- Ko jūs! Protams, uzticos. Tikai gribējās pašam pārliecināties. - Priekšnieks nopurināja baltajai krekla krūtežai pieķērušās nelielās rūsas daļiņas no metāla vārtstieņiem.
- Velti jūs tā pārdzīvojat - šī ir bijusi lietainākā nedēļa manā mūžā! Nekad vēl septembrī nav tik daudz lijis kā šogad. Nedomāju, ka šodiena būs izņēmums, - Kirokoss turpināja apšaubīt priekšnieka vārdus un, lai pārliecinātos par savu taisnību, uzmeta skatienu mākoņu pilnajām debesīm.
- Nu, nekad neko nevar zināt, - Sofoross neveikli iesmējās un nervozi sakārtoja mazās, apaļās brillītes uz deguna.
- Nu, protams, - jūs jau priekšnieks. Jums labāk zināms, - Kirokoss norūca un slinkā gaitā devās atpakaļ uz būdiņu vēl kādu stundiņu nosnausties, pirms ieradās dienas maiņas apsargs, lai pārņemtu stafeti.
Sofoross palika stāvam pagalmā. Viņš uzmeta skatienu nelielajai divstāvu administratīvajai ēkai ar baltajām sienām un gaiši zilajām logu ailām. Visi logi bija aizvērti - viņš šodien atkal ieradies pirmais. Ne kopēji, ne sagādnieki, pat ne grāmatveži, kas vienmēr sūdzējās par lielo darāmo darbu apjomu, tik agri nenāca uz darbu. Vīrietis izlaida roku caur plānajiem, cirtainajiem matiem un pamīņājās pagalma putekļos, nespēdams izlemt, vai pirms došanās uz dīķiem vēl ieiet uzlikt vārīties ūdeni rīta kafijai. Plānais deguns nervozi noraustījās, it kā jau sajūtot uzmundrinošo kafijas aromātu.
Pienākuma apziņa guva virsroku. Atstājis savu apbružāto darba portfeli pagalma vidū zemē, Sofoross devās dīķu virzienā. Apsargam taisnība: drīz būs lietus un labāk veikt apgaitu, pirms tas sācies. Kafijai vienmēr atradīsies laiks vēlāk.
Vīrieša kedu gumijas zoles mīksti čīkstēja uz koka celiņiem. Nonācis līdz pirmajam dīķim, Sofoross uzmeta skatienu kontrolpanelim. Daudzie displeji un ciparnīcas uzrādīja ūdens temperatūru, gaisa daudzumu un dīķa ķīmisko sastāvu. Pārliecinājies, ka visi rādītāji ir normas robežās, Sofoross jau pagriezās, lai dotos atpakaļ uz administratīvo ēku, tomēr kaut kas nelika mieru. Mirkli pamīņājies uz vietas, vīrietis lēnām piegāja pie ūdens tvertnes malas, uzmanīgi vērojot apkārtni. Kaut kas šorīt bija ne tā kā parasti.
- KIROKOS! - apsargu no miega izrāva mežonīgs bļāviens. Vecais vīrs neapmierināti nopurpināja zem deguna,
apsvērdams iespēju ignorēt pārāk uzcītīgo priekšnieku. Tad, smagi nopūties, apsargs piesvempās kājās. No būdiņas sliekšņa viņš varēja redzēt dīķu ūdens virsmas, kas šorīt izskatījās gluži baltas, atspoguļojot mākoņus. Priekšnieks stāvēja pie viena no lielākajiem dīķiem.
- Kas noticis? - apsargs slinki uzsauca, nevēlēdamies doties lejā pie Soforosa un pēc tam rāpties atpakaļ kalnā uz posteni. Priekšnieks neatbildēja un pat nepagriezās pret viņu. Kirokoss atkal izdvesa mirstoša vaļa nopūtu un, padevies liktenim, sāka ceļu lejup.
Un, tikai nostājies blakus priekšniekam, vecais vīrs saprata - tie nebija mākoņi, kas šorīt iekrāsoja ūdeni baltu. Dīķis bija noldāts ar tūkstošiem mirušu zivju līķu. To baltie vēderi raudzījās debesīs pretī mākoņiem, kas šoreiz nebija pie vainas.
- Kas, pie velna…? - Apsargs pirmo reizi redzēja kaut ko tādu.
- Pārbaudiet pārējos dīķus, - Sofoross nočukstēja, nespēdams atraut skatienu no postažas. - Nekavējoties!
Sargeņģelis
Tovakar Zigis palika pie manis pa nakti. Es tiešām nevēlējos šādā brīdi palikt viena. Rebeka aizsteidzās ap pusnakti, atstājot manas pussagrautās miesas Ziga gādīgajās rokās. Tiklīdz durvis bija aizvērušās, Zigis uzdeva jautājumu, kurš acīmredzot visu vakaru nelika puisim mieru, bet kuru kopējās draudzenes klātbūtnē viņš nebija vēlējies skaļi uzdot.
- Kā tu domā: kas ir tēvs?
- Un kā tu domā? - atbildēju ar pretjautājumu. Manuprāt, tas nebija nekāds noslēpums.
- Viņš?
- Kurš gan cits, - citēju par folkloru kļuvušo saukli no kādas populāras partijas priekšvēlēšanu kampaņas.
- Kā tu vari tādā brīdī jokot! - Zigis pārmetoši iesaucās.
- Bet ko citu man darīt? Plēst matus, dauzīt galvu pret zemi un skaļi vaimanāt? Manam vienas nakts sakaram, kuru es pat neatceros, tagad būs taustāms un fizisks pierādījums! - Nikni pablenzu uz savu pagaidām pilnīgi plakano vēderu bez mazākajām grūtniecības pazīmēm. Smadzenes pagaidām atsacījās aptvert situācijas nopietnību. Man bija divdesmit deviņi gadi, es pirmo reizi biju stāvoklī un turklāt no vīrieša, kuru nemaz nepazinu un kurš, iespējams, nebija pret mani izturējies gluži kā džentlmenis.
- Ko tu tagad darīsi? - Zigis likās vairāk norūpējies. Viņš pat nemanīja lielo aveņu ievārījuma traipu uz saviem dārgajiem, gaiši zilajiem Armani džinsiem. Mirkli apsvēru iespēju pateikt draugam nelāgos jaunumus par smalko garderobi, bet tad nolēmu šo informāciju pietaupīt priekšdienām, kad radīsies vajadzība novērst viņa uzmanību.
- Nezinu. Zvanīšu tai Lienei, kas organizēja Rūpnieku balli. Varbūt viņai būs izdevies kaut ko noskaidrot par to čali.
Zigis piepeši kļuva gluži balts un ar kopto, manikirēto roku aizsedza muti.
- Kas ir? Kas tev notika? - Mani pārsteidza šāda reakcija, it kā draugs būtu ieraudzījis spoku stāvam man aiz muguras. Izbīlis viņa sejā bija tik neviltots, ka pat nevilšus pametu ātru skatienu pāri plecam, lai pārliecinātos, ka tiešām aiz manis neplivinās kāds spoks.
- Es nevaru teikt. Tev tavā stāvoklī nav ieteicams uztraukties, - Zigis izvairīgi atbildēja, nodūris skatienu klēpī. Un tur viņam pretim raudzījās rozā aveņu ievārījuma actiņa. - Sasodīts! Šie ir mani jaunie džinsi! Tagad tie būs sabojāti! Tie tik lieliski izcēla manu gurnu formu!
Uzmanības novērsējs nāca nelaikā.
- Zigi! Par ko ir runa? Ko tu man nevari teikt? - Saķēru viņu aiz rokas, neļaujot lēkt kājās un traukties uz vannas istabu. Zigis locījās kā zutis, nenovēršot skatienu no sabojātā apģērba gabala.
- Nu, par Lieni! - viņš izmeta pār plecu, izrāvies no mana dzelžainā tvēriena un virtuvē drudžaini rīkodamies ar sāls trauciņu.
- Tas nelīdzēs, - mierīgi piebildu, uzjautrināti vērodama drauga nevienlīdzīgo ciņu ar aveņu ievārījuma traipu. - Sāls palīdz tikai taukainiem traipiem. Kas tad tur īsti ir ar Lieni?
- Viņa ir pagalam. - Skaņa bija nedaudz slāpēta, jo nāca no virtuves skapīša, kurā Zigis bija ielīdis līdz pleciem, meklēdams kādu tīrīšanas līdzekli.
- Ko nozīmē - pagalam? Tu vari normāli izstāstīt, kas noticis? Un vismaz piecas minūtes pastāvēt uz vietas? Man no tavas rosīšanās reibst galva.
- Tu labāk pasaki, kur ir kāds mazgāšanas līdzeklis! - Zigis uzstādīja ultimātu, nostājies virtuves vidū un sakrustojis rokas uz krūtīm. Smagi nopūtos - traips bija uzvarējis. Tas ieguva nedalītu uzmanību, un ar šādiem reitingiem man nebija cerību sacensties.
- Labi, velc nost to savu smalko lupatu, nes uz vannas istabu, tur pie veļasmašīnas stāv želeja. Uzlej uz traipa un liec mazgāties. Bet tad fiksi atpakaļ un stāsti, kas atgadījies ar Lieni, - veicu precīzu instruktāžu krīzes pārvarēšanai.
- Nu, īsāk sakot… - pēc mirkļa Zigis bija atpakaļ uz dīvāna, tērpies manās vecajās, izstaipītajās treniņbiksēs, kas, man par lielām šausmām, derēja viņam kā uzlietas. - Kaut kad pagājušonedēļ satiku vienu paziņu no Rūpnieku biedrības, sākām pļāpāt par pēdējo tusiņu, un tad viņš arī pastāstīja - Liene, pasākuma koordinatore, pirms pāris dienām ir mirusi no sirds nepietiekamības! Iedomājies? Tāda jauna meitene!