- Nu un tad? - īgni apvaicājos, prātodama, kas gan ir Alvis no Talsiem.
- Ohoho! Ja tu redzētu viņa profila bildi, tu tā nejautātu, - draudzene apmierināti nokrekšķēja.
- Droši vien viņš kaut kur internetā to bildi ir atradis un tagad uzdod par savējo, - neatbalstīju Rebekas sajūsmu.
- Āāā, tā čūska! - nākamais spiedziens mani pārsteidza jau sagatavotu.
- Kas atkal?
- Atceries Ināru? Nu, to alkatīgo maitu ar līkajām kājām, ar kuru Aigars satikās pirms manis?
Tas bija retorisks jautājums - protams, atcerējos. Kad Aigars bija izlēmis nomainīt savu tālaika dzīvesbiedri pret Rebeku, starp abām dāmām izcēlās liels kašķis. Rebeka toreiz man piedziedāja pilnas ausis par šīs netiklās sievietes sliktajām īpašībām. Un ne tikai man - visiem, kas bija un kas nebija gatavi klausīties. Pretējā puse atbildēja ar tādu pašu gājienu.
- Atceros. Kas ir ar viņu?
- Viņa šodien ir lūrējusi mani draugos! Un viņai ir jauna profila bilde! Izskatās, ka kāds āpsis būs sadūšojies apprecēt to raganu. - Rebekas komentāri neizcēlās ar īpašu smalkjūtību.
- Tu vari vienreiz likties mierā? Aigars jau sen ir izvēlējies tevi. Jums būs bērns, ļauj taču viņai dzīvot! - Aizvēru durvis uz vannas istabu, kas šobrīd gan vairāk atgādināja zinātnisko laboratoriju, nevis sanitāri higiēnisko telpu: uz visām iespējamām virsmām atradās neskaitāmi testi.
- Labi, pietiek tev tajos draugos sēdēt, - uzsaucu draudzenei, iekārtojusies uz dīvāna televizora priekšā. - Tūlīt sāksies Dejo bez kauna pirmās sezonas atkārtojums - varēsim gremdēties atmiņās un riebīgi ķiķināt.
- Ai, beidz! Tie cilvēki tomēr ir baigie malači - atnāk tādi nekādi, bet paskaties, kā samācās dejot! - Rebeka tomēr atrāvās no datora un pievienojās man. - Nu, kad tev būs rezultāti?
Uzmetu skatu lielajam pulkstenim pie sienas. Tas bija mans mīļākais mājas dekors - krāsaina Lieldienu ola ar rociņām. Zigis to atzina par bezgaumības kalngalu, bet man pulkstenis šķita mīļš.
- Vēl septiņas minūtes.
- Ārprāts! Es nomiršu!
- Kāpēc? - mani pārsteidza šāda pieeja.
- Tik ilgi jāgaida! Varbūt ejam palūrēt? - Rebeka dīdī- jās kā mazulis pirms Ziemassvētkiem.
- Nē. - Mana sirds apmeta kūleni. - Kur mums jāsteidzas? Es tev labāk tēju uztaisīšu.
-Jā, piparmētru, lūdzu!
- Nerviņiem, ja?
- Nu, ne jau manējiem, - draudzene atsmīkņāja.
Uzliku vārīties ūdeni un atkal uzmetu skatu pulkstenim. Vēl piecas minūtes. Bet varbūt tiešām - ko tur gaidīt? Apņēmīgi devos uz improvizēto laboratoriju.
- Nu, kas tev tur ir?
Rebeka pastiepās uz pirkstgaliem, lai paskatītos man pār plecu.
- Pa kuru laiku tu te uzradies? - Tiešām nemanīju, kā draudzene piesteidzās. - Vai tad Dejo bez kauna jau beidzās?
- Nē, reldāmas pauze. Nu, rādi, kā tur ir!
Nopūtos un saņēmu drosmi. Pirmais tests uzrādīja negatīvu rezultātu, liekot man atplaukt apmierinātā smaidā. Bet jau ar nākamo smaids sāka apdzist - tests skaidri uzrādīja divas svītriņas. Savukārt aiznākamais - atkal vienu, un es jau paspēju atviegloti nopūsties, līdz Rebeka norādīja, ka šim testam rezultāti tika rādīti otrādi: viena svītra - grūtniecība, divas - nekā.
Galu galā rezultāts nebija iepriecinošs: no desmit testiem seši uzrādīja pozitīvu rezultātu, divi - negatīvu un diviem nebija konkrēta viedokļa.
Sabruku uz dīvāna un ar neko neredzošu skatienu vēros televizora ekrānā, kurā krāšņos tērpos virpuļoja dalībnieki. Profesionālais dejotājs bija atiezis zobus nedabiskā smaidā, bet viesa statusā esošās dāmas mokas bija pavisam dabiskas. Nabadzīte tikai tagad apjauta, kur nokļuvusi un kas ar viņu notiek. Gluži tāpat kā es.
Man rokās iespieda lielu krūzi karstas piparmētru tējas. Maniem nerviņiem. Pa ausu galam dzirdēju Rebeku kādam zvanām un satrauktā balsī stāstām negaidītos jaunumus.
- Zigis solījās piebraukt. - Draudzene apsēdās blakus un apskāva mani. - Tu, galvenais, nepārdzīvo. Viss būs labi. Mēs kopā izdomāsim, ko darīt turpmāk.
Rebekas balss skanēja gluži kā caur vati. Dzirdēju vārdus, bet to jēga palika apslēpta. Viss būs labi? Kā vispār kaut kas tagad var būt labi? Esmu stāvoklī no cilvēka, kas par mani paņirgājās. Iztrūkstošo atmiņu faktiskais apliecinājums auga manā vēderā. Šis jaunums bija iznīcinājis manas cerības ar laiku izdzēst baisos notikumus no atmiņu krātuves un turpināt dzīvot dzīvi, it kā nekas nebūtu noticis. Man tika laupīta iespēja ignorēt notikušo.
Pie durvīm atskanēja zvans.
- Es ielaidīšu. - Rebeka jau cēlās kājās.
- Nē, sēdi. Es pati, - nomurmināju un gluži kā pa miegam aizslīdēju līdz durvīm. Ar nejūtīgiem, ļenganiem pirkstiem atslēdzu tās. Uz sliekšņa stāvēja Zigis ar pārbiedētas stirnas skatienu. Tas bija vairāk, nekā mana apziņa spēja izturēt. Izpūtu gaisu no plaušām un padevos tumsai, kas ar prieku mani aprija.
Atēnas, Grieķija,
4. SEPTEMBRIS, 2008. gads
- Kirokos, ei, Kirokos! - zivju dīķu apsargu uzmodināja skaļš sauciens. Pavecais vīrs uzmeta skatienu pulkstenim pie sienas. Minūšu rādītājs jau sen kā bija nolūzis, bet stundu rādītājs vēl lepni veica riņķus pa nodzeltējušo ciparnīcu. Patlaban tas bija iestrēdzis uz septiņiem. Aiz loga ausa gaismiņa, ietinot apkārtni dūmakainā krēslā.
- Kirokos! - miera traucētājs turpināja trokšņot, pamazām kļūstot aizvien dusmīgāks.
Apsargs slinki izstaipījās un negribīgi izlīda no savas būdiņas. No tās sliekšņa varēja labi pārredzēt kalna pakājē izvietotos zivjaudzētavas dīķus un koka celiņus, kas tos savienoja.
Audzētavas teritoriju apjoza augsts drāšu žogs ar dzeloņdrātīm augšpusē. Pie vārtiem stāvošais vīrietis māja apsargam ar roku, aicinot tos atvērt. Kirokoss vēlreiz palūkojās pulkstenī, šoreiz tajā, kas bija uz rokas. Atšķirībā no sienas pulksteņa šis bija izsmalcinātības kalngals, jo papildus stundu rādītājam tam bija arī minūšu rādītājs. Bez piecām pusastoņi. Tā kā par agru. Audzētavas darbinieki parasti sāka ierasties ap astoņiem.
Vecais vīrs plati nožāvājās, atsedzot retus, apdzeltējušus zobus, un nesteidzīgi devās pie vārtiem.
- Labrīt! - vīrietis uzrunāja. Apsargs atpazina jauno audzētavas pārvaldnieku - neliela auguma vīrieti, ne vecāku par trīsdesmit pieciem gadiem, ar plāniem, gaiši brūniem matiem un zebiekstes sejas pantiem. Soforosu nesen iecēla atbildīgajā amatā, un tagad viņš ļoti centās attaisnot firmas īpašnieku cerības. Tomēr līdz šim ieviestās pārmaiņas sevi neattaisnoja - darbinieki bija pārāk iesūnojuši, lai pielāgotos jaunā censoņa iegribām. Pat tad, ja tās bija pamatotas un labi domātas.
- Ko tad jūs tik agri? Miegs nenāk, vai? - Apsargs nokrekšķējās, attīrot balss saites no miegā sakaltušajām siekalām, un sulīgi nospļāvās. Jaunais priekšnieks nepatikā saviebās, bet centās to neizrādīt.
- Jā, solās būt karsta diena. Gribēju apstaigāt dīķus, pārliecināties, vai ūdens filtrēšanas iekārtas strādā, kā nākas. - Sofoross ignorēja sarkastisko piezīmi.
- Ko tad jūs tā? Neuzticaties saviem darbiniekiem? - Apsargs beidzot tika galā ar lielo piekaramo atslēgu, kas noslēdza vārtus, un, pavēris tos nelielā spraugā, pieturēja, kamēr jaunais vīrietis iespraucās iekšā.