Zigis iebrāzās vannas istabā bez klauvēšanas. Viņš nometās man līdzās uz grīdas un cieši apskāva, nesakot ne vārda, mierinoši glāstot matus un ļaujot izraudāties. Pazemojoša kauna izjūta dedzināja plaušas, kamēr prāts riņķoja kā apdullusi bite, mēģinot rast atbildes. Bet atmiņu vietā manā prātā pletās melns tukšums.
- Viss būs labi, viss būs labi, - Zigis turpināja murmināt man pie auss, šūpodams savos apskāvienos kā mazu meiteni.
Kaut kas pūkains pieglaudās manai kailajai pēdai - Peksis bija pievienojies mūsu mazajai, bēdu sagrautajai kompānijai.
Pēc ilgas, karstas dušas un sātīgām brokastīm ar stipru melno tēju mēs apsēdāmies uz dīvāna.
- Es sapratīšu, ja tu nevēlēsies par to runāt vai iet uz policiju, tomēr uzskatu, ka vismaz vienu jau nu tev vajadzētu darīt, - Zigis uzmanīgi iesāka, vērojot manu reakciju.
- Zigi, es neko neatceros. Viss gluži kā izslaucīts no atmiņas. - Domīgi glaudīju Pekša biezo, pelēko vēdera vil- niņu, kuru viņš žēlsirdīgi piedāvāja, slinki izgūlies blakus uz dīvāna.
- Tas nekas. Tas atnāks vēlāk. Tev tagad ir šoks. - Draugs apskāva manus plecus, sajūtot vieglās trīsas, kas mani pārņēma, mēģinot atcerēties vakardienas notikumus.
- Bet es uzskatu, ka tev pavisam noteikti ir jāuzraksta iesniegums par to tipinu. Kamēr vēl nav par vēlu.
- Droši vien tev ir taisnība, - smagi nopūtos. Visas maliņas sāpēja, sajūta bija tāda, it kā es būtu pakļuvusi zem auļojoša bizonu bara. Man gribējās palikt vienai, saritināties gultā un ļauties asarām.
- Starp citu, tev nevajadzēja būt darbā?
Zigis jocīgi paskatījās:
- Nē, es sestdienās parasti nestrādāju.
- Sestdiena? Kādā sakarā…? - apstulbusi pārjautāju.
- Šodien ir sestdiena.
- Vai tad ne ceturtdiena? Ballīte taču bija vakar? - Man bilde nelīmējās kopā.
- Nē, tā bija trešdien. Šodien ir sestdiena. Tu biji ārpus zonas divas dienas. - Zigis atkal izskatījās norūpējies.
- Es neko neatceros, - šokēta nočukstēju. Karstas asaras apdedzināja vaigus.
-Ja es tikšu klāt tam neģēlim, es viņam acis izduršu! - Zigis dusmās zvēroja.
- Mana soma!
-Ko?
- Kur ir mana fotosoma? - Ar mokām noriju kaklā sakāpušo sāpīgo kamolu.
- Darbs var pagaidīt.
- Tu nesaproti. Es viņu nobildēju. Man to vajag iesniegumam policijā.
Tomēr līdz policijai es neaizgāju ne todien, ne nākamajā, ne aiznākamajā dienā. Mani savainojumi dzija pārsteidzoši ātri un neatstāja nekādas pēdas uz ķermeņa; jau pēc trim dienām es izskatījos, it kā nekas nebūtu bijis. Arī atmiņu trūkums mazināja apņemšanos. Lai kā arī pūlētos, tās izvairījās no manis, atstājot aiz sevis vien nepatīkamu pēcgaršu. Jutos netīra un aptraipīta. Lai piespiestu sevi nedomāt par notikušo, iegrimu darbā. Biju apsolījusi Rūpnieku biedrības ballītes bildes sakārtot līdz nākamās nedēļas beigām, līdz ar to man bija darba pilnas rokas. Datorā rūpīgi aplūkoju katru kadru, atlasīju veiksmīgākos un tad tos apstrādāju - izgaismoju tumšās vietas, nodzēsu liekās krunkas no ietekmīgu biznesmeņu sievu sejām un piešķīru krāsas, kur tas bija nepieciešams.
Naktīs nespēju aizmigt, baidīdamās, ka sapņos varētu atgriezties atmiņas par notikušo. Līdz ar to diennakts tumšās stundas izmantoju lietderīgi - veltīju tās darbam.
Kad kārtējo reizi pulkstenis pie sienas rādīja jau pustris naktī un Peksis saldi šņākuļoja man klēpī, bet es ar apsār- tušām, nogurušām acīm urbos datora monitorā, uzpeldēja negaidīts atgādinājums par notikušo.
Pārskatot neapstrādātos kadrus, uzdūros kādam attēlam, kas lika asinīm manās dzīslās sastingt. No datora ekrāna pretī vērās tumši brūns, izsmējīgs skatiens - ļauns priekšvēstnesis turpmākajiem notikumiem. Apspiedu vēlmi izdzēst attēlu un piespiedu sevi to vēlreiz rūpīgi aplūkot. Glītie sejas panti un plēsīgais profils raisīja atmiņas. Gutenberg viesnīcas jumta terase, Piena Ceļš pār Daugavu, liegais, uztraucošais pieskāriens.
Neapzināti klikšķināju uz attēla, palielinot to. Domas klaiņoja un negribēja atgriezties pie liktenīgā vakara. Drīz jau Daniela seja aizņēma visu ekrānu, bet turpināju to palielināt un palielināt, it kā cenšoties izspiest no atmiņām.
Nespējot ilgāk izturēt, piecēlos kājās un piegāju atvērt logu. Man sakārojās sajust nakts vēso pieskārienu, ieelpot mitro gaisu. Peksis neapmierināti ņurdēja par zaudēto guļvietu.
Stāvēju pie atvērtā loga un raudzījos zvaigznēs. Daniela acis neizgāja man no prāta. Ne jau pats skatiens, bet tā bilde… Kaut kas nebija tā, kā vajag. Kaut kas nepareizs…
Piepešas iedomas pārņemta, atgriezos pie datora, no kura ekrāna pretī raudzījās mans pāridarītājs. Palielināju attēlu, cenšoties skaidri saskatīt atspulgu no Daniela melnajām zīlītēm.
Dators klusi dūca un apstrādāja bildi, lai sniegtu kvalitatīvu, asu attēlu. Pamazām tas vērās vaļā, atklājot pa vienam laukumiņam. Kad bilde beidzot bija atvērusies līdz galam, man no redzētā aizrāvās elpa. Nespēju noticēt redzamajam - Daniela zīlīšu atspulgā biju iemūžināta es ar fotoaparātu rokās un kāds svešs vīrieša stāvs aiz manis. Ar plaši izplestiem spārniem.
Pašā rīta agrumā sazvanījos ar Lieni, lai sarunātu tikšanos. Vēlējos ātrāk tikt vaļā no sasodītajām bildēm un uzdot jautājumu, kas nelika mieru. Mēs sarunājām satikties restorānā Lidojošā varde Antonijas ielā. No rīta ieskrēju netālu esošajā fotolaboratorijā Pulkveža Brieža ielā un ar gatavajām, izdrukātajām bildēm devos uz tikšanos.
Kad ierados Lidojošajā vardē, Liene jau gaidīja. Blondīne bija iekārtojusies pie āra galdiņa un tagad baudīja gan rīta saules starus, gan nedalītu apkārtējo vīriešu uzmanību. Tumšās saulesbrilles aizsedza gandrīz pusi no nelielās sejiņas, smalkajos pirkstos viņa turēja garu, tievu cigareti, kas piešķīra tēlam vēl izteiktāku seksualitāti.
Veltīju meitenei draudzīgu smaidu un iekārtojos brīvajā krēslā viņai pretim.
- Šeit būs. Te ir bildes un disks. - Pastūmu pāri galdiņam lielu, brūnu aploksni.
- Super! Naudiņu es jau šodien pārskaitīju uz tavu kontu, - Liene atvēra aploksni un ziņkārīgi palūkojās iekšā.
Pienākušajai oficiantei pasūtīju svaigi spiestu apelsīnu sulu.
- Klau, gribēju tev ko jautāt, - nedroši iesāku.
- Klausos, - Liene ņipri atsaucās.
- Vai vari pateikt, kas ir šis cilvēks? - Izvilku no somas Daniela bildi un noliku uz galda starp mums abām. Liene noņēma saulesbrilles un aplūkoja foto tuvāk.
- Piedod, tiešām nevarēšu palīdzēt. - Pēc mirkļa viņa paraustīja plecus un uzlika saulenes atpakaļ.
- Tu esi pārliecināta? Es to uzņēmu jūsu pasākumā, - nelikos mierā. Liene smagi nopūtās un atkal atkārtoja manevru ar brillēm. Šoreiz viņa attēlu aplūkoja daudz rūpīgāk, tomēr atbildēja noliedzoši.
- Zini, vispār tas ir savādi, jo pirms viesībām es noskaidroju, kā izskatās katrs no viesiem, bet viņu neatceros. Lai gan tā nav tāda seja, kuru varētu aizmirst, - viņa domīgi piebilda, pārliekot vienu slaido, kailo kāju pār otru. Šī nelielā kustība izraisīja lavīnas cienīgu reakciju pie blakus galdiņa - pie tā sēdošie biznesmeņi acīmredzami sanervozējās.
- Njā, nu žēl, ka tā. Gadījumā, ja ko atcerēsies, piezvanīsi? Tas tiešām ir svarīgi.
- Kas tad nu, paveda un pameta?
- Varētu teikt ari tā. - Paraustīju plecus. - Man šķiet, es atstāju viņa mašīnā maku, ļoti gribētos to dabūt atpakaļ.