- Labi, ja kaut ko atcerēšos, padošu ziņu, - Liene nosolījās. - Labi, man nu jāskrien. Šodien vēl daudz kas jāizdara. Vēlreiz liels paldies par bildēm!
- Lūdzu, lūdzu! Un, ja vēl kādreiz vajag ko bildēt, droši zvani! - Veltīju draudzīgu smaidu smalkajai blondīnei, kurai aizejot, šķiet, daļai restorāna vīriešu zuda apetīte un interese par dzīvi kā tādu.
Pēc nedēļas saņēmu zvanu no Lienes. Tiesa, parunāt mums neizdevās. Tieši biju dušā, kad atskanēja mobilā telefona zvans. Kad beidzot klupdama krizdama izkūņojos no tās, telefons jau bija apklusis - displejā mirgoja ziņa par neatbildētu zvanu no Lienes. Uzreiz atzvanīju, bet blondīne vairs neatbildēja, laikam biju izsmēlusi sev atveltīto laika un uzmanības limitu.
Klusībā cerot, ka nākamajā dienā Liene būs atsaucīgāka un ka viņai ir kāda jauna informācija par Dānieļu, es tovakar aizmirsu par šo zvanu. Savukārt nākamo dienu notikumi lika uztraukties par daudz ko citu.
- Nu apēd kaut ko. - Rebeka labvēlīgi pastūma man tuvāk koka paliktnlti ar suši. No tiem uzvēdīja zivju aromāts, kas lika manam nelaimīgajam kuņģim apmest kūleni. Par spīti vēsajam un lietainajam laikam, mēs sēdējām pie āra galdiņiem japāņu restorānā Kabuki Audēju ielā, vīstījāmies mīkstos, baltos pledos un vērojām steidzīgo garāmgājēju plūsmu. Maziem solīšiem tuvojās rudens, bet tik ļoti negribējās pārvākties uz smacīgajām iekštelpām.
Bija darbdienas vidus, bet pēdējā laikā es jutos tik ļoti sagurusi un savārgusi, ka nolēmu šodien sev piešķirt brīvdienu un tā vietā, lai sēdētu studijā pie datora monitora un retušētu bildes, aiziet pusdienās ar labāko draudzeni. Tomēr no ēšanas nekas īsti nesanāca - atkal uzmācās nelabums, kas jau bija kļuvis par biežu viesi.
- Nē, paldies, kaut kā negribas. - Steidzīgi atstūmu laipni domāto cienastu un, ievērojusi Rebekas neizpratnes pilno skatienu, paskaidroju: - Pēdējā laikā kuņģis streiko. Neko īsti nevaru ne ieēst, ne iedzert - nelaba dūša metas.
Rebeka sastinga gluži kā medību suns, kas uzodis pēdas. Aizdomīgi nopētījusi mani, draudzene uzsāka nopratināšanu:
- No rītiem vai vispār?
- Gan, gan, - nosmīkņāju, vēl nenojauzdama izliktās lamatas. - Laikam būšu noķērusi kaut kādu vēdera vīrusu - visu laiku mežonīgi gribas ēst, bet, tikko paēdu, tā uz korķi velk.
- Kad tev pēdējo reizi ir bijušas mēnešreizes?
Man atausa, uz ko Rebeka mērķē. Kopš draudzene pati bija nokļuvusi interesantajā stāvokli, ko sauc par grūtniecību, tās pazīmes viņai rēgojās itin visā. Zigis pamatoti baiļojās, ka kādu dienu ari viņam tiks uzstādīta šāda diagnoze.
- Neatceros, - godīgi atbildēju - kopš biju šķīrusies no Kristapa un līdz ar to arī no savas aktīvās seksuālās dzīves, tādiem notikumiem kā mēnešreizes manā ikdienā nebija lielas nozīmes.
- Labi, bet kad tev pēdējo reizi bija sekss? - Rebeka neatlaidās. Zilajās acīs mirdzēja azartiska uguntiņa, kas liecināja, ka viņa tik drīz nepadosies.
- Neatceros, - šoreiz jau negribīgāk atburkšķēju. Bija pagājušas trīs nedēļas kopš atgadījuma ar Dānieļu, bet atmiņa nebija atjaunojusies, līdz ar to nevarēju būt droša par tās nakts notikumiem, par kuriem Rebeka nebija informēta. Mēs ar Zigi norunājām to paturēt noslēpumā, lai lieki neuztrauktu grūtnieci.
- Khm… tas ir interesanti, - Rebeka novilka, urbdamās manī ar skatienu. Radās neomulīga sajūta, it kā viņa mani mēģinātu skenēt gluži kā rentgenaparāts.
- Neko interesantu te nesaskatu - vēdera vīruss un viss! - vārgi mēģināju atrunāties. Bet rentgenaparātu nepiemānīsi.
- Man liekas, tu esi stāvoklī, - Rebeka izteica gala spriedumu un izskatījās ļoti apmierināta ar savu gaišredzību.
- Pēc kā tu spried? Pēc tā, ka atteicos no suši?
- Ahā! Tu nekad neatsakies no ēdiena! It īpaši - no suši! - Tagad viņas tonis ieguva uzvarošas nokrāsas. - Bet, lai tu būtu līdz galam pārliecināta, pa ceļam uz mājām iebrauksim aptiekā un nopirksim grūtniecības testu.
- Labi, tavam sirdsmieram, - mīļā miera labad piekritu, būdama pilnīgā pārliecībā par savu ne-stāvokli. - Tu brauksi pie manis?
- Protams! Gribu redzēt, kādu seju tu rādīsi, kad ieraudzīsi tās divas svītriņas, - Rebeka apmierināti nosmīkņāja, juzdama uzvaras tuvumu.
- Bet ko tad Aigars teiks? Vai jums nebija kaut kas sarunāts uz vakaru?
- Nē, viņam šodien biznesa partneri no Somijas brauc aprunāties. Atkal būs mājās ap pusnakti un nekāds. Zinu šitos somus - tie var aku izdzert, un manējais muļķis mēģina līdzi turēt.
- Nu, nav jau nekāds vārgulis. Kārtīgs latvietis sākas no simt kilogramiem, - smiedamās atgādināju draudzenei par vīra mīļāko teicienu.
- Mēs esam uz diētas, - Rebeka cienīgi piebilda.
- Ko nozīmē "mēs"? Un kā tā diēta izpaužas? - Biju pārsteigta. Līdz šim Rebekai nebija izdevies pielauzt vīru ne uz kādām izdarībām, kas kaut vai attāli līdzinātos diētai vai vismaz pareizai un veselīgai ēšanai. Aigars dievināja ceptas cūkas ribiņas ar kartupeļiem un balto mērcīti, bagātīgi pārkaisītas ar sāli un pipariem, papildinātas ar lielu daudzumu kolas.
- Es uzstādīju ultimātu - ja viņš pēc bērna dzemdībām grib slaidu sievu, tad es savukārt gribu slaidu vīru. Līdz ar to viņš bija pie dietologa - daktera Zarāna, kas viņam sastādīja sarakstu ar ēdieniem, ko drīkst un nedrīkst ēst, paskaidroja, kas un kā. Un tagad jau otro nedēļu Aidža radinās lietot mazāk sāls un neēst kartupeļus pie gaļas. - Rebeka to visu noskaitīja tik lepni kā paziņojumu par savas dzīves piepildījumu.
- Nu, man prieks pārjums abiem. Aigara gan nedaudz žēl, nabagam tagad neiet saldi, ne?
- Protams! Saldumi arī ir aizliegto ēdienu sarakstā! - draudzene sašutusi apstiprināja. Neizpratnē blenzu uz viņu - lai kā es ari mīlētu Rebeku un lai arī cik laba draudzene viņa būtu, tomēr bija jāatzīst - blondīne ir diagnoze.
Pa ceļam pie manis iebraucām aptiekā nopirkt grūtniecības testus. Paklausot draudzenes ieteikumam, iegādājos vairākus un dažādus. Saskaņā ar Rebekas pārliecību - viens tests nav rādītājs, ņemot vērā, ka Izraēlā ražotajiem testiem nevar uzticēties - tie uzrādot tikai ebreju bērnus. Kad izteicu šaubas par šādu varbūtību, Rebeka mani atsēdināja ar neapgāžamiem faktiem - kāda viņas draudzene bija izmantojusi tieši Izraēlā ražotu testu un tas nebija uzrādījis grūtniecību, kas tomēr bija apstiprinājusies pēc nedēļas - ginekoloģes krēslā. Ne notikumā iesaistītā meitene, ne topošais tēvs neesot bijuši ebreji, tāpēc, visticamāk, ari tests neko neesot uzrādījis.
Es pat nemēģināju apstrīdēt šo interesanto versiju ar muļķīgiem izteikumiem, ka tas vienkārši nav iespējams un ka grūtniecības faktam nav nekādas saistības ar bērniņa nacionālo piederību. Daudz interesantāk bija ļaut viņai dzīvot ar šo pārliecību. Un arī vieglāk - ja Rebeka ko ieņēma galvā, pārliecināt par pretējo nebija iespējams.
Kamēr rosījos pa vannas istabu, liekot lietā vienīgo cilvēcei zināmo ierīci, kas spēj pareģot deviņus mēnešus attālus nākotnes notikumus, Rebeka ērti iekārtojās pie mana datora, lai noskaidrotu, kas šodien ir skatījies viņas profilu portālā draugiem.lv. Peksis izmantoja mirkli un savukārt iekārtojās blakus monitoram. Lai ari viņam nebija sava profila slavenajā portālā, tomēr neviltotu interesi par to viņš vienmēr bija izrādījis. Vai nu par to, vai arī par siltumu un elektromagnētisko starojumu, kas nāca no datora.
- Iedomājies, mani šodien ir skatījies kaut kāds Alvis Zaļkājis no Talsiem! - Rebekas spiedziens izurbās cauri aizvērtajām vannas istabas durvīm, liekot man pārsteigumā palēkties pašā svarīgākajā momentā. Klusu nošķendējos, savācot testu no grīdas.