- No sirds nepietiekamības? - neticīgi pārjautāju.
- Jā, laikam tā to sauc. Nu, viņai vienkārši esot apstājusies sirds. Mājkalpotāja nāca uzkopt dzīvokli un atrada viņu gultā beigtu un pagalam!
- Bet cik tad viņai bija gadu?
- Nezinu. - Zigis paraustīja plecus. - Laikam kādi divdesmit pieci, divdesmit seši.
- Un sirds apstājās? - Pašai nesaprotamu iemeslu dēļ man piepeši kļuva auksti. Noriju siekalas, cenšoties izkliedēt metālisko piegaršu mutē. Auksti sviedri izspiedās uz pieres. Kāpēc mani tik ļoti izbiedēja ziņa par svešas meitenes nāvi?
- Redzi, es jau negribēju tev stāstīt. Zināju, ka tu savā stāvoklī sāpīgi reaģēsi. - Zigis mierinoši noglaudīja man celi, pareizi uztvēris manu garastāvokļa maiņu.
- Kādā stāvoklī? - Nespēju apkopot domas un pievērsties sarunai. Prātā skanēja mana un Lienes pēdējā saruna, kad viņa solīja piezvanīt, ja uzzinās kaut ko par Dānieļu. Un viņa tiešām zvanīja. Tikai es nepacēlu. Ar šausmām iedomājos, ka, iespējams, tas bijis viņas pēdējais zvans. Un tāpēc viņa ari neatbildēja, kad es pārzvanīju. Viņa nevarēja atbildēt, jo bija jau mirusi - no sirds nepietiekamības!
īsumā atstāstīju mūsu pēdējo sarunu Zigim, kas manas aizdomas nosauca par muļķīgām grūtniecības hormonālo izmaiņu sekām.
- Labāk domā, ko tagad darīsi ar savu interesanto stāvokli. - Draugs daudznozīmīgi paraudzījās uz manu vēderu.
Paraustīju plecus un apvainoti pūtu karsto tēju lielajā krūzē. No daudzajām tā vakara tējām man jau likās, ka plīsīšu, bet pats dzeršanas process nomierināja un palīdzēja saglabāt vēsu prātu. Lai gan zināju, ka panikas un histērijas lēkmes vēl ir priekšā. No tām nespēja izvairīties neviena normāla sieviete.
- Rīt no rīta pierakstīšos pie savas ginekoloģes Ozoliņas.
- Un tālāk?
- Tālāk jau redzēsim.
- Nē, es domāju - tu saglabāsi bērnu vai taisīsi abortu?
-Jautājums nevietā. Aborts ir vienīgā iespējamā izeja no šīs situācijas. Negribu būt vientuļā māte.
- Nu, bet tu jau arī vairs neesi nekāda jaunuve. - Zigis zīmīgi pacēla uzacis.
- Tu arī ne. Bet es taču nesāku tevi pārliecināt, ka tagad vajag dzemdēt bērnu. Turklāt no vīrieša, kuru tu nemaz nepazīsti un kuru, visticamāk, vēlētos nošaut, ja dzīvē rastos iespēja satikt viņu vēlreiz, - nikni atcirtu. Vismazāk man šobrīd vajadzēja lekciju par morāli.
Par atbildi Zigis paklusēja un domīgi turpināja strēbt tēju.
- Zini, no šitā draņķa man jau metas nelaba dūša. - Viņš apņēmīgi nolika krūzi uz galdiņa. - Tev ir kaut kas stiprāks?
- Bet manā stāvoklī…? - ķircinoši iesāku.
- Pie velna tavu stāvokli! - Zigis atmeta ar roku. - Mums vajag iedzert un kārtīgi izgulēties! Rīts gudrāks par vakaru!
Manos krājumos izrādījās pietiekami daudz dažādu aizsāktu alkoholisko dzērienu, lai ap pieciem no rīta mēs atplīstu uz dīvāna, noraudājušies, pa dzērāju modei no sirds izrunājušies un atzinušies viens otram un Peksim mīlestībā.
Par laimi, ginekoloģe mani varēja pieņemt tās pašas dienas vakarā, neliekot mocīties veltīgās pārdomās par dzīvi, tās jēgu un morālajiem aspektiem. Daktere Ozoliņa bija patīkama jauna sieviete ar apbrīnojami maigām rokām un veselīgu humora izjūtu, kas ļāva nepatīkamo pārbaudes procesu padarīt pēc iespējas mazāk pazemojošu. Līdz ar to arī klienšu dakterei netrūka. Viņas privātprakse atradās Rīgas ldusajā centrā, palielā dzīvoklī, kas kalpoja par pieņemšanas telpu viņai un vēl vienai dakterei. Mājīgā atmosfēra un gaumīgais iekārtojums, kas ne tuvu nelīdzinājās ierastajām poliklīnikas telpām, iedrošināja un nomierināja. Tāpēc, kad pēc pārbaudes "pilota" krēslā mēs atkal apsēdāmies pie galda, aci pret aci, dakteres apstiprinošais galvas mājiens nelika izplūst asarās, bet gan konstruktīvi pajautāt: ko man darīt tālāk?
- Nu, tas atkarīgs no tevis. Ko bērna tēvs teiks? - daktere uzmanīgi iesāka.
- Domāju, ka neko. Viņš netiks informēts. - Zīmīgi paraustīju uzacis, cerot, ka tas ir pietiekami, lai norādītu uz bērna īsteno izcelsmi.
- Ahā! - daktere saprotoši novilka. - Nu, tātad izvēle ir tavās rokās.
- Es negribu to paturēt, - nespēju skaļi pateikt "aborts". Rudens saules pielietajā istabā ar daudzajām bērnu un laimīgu topošo māmiņu fotogrāfijām pie sienām šis vārds izklausītos kā zaimošana.
- Labi. Tad es tevi nosūtīšu pie daktera Korizno. Viņš pieņem privātajā klīnikā, kas nodarbojas ar tieši šādiem jautājumiem. Ja vēlies, varu viņam tagad piezvanīt un pierakstīt tevi uz pieņemšanu. - Daktere šķita vairāk nekā saprotoša un no sirds vēlējās palīdzēt. Droši vien zināms ieguldījums bija arī manām apsārtušajām acīm, tumšajiem lokiem un bālajam izskatam, pagājušās nakts uzdzīves lieciniekiem, ko daktere maldīgi uztvēra par bēdu sagrauztas sievietes mokām.
- Jā, būtu labi, - steidzīgi piekritu. Mani šausmināja doma par zvanu uz abortu klīniku.
Pēc pusstundas, iznākot no dakteres Ozoliņas privātprakses, man rokā bija lapiņa ar pierakstu abortu klīnikā, informatīva brošūra par veicamo procedūru un nomierinošu līdzekļu receptes, jo uz jautājumu - vai naktīs labi guļu - es tikai sērīgi pašūpoju galvu un ar asarām acīs novērsos. Neliels taktisks gājiens nodrošināja miega zāles, kas, visticamāk, būs nepieciešamas, jo līdz nelaimīgajai procedūrai bija jāgaida vēl nedēļa. Pazīstot sevi, nebiju pārliecināta, vai spēšu izturēt nedēļu ar viskiju vakara pasaciņas vietā.
Naktī pirms došanās uz daktera Korizno klīniku es nespēju aizvērt ne aci. Gulēju tumsā un blenzu griestos, it kā gaidīdama, ka tur parādīsies ugunīgi burti ar skaidrām instrukcijām, kā tālāk rīkoties.
Ja godīgi, es nemaz nejutos stāvoklī. Varbūt vainojams bija fakts, ka pagājis vien nieka mēnesis, bet varbūt mana apziņa atteicās pieņemt to, ko pat neatcerējās. Uzliku sakrustotas rokas uz vēdera lejasdaļas, cenšoties atsaukt atmiņā attēlus no veselības mācības grāmatas. Nez kāpēc atmiņā uzpeldēja tikai kāds Massive Attack klips ar zīdaini, kurš mammas vēderā dziedāja bēdīgu dziesmiņu.
Peksis, maigi murrādams, centās mani iemidzināt - grozīšanās un smagās nopūtas neļāva nabagam baudīt saldo nakts miedziņu. Jutu, kā kaķīša elpa uz manas rokas kļūst aizvien seklāka un retāka, līdz miklais, siltais purniņš ieslīga plaukstā - rūķītis Miedziņš bija uzvarējis.
Apkārt valdīja trausls klusums, kuru pārtrauca tikai klusi pulksteņa tikšķi un attālas skaņas no ielas.
Nakts likās bezgalīgi gara. Vienu brīdi pat sāku uztraukties, vai tikai nav iestājusies polārā nakts, kas, kā zināms, ilgst veselu pusgadu. Centos nedomāt par gaidāmo procedūru un tās morālajiem aspektiem. Bērnu sevī nejutu, tāpēc arī necentos uzkacināt sevi ar taisnprātīgiem spriedelējumiem un pašnosodījumu.
Tomēr, kad rīts beidzot pienāca, manī bija pamodušies zināmi sirdsapziņas apsvērumi. Drūmi kvernēju pie televizora ar lielu melnās tējas krūzi rokā un skatījos ziņu pārraidi, kuras vadītāji priecīgās noskaņās vēstīja par jaunas dienas sākumu. Viena no galvenajām ziņām bija savāds atgadījums Grieķijā, kur kādā zivjaudzētavā bez acīmredzama iemesla apmirušas visas zivis. Kāds vietējais eksperts tērgāja par zivju pēkšņās nāves sindromu un ekoloģiskajām izmaiņām, kas ietekmējot pat audzētavas. Smadzenes šo informāciju izlaida caur sevi, nemaz nepiepūlēdamās apstrādāt, tikai mana fotogrāfa darbā uztre- nētā acs pamanīja interesantās krāsu rotaļas audzētavas dīķos - pilnos ar beigtām zivīm. Noskurinājos aiz riebuma pret pašas jocīgo uztveri.