īsi pirms devos laukā no mājas, piezvanīja Zigis, lai apvaicātos par manu pašsajūtu. Apstiprināju, ka viss ir kārtībā un uztraukumam nav pamata, tomēr mana viegli drebošā balss liecināja par ko citu. Sarunājām, ka Zigis vēlāk mani savāks no klīnikas. Šādā brīdī drauga plecs bija tik vajadzīgs kā nekad.
Par spīti manām bailēm, nelielā klīnika Purvciemā izrādījās daudz patīkamāka un ne tik baisa, kā biju to iedomājusies amerikāņu lēto filmu iespaidā. Pavisam vienkārša ginekoloģiskā klīnika ar gaišām telpām, izkrāsotām maigi rozā krāsā, kas drīzāk atgādināja kosmetoloģisko kabinetu, nevis ārstniecisku iestādi. Ari personāls bija izteikti laipns un atsaucīgs. Medmāsa no uzņemšanas telpas - patīkama kundzīte manas mammas gados -, neuzdodot daudz lieku jautājumu un neuzlūkojot mani kā apgrēcības iemiesojumu, palīdzēja aizpildīt uzņemšanas veidlapas, ierādīja gultasvietu atsevišķā palātā un izskaidroja turpmāko norisi. Man bija jāpārģērbjas klīnikas izsniegtajā halātiņā, jāatguļas gultiņā un mierīgi jāgaida dakteris, kurš pie manis pienākšot pēc pāris minūtēm.
Tā nu es tur gulēju - ietērpta plānā paltraciņā, trīcēdama drīzāk aiz uztraukuma, nevis no aukstuma. Galvā jaucās dažādas domas. Lai arī nebiju ticīgs un reliģiozs cilvēks, tomēr mani uztrauca, vai pēc šī soļa man ir jel kādas izredzes nokļūt debesīs…
Pēc pirmās pusstundas sāku raizēties - varbūt par mani aizmirsuši? Dzirdēju, kā otrpus durvīm rosās cilvēki, tomēr ārsts pie manis vēl nebija iegriezies. Vēl pēc stundas mani pārņēma stingra pārliecība - esmu aizmirsta. Tomēr nevarēju saņemties un iet kādu meklēt. Arī rosība aiz palātas durvīm šķita pierimusi - laikam iestājies pusdienlaiks. Drūmu pārdomu mākta, gulēju šaurajā gultiņā un blenzu griestos. Tukšais vēders skali atgādināja par sevi. Paspaidīju to ar rokām, cenzdamās nomākt kurkstēšanu. Sekojot ārsta instrukcijām, nebiju ēdusi kopš iepriekšējās dienas.
Beidzot gaitenī atskanēja soļi, pārliecinoši un steidzīgi virzoties uz manu palātu. Ahā, ar ļaunu prieku nodomāju, beidzot atcerējāties par manu nabaga dvēseli un tagad jūtaties vainīgi, ka tik ilgi likāt gaidīt!
Soļi apklusa pie palātas durvīm. Nācējs otrpus tām vilcinājās. Nezin kāpēc kaut kas šajā mirklī likās ļaunu vēstošs. Mana bada pārkairinātā iztēle uzbūra baismīgas ainiņas: jauko medmāsu - gulošu uz zemes uzņemšanas telpā, klīnikas darbiniekus un pacientus - pakritušus bez dzīvības. To visu bija pastrādājis maniaks, kas stāvēja aiz durvīm. Un tagad viņš bija atnācis man pakaļ. Bailēs klusu iepīkstējos, bet tad ātri sevi sarāju par muļķīgo fantazē- šanu. Visticamāk, dakteris pirms ienākšanas iepazinās ar slimības vēsturi.
Gluži kā nohipnotizēta vēroju durvju rokturi, kas lēnām, bez skaņas sāka kustēties lejup. Durvis pavērās, un ienāca gara auguma vīrietis, kas, pēc drēbēm spriežot, nebija ārsts. Viņš rūpīgi aizvēra durvis, cenšoties nesacelt lieku troksni. Neizpratnē vēroju notiekošo.
- Kas jūs…? - mulsi iesāku, bet vīrietis pārtrauca mani pusvārdā, pieliekot pirkstu pie manām lūpām. Viņš bija šķērsojis istabu pāris soļos un tagad stāvēja gluži līdzās. Mana sirds bailēs salēcās - tiešām maniaks!
- Ģērbies, ātri! - viņš čukstus pavēlēja, caururbdams mani ar skatienu, kas lika noprast - nav citas izvēles kā vien paklausīt.
- Vai jūs būtu ārsts? - vēl čukstus pajautāju.
- Es teicu - ģērbies! - Svešinieka zilais skatiens kļuva aizvien dusmīgāks. Viņš paķēra manas drēbes no krēsla un pasvieda man tās. Neizpratnē palūkojos - kas šeit notiek? Vai tiešām man jāpārģērbjas sveša cilvēka klātbūtnē, un vispār - kas viņš tāds ir, lai te komandētu?
- Ja tu tūlīt pat nesliesi savu stulbo pakaļu laukā no gultas, tev būs tādas nepatikšanas, ka maz neliksies, - vīrietis pārgāja uz atklātiem draudiem.
Ilgāk nevilcinājos. Atmetusi kautrību pie malas, gluži kā zaldāts izlēcu no gultas, norāvu no sevis klīnikas pal- traciņu un ielīdu atpakaļ savās drēbēs dažu sekunžu laikā.
Tikmēr svešinieks vērīgi klausījās apkārt notiekošajā un kaut ko uzmanīgi vēroja pa durvju spraugu. Klīnikā valdīja nāves klusums. Šķiet, pat pulksteņi bija pārstājuši tikšķēt.
Jutu, kā pār muguru rit aukstas baiļu sviedru lāses, kamēr drebošiem pirkstiem mēģināju sasiet botu aukliņas. Smadzenes strādāja drudžainā tempā, cenšoties saprast, kas, pie velna, te notiek un ko tagad darīt.
- Gatava? - viņš pār plecu izmeta.
- Jā, - trīcošā balstiņā apliecināju.
- Labi, tad ejam. - Viņš satvēra manu roku dzelžainā tvērienā, pašā saknē iznicinot domu par pretošanos. Klusi pavēris durvis, bandīts palūkojās gaitenī, pārliecinādamies, ka tur neviena nav. Nobrīnījos, kur gan palikuši klīnikas darbinieki, kas vēl pirms stundas spietoja kā mazas bitītes. Vīrietis izvilka mani no palātas un apņēmīgi devās prom pa gaiteni. Kaut kur aiz mums atskanēja ldusināti soļi.
- Sasodīts, - viņš nolamājās un, atvēris tuvākās durvis, steidzīgi iegrūda mani nelielā telpā, kas izrādījās medikamentu noliktava.
- Kas…? - veltīgi mēģināju noskaidrot notiekošo.
- Klusu, es domāju, - viņš nikni atčukstēja. Pārlaidis skatienu noliktavas telpai, laupītājs apstājās zem neliela loga gandrīz pie pašiem griestiem.
- Mums būs jālien caur to, - viņš norādīja uz vēdlodziņu. - Nāc, es tevi pacelšu.
- Bet kāpēc?
- Tāpēc! Kamēr tu čammājies, viņš jau ir klāt. Un mums ir beigas, saprati? - Bez liekām ceremonijām viņš satvēra mani aiz vidukļa un viegli gluži kā bērnu pacēla pie lodziņa. Drudžaini centos to atmūķēt, tomēr slēdzene nepadevās.
- Nu, kas tev tur ir?
- Nenāk vaļā. - Nez no kurienes manī pamodās karsta vēlēšanās palīdzēt šim maniakam, jo, lai arī kas bija otrpus noliktavas durvīm, tas šķita daudz draudošāks par zilacaino, dusmīgo milzi.
Es tiku nolikta atpakaļ zemē. Precīzāk sakot - nomesta. Lai noturētos uz kājām, bija jāpieturas pie sienas. Mans nolaupītājs pats ķērās pie aizslēgtā loga atmūķēšanas, un jau pēc pāris mirkļiem tas padevās viņa veiklo pirkstu priekšā.
- Ar kājām pa priekšu, - viņš nočukstēja ausī, atkal paceļot mani pie griestiem. Ar šādām lietām nebiju nodarbojusies kopš skolas laikiem, kad bastoju stundas un pa parādes durvīm gluži izsolot nevarēju. Tomēr vecās iemaņas nekur nezūd, un jau pēc pāris elšanas un tusnīšanas pilniem mirkļiem es ar drebošiem ceļiem stāvēju klīnikas pagalmā - apmulsusi un pārbijusies kā nekad dzīvē.
Drīz arī pats laupītājs atradās blakus un, atkal satvēris roku kā skrūvspīlēs, apņēmīgi vilka mani prom.
- Bet mana mašīna? - mēģināju turēties pretī.
- Nāc un aizver muti, - viņš nikni nošņāca, tramīgi vērojot apkārtni.
Man par lielu izbrīnu, pagalms bija kā izslaucīts un klīnika gluži kā izmirusi. Arī noslēpumainais vajātājs nebija manāms.
Mēs lavījāmies gar klīnikas ēkas sienu laukā no pagalma uz galveno ielu. Pie paša stūra svešais apstājās un uzmanīgi palūkojās ap stūri, nākamajā brīdī kā dzelts atlecot atpakaļ. Mani rupji piespieda pie sienas, sāpīgi atdauzot mugurkaulu un pakausi. Tomēr nepaspēju pat iekunkstēties, jo manu muti un arī degunu aizspieda plata plauksta, liekot drudžaini cīnīties ar sāpēm un nesekmīgi censties ievilkt elpu. Bads un stress darīja savu - uz īsu mirkli pasaule sagriezās un satumsa gluži kā vecs televizors. Ceļi ietrīcējās un padevās. Jutu, kā lēnām slīdu pretim asfaltam, tomēr stipras rokas mani uzrāva atkal kājās un spēcīgi sapurināja. Vīrieša karstā elpa apdedzināja man vaigu, bet vārdi skanēja kā caur vati.