SAIMNIEKS UN VIŅA VIESI
Ja augstākajās aprindās rīko viesības, svarīgas ir saimnieka un visu viesu savstarpējās attiecības. Viss atkarīgs nevis no tā, cik labi viņi pazīst cits citu, bet no tā, cik viņi zina cits par citu.
Slikts viesis atnāk cerībā kaut ko uzzināt un tāpēc izliekas, ka zina visu.
Labs viesis atnākdams zina par saimnieku gandrīz visu, taču aiziedams izliekas, it kā joprojām nekā nezinātu.
Tātad, ja gribat justies saimnieks savās mājās, pēc iespējas ielūdziet viesus, kas nezina par jums tik daudz, cik jūs par viņiem. Vai vismaz prot izlikties, kas zina par jums mazāk, nekā par viņiem zināms jums.
Zem šīs aforismu kapsula veikli ieslēptās indes devas Deizija Mārča bija pašrocīgi ierakstījusi:
«Dārgo profesor, šo likumu jūs vieglprātīgi ignorējāt, kad es biju jūsu ciemiņš, bet jūs — «Zelta ekspreša» saimnieks. Ķāpdama vilcienā, zināju gandrīz visu, bet izkāpdama — pat vairāk, nekā vajadzīgs.»
EPILOGS
Mēs ar Mūnu zīmīgi saskatījāmies. Abi sapratām, ka patiesība par Džeku Kreili uz visiem laikiem paliks apglabāta šajā telpā. Bez tiešiem pierādījumiem profesora Latona grēksūdze būs tikai tukšas tenkas, gaisīgas putas, zem kurām neskarts pletīsies pats okeāns — mīts par nacionālo varoni Džeku.
Pēkšņi atskanēja spalgs trauksmes zvans.
— Kas tur ir? — tramīgi noprasīja profesors, noliekdamies pār sava krēsla roku balstu, kurā, kā izrādījās, bija iemontēts tālrunis.
— Es! Ātrāk! — no atzveltnes atskanēja aizsmakusi balss.
Profesors nospieda krēslā iebūvētu slepenu atsperi. Metāla durvis paslīdēja sānis. Ieskrēja aizelsusies, līdz nepazīšanai pārvērtusies Elvīra Zamora.
Elvīra izskatījās drausmīgi. Minibrunči kreisajā pusē bija noslīdējuši gandrīz līdz ceļiem, labajā — uzrāvušies turpat līdz viduklim. Nošļukušais šinjons krita pāri sejai, aizsegdams vienu aci.
Allaž tik moderni eleganta, viņa šobrīd atgādināja nevērīgi pamestu, vairs nevajadzīgu manekenu.
— Kas jums noticis? — iekliedzās profesors. — Vai cie- tāt autokatastrofā?
— Mēs! Mēs cietām katastrofā! Ieslēdziet trīsdesmit sesto kanālu, tad jūs redzēsiet, ko ar mums izdarījuši konkurenti!
— Ko tad? — dobji jautāja profesors, jau nojauzdams pašu ļaunāko.
— Viņi nolaupījuši mums visu! Pat Džeku Kreili!
— Džeku Kreili? — profesors nikni pablisināja acis. — Elvīra, atjēdzieties! Džeku Kreili, paldies dievam, nevar nolaupīt. Tā ir pasaka, kas dzimusi manās smadzenēs un turpat arī nomirs.
• — Nu tad pārliecinieties par viņa augšāmcelšanos! — Un Elvīra gluži kā bez prāta ņēmās ar dūri apstrādāt pēc kārtas visas četrdesmit pogas, kas ieslēdza attiecīgos televīzijas kanālus.
Četrdesmit ekrāni, līdz šim mēmi un akli, pēkšņi izvirda skaņu un krāsu kakofoniju. Katrs no tiem reprezentēja tikai sīku pilienu informācijas bangainajā okeānā, taču sniedza apkārtējās pasaules, lai arī juceklīgu, tomēr raksturīgu ainu.
Naftas karaļa meitas laulības ar kādu afrikāņu cilts virsaiti.
Politiska slepkavība.
Slepkavība greizsirdības dēļ.
Seksuāla slepkavība.
Viceprezidenta mazdēli noliek vainagu uz nelaiķa prezidenta kapa, kura nāvē kādreiz vainoja šo viceprezidentu.
Kāds cienīga izskata kungs uzliek lauru vainagu piecpadsmitgadīgai meitenei, kura ieguvusi četras zelta medaļas vieglatlētu sacīkstēs. (Vēlāk izrādījās, ka šīs uzvaras gūtas, pateicoties profesora Vinterna jaunizgudrotajam dopingam.)
Viduslaiku pilī, ko miljonārs Vondreiks akmeni pa akmenim pārvedis no Itālijas, parādījies spoks. Sakarā ar to notiek spiritistu diskusija, kādā veidā tas ticis pāri okeānam.
Kāda balss lasa zinātnisku referātu. No diktora paskaidrojumiem izriet, ka tas ir mehānisks lektors, ko demonstrē Nacionālā universitāšu centra kibernētiku sanāksmē.
Komiķis vēderrunātājs Albions imitē kāda ievērojama politiska darbinieka runu.
Un pa starpām ar lielāku vai mazāku veiklību iespraustas reklāmas, reklāmas, reklāmas.
Elvīra, beigusi trakot, beidzot ieslēdza automātisko vien- kanāla regulētāju.
Trīsdesmit deviņi ekrāni acumirklī nodzisa. Toties četrdesmitais kā no pudeles izlaists džins pieņēmās apjomā un aizpildīja visas sienas, izveidojot sfērisku ieloku.
Uz sfēriskā ekrāna parādījās Elvīrai stipri līdzīga daiļava, kura ar kairinošu smaidu paziņoja:
— Bet tagad mēs jums vēlreiz parādīsim šī gadsimta sensacionālāko apcietināšanu!
Diktores seju nomainīja iela, pa kuru indiešu tērpā ģērbies kalpotājs veda ziloni ar milzu reklāmas plakātu: «Pietiek ar vienu vienīgu firmas «Mediss un dēli» miega zāļu tableti, lai iemidzinātu pat ziloni.»
Aiz ziloņa muguras, pamazām ienākdams fokusā, parādās kāds cilvēks. Padusē viņam pasista avīze, brīvajā rokā viņš tur iepirkumu tīkliņu ar produktiem.
Šis cilvēks ir aktieris Džeks Lekner-Smits. Viņa izskats, pateicoties profesoram Latonam, pazīstams miljoniem: Bet garāmgājējiem nenāk ne prātā, ka šis miermīlīgais, omulīgais cilvēks ir tas pats noziedznieks, kura šausminošo tēlu viņi redzējuši uz ekrāna.
Un pēkšņi atomsprādzienam līdzīgs negaidīts pagrieziens.
Garām paiet (kā vēlāk izrādījās, pilnīgi nejauši) seržants Higinss.
Atskan mazliet apjucis un reizē triumfāls seržanta sauciens:
— Vai jūs neredzat? Tas ir Džeks Kreilis! Turiet viņu!
Aktieris, nometis iepirkumu tīkliņu un avīzi, ar vienu