— Sēstieties! — uzaicināja profesors Latons. — Labi vien ir, ka atnācāt. Man, tāpat kā jebkuram mirstīgajam, reizumis rodas vajadzība izsūdzēt kādam savus grēkus… Gadījumā, ja jums kabatā ir noslēpts magnetofons, brīdinu, ka šī telpa apgādāta ar īpašu ierīci, kas automātiski dzēš ierakstus … Vispirms atbildēšu uz jautājumu, kas jūs laikam visvairāk interesē, — kur pazuduši Den-Grab- Hisiba memuāri? Kā jūs droši vien esat uzminējuši, tos raķešu šahtā slepus pievāca Elvīra. Viņa, protams, gribēja izmantot šo atzīšanos jaunām sensacionālām reklāmas pārraidēm. Bet es nospriedu citādi… Memuāri ir iznīcināti … Šaubos, vai jums bez šī lietiskā pierādījuma izdosies pārliecināt sabiedrisko domu, ka leģendārais Džeks Kreilis bijis vienīgi kāda fatamorgāna.
Pēc šī ievada labprāt izsūdzēšu savus grēkus. Mans lielākais grēks ir tas, ka, mānīdams citus, ļāvu piemānīt sevi pašu. Ar nokavēšanos sapratu, kādu aplamību biju izdarījis, uzņemdamies pakalpot neveiksminiekam Eliso- nam.
Ne jau aizstāvēdamies, bet vienīgi patiesības labā lieku reizi apliecinu to, kas jums pašiem jau zināms, — uz manas sirdsapziņas nav neviena nozieguma. Kad Elisons iepazīstināja mani ar samērā respektablo Voinika kungu, man nebija ne jausmas, ka tā ir tikai viena no Voinika daudzajām maskām. Patiesību uzzināju pēc tam, kad viņš jau bija miris. Mana vienīgā vaina tā, ka es veicināju Džeka Kreiļa mīta tapšanu.
Visas epizodes izplānotas manā kabinetā, izmēģinātas manā režijā.
Sākumā gribēju izmantot savu ģeniālo ideju Elisona interesēs. Taču jau nākamā dienā, kad Merlins Hausmanis iepazīstināja mani ar savu daudzsološo ieceri, sapratu, ka mans reklāmas šedevrs pārāk grandiozs, lai kalpotu tikai vienam klientam.
Pamazām Hausmaņa romānam pievienojās tonizējošais dzēriens «Kosmo-Kolo» un vēl daudz kas cits. Mans Džeks Kreilis bija tikpat kā alķīmiķa burvju retorte — lai ari ko met iekšā, viss pārvēršas tīrā zeltā.
Galu galā izveidojās daudzpakāpju reklāma. Lai jūs labāk saprastu, ko tas nozīmē, minēšu divus piemērus, kurus atradīsiet mana kapitālā darba nākamajā izdevumā.
Iedomājieties nepieciešamību propagandēt divas pēc savām funkcijām pilnīgi pretējas preces. Parasts reklamētājs izvēlētos divus dažādus tekstus, tikai iestarpinādams izklaidējošu programmu. Toties es drosmīgi apvienoju abus elementus: «Ja nevēlaties pieņemties svarā, neēdiet barojošo auzu tumi «Čempions». Bet, ja tomēr nevarat no tās atteikties,, regulāri lietojiet novājēšanas līdzekli «Kamielis Ārčijs»…» Un tagad citēšu asprātīgu piemēru trīspakāpju reklāmai: «Visiem zināms, ka viskijs, atskaitot marku «Baltais zilonis», rada paģiras. Taču, norijuši no rīta vienu tableti «Pretpaģirīns-83», jūs ar divkāršu ēstgribu iebaudīsiet barojošo auzu tumi «Čempions»!»
Manis radītais Džeks Kreilis bija tieši tāda daudzpakāpju raķete, spējīga pacelt debesīs mani pašu un visus manus klientus, lai cik to būtu.
Un tomēr paklupu. Sākumā pret slepkavību koncert- hallē, vēlāk pret «Zelta ekspreša» aplaupīšanu.
Jau toreiz pēc slepkavības vajadzēja saprast, ka manas kārtis jauc daudz izveicīgāks pretinieks. Taču joprojām biju kā akls, jo uzskatīju, ka labi pazīstu cilvēkus un tāpēc līdz šim biju guvis tik daudz uzvaru. Man, izcilam psihologam, ne prātā neienāca, ka šis Voiniks, kas reizumis pildīja veikalnieku delikātus uzdevumus, varētu būt slīpēts supernoziedznieks.
Tāpēc arī iekritu ar «Zelta ekspresi».
Kas iznāca no manas sākotnējās ieceres, kādā veidā viņš to izmantoja, lai nolaupītu turpat trīs miljonus, par to nav ko īpaši stāstīt. Bēdīgi atzīties, ka ģeniālas smadzenes cietušas sakāvi sadursmē ar noziedznieku, kurš prot pielāgot savam nelietīgajam mērķim vismodernāko tehniku. Tieši šī tehnikas uzvara pār radošu prātu ir mūsu laikmetam raksturīga iezīme.
Un tagad, reiz jau esmu nolēmis būt vaļsirdīgs līdz galam, atklāšu jums arī ko citu… Jūs droši vien esat lasījis «Telegrāfa» svētdienas numurā Deizijas Mārčas pastāvīgo aili, kurā viņa diezgan klaji runā par manu lomu Džeka epopejā? Tas ir vēl viens cilvēks, kas man devis sāpīgu triecienu.
Deizija Mārča jau no paša sākuma zināja manu noslēpumu, jo viņai piemīt spēja ielīst jebkurā spraugā, lai cik šaura tā būtu.
Izmanījos noslēpt patiesību no policijas, daļēji pat no jums abiem. Bet noslēpt kaut ko no viņas nav iespējams. Un zināt, kāpēc? Viņa sava diezgan ievērojamā honorāra divas trešdaļas izmanto, apmaksājot neskaitāmu informatoru pakalpojumus. Starp citu, viens no tiem bija Elisona uzticamais sulainis Džonsons. Pat tādā sīkumā šim nelaimes putnam Elisonam neveicās.
Tagad atliek vienīgi paskaidrot, kurš īsti nodevis mani Deizijai Mārčai. Tas bija mans brālis profesors Rauls Latons. Pagājušo gadu Deizija Mārča lūdza viņu uzņemt savā klīnikā kādu paziņu — ar mums konkurējošas televīzijas sabiedrības operatoru. Viņa kaite, tipiska mūsu profesijai, izrādījās stipri ielaista. Nekāda ārstēšana nelīdzēja. Sis atgadījums beidzās traģiski — kliegdams: «Gribu būt tuvāk dabai!» — pacients izlēca pa trešā stāva logu. Kopš tā laika mans brālis, kura mediķa reputācija bija apdraudēta, nokļuva Deizijas Mārčas nagos.
Starp citu, tieši šodien viņa man atsūtīja savu grāmatu, — un profesors Latons skumji nopūtās.
Nelielais sējumiņš atšķirībā no Merlina Hausmaņa romāna izskatījās nepretenciozs. Arī nosaukums «Sabiedrības dvēsele» neko sevišķu neizteica. No vāka lasītājam maigi uzsmaidīja Deizijas lelles sejiņa. Pusi vāka aizņēma anotācija:
«Sekodami pastāvīgās ailes «Kas dzirdams augstākajās aprindās?» autores ieteikumiem, jūs bez sevišķām pūlēm īsā laikā varēsiet kļūt par sabiedrības dvēseli.» Titullapas otrajā pusē Deizija bija ierakstījusi: «Profesoram Renē Latonam, kura trāpīgos psiholoģiskos novērojumus centos noformulēt šī darba pirmajā lappusē.» Norādītajā vietā izlasīju kursīvā saliktu tekstu: