegumiem.»
«Un kas tā par novitāti?» Elvīra parādīja skatītājiem dažus flakonus ar krāsainiem pulveriem. «Laikam inde, kas izšķīst organismā, neatstājot nekādas pēdas?» Elvīra ar gudru ziņu piebilda. Lai cik sensacionāla būtu pārraide, neliela humora piedeva tikai kāpina skatītāju interesi.
«Tā ir reaktīvā krāsa. Ja plānu kārtiņu uztriepj uz automobiļa, kurā noziedznieks būtu nodomājis aizbēgt, manā rīcībā esošais radioaktivitātes indikators dotu man iespēju neizlaist viņu no acīm,» imitēdams Donalda Kinga svinīgo toni, paskaidroja Deilijs.