- Nedomā man tagad te ģībt. Saņemies!
Plauksta atbrīvoja manu degunu un daļu mutes, ļaujot kāri ievilkt gaisu. Skābekļa pieplūdums atjaunoja spēkus un izgaiņāja tumsu, kas draudēja mani aprīt.
- Klausies uzmanīgi. Tildīdz iziesim uz ielas, skrien uz mašīnu. Neskaties atpakaļ, nerausties, nedomā. Skrien, cik ātri vari.
- Kādu mašīnu? - Mans vārgais jautājums palika bez atbildes. Jau nākamajā brīdī mani izvilka uz ielas, un es gluži kā dienesta suns, kuram dota pavēle, uzņēmu slaidu riksīti, pati nezinot, kurp, akli sekojot savam nolaupītājam. Ne reizi manās smadzenēs neuzzibsnīja doma apstāties vai pagriezties un skriet pretējā virzienā. Savādā kārtā izdzīvošanas instinkts atbalstīja neapdomīgo sekošanu svešiniekam.
Mašīna izrādījās vecs Ford Mustang, apbružāts melns auto ar pārspīlēti platām riepām. Tiklīdz gluži bez elpas saļimu priekšējā sēdeklī blakus šoferim, auto dzinējs ierēcās kā no miega uzmodināts lauva un strauji uzņēma ātrumu.
- Necelies. - Svešinieks iegrūda mani atpakaļ sēdeldī, kad mēģināju paslieties augstāk. Viņš kaut ko nervozi vēroja salona atpakaļskata spogulī. Es savukārt palūkojos tajā, kas bija piestiprināts ārpusē. Raustīgajā attēlā vīdēja liels, balts džips ar melniem logiem. BMW džips.
- Vai tas mums seko?
- Jā, - saņēmu strupu atbildi.
- Kas notiek? Tu vari paskaidrot? - Jutu bailes dodam ceļu dusmām. Mani raustīja kā lupatu lelli, neko nepaskaidrojot.
- Vēlāk, - viņš caur zobiem izgrūda, koncentrējies uz braukšanu. Paslējos augstāk un palūkojos spidometrā - mēs traucāmies cauri Purvciemam ar ātrumu simt divdesmit kilometri stundā, tik tikko izvairoties no sadursmes ar citām automašīnām. Tomēr džips turējās mums cieši uz pēdām.
- Sasodīts! Tu gribi mūs nosist? - nikni iekliedzos, kad kārtējo reizi sāpīgi atdauzīju pieri pret sānu logu pēc izcili strauja manevra, kurā apvienojās strauja bremzēšana un ass pagrieziens pa kreisi.
- Piesprādzējies.
Tā bija vienīgā atbilde, ko saņēmu. Tomēr padoms bija labs. Drudžaini raustīju drošības jostu, cenšoties aizvilkt to līdz slēdzim. Kaut kas bija iestrēdzis, un nācās krietni pacīnīties, pirms izdevās piesprādzēties. Pa to laiku bijām jau nokļuvuši līdz Čiekurkalnam un nesāmies caur šaurajām ieliņām kā aptrakuši. Forda dzinējs rēca, nesdams mūs gluži kā uz spārniem. Tomēr baltā, Idusā ēna turējās cieši uz pēdām.
- Velns! Tas maita neliekas mierā. - Mans šoferis izskatījās nepatīkami pārsteigts, veikdams bīstamus manevrus citu pēc cita, mēģinot atrauties no sekotāja.
Uz mēles gala zumēja jautājums - kas tad īsti mums seko, bet, pirms paspēju to uzdot, mana vēdera rajonā izdalījās savādi rūcieni, kas neliecināja par badu. Kaut kas dūca un vibrēja. Pagāja laiks, līdz sapratu, ka trokšņa avots ir mobilais telefons. Drebošiem pirkstiem centos to izķeksēt no džinsu kabatas. Steigā un uztraukumā biju piemirsusi par šo tehnoloģijas brīnumu. Uz displeja mirgoja Ziga vārds. Sirds priekā salēcās, un es jau gribēju nospiest zaļo ldausulīti, lai uzsāktu sarunu un lūgtu palīdzību, kad mazo aparātiņu rupji izrāva man no rokām un aizmeta kaut kur uz aizmugurējā sēdekļa.
- Ko tu dari? Tu galīgi aptrakusi esi? - papildus saņēmu mežonīgu uzbļāvienu. Tas jau nu bija par daudz.
- Tu pats esi aptracis! Ko tu atļaujies? - kliedzu pilnā balsī, aizmirsusi par bailēm un iespējamiem draudiem dzīvībai. Atsprādzējusi drošības jostu, iemetos starp krēsliem, cenšoties sameklēt telefonu, kas turpināja neatlaidīgi dūkt. Vīrietis sagrāba mani aiz džinsu jostas un mēģināja atvilkt atpakaļ uz priekšējā sēdekļa.
- Apsēdies, tu - nenormālā!
- Pats idiots, - taurēju no sirds un turējos pretī, izpletuši rokas un ar ceļiem iespiedusies starp sēdekļiem. Mašīna bīstami zvārojās, apgrūtinot telefona atrašanu. Tomēr veiksmīgs ass pagrieziens uz īsto pusi, un aparāts jau bija man rokās, savukārt es tiku atrauta atpakaļ uz priekšējā sēdekļa.
- Tūlīt pat piesprādzējies! - viņš nelabā balsī kliedza.
- Nebrauc tik ātri! - turējos pretī. Par atbildi saņēmu niknu skatienu un ledusaukstu klusumu. Pavēros laukā pa logu un ar izbrīnu ieraudzīju, ka jau traucamies pa Miera ielu. Kamēr biju cīnījusies pēc mobilā telefona, bijām atkļu- vuši no Čiekurkalna gandrīz līdz Vidzemes tirgum.
Mašīna strauji pagriezās pa kreisi un nobremzēja.
- Mēs atrāvāmies. Kāp laukā, - saņēmu nākamo pavēli.
- Ko? - apstulbusi pārjautāju.
Durvis manā pusē tika atrautas vaļā, un mani ar krūtīm piespiestu somu rupji izvilka uz ielas. Viņš nikni palūkojās uz priekšmetu manās sakrampētajās rokās.
- Tev to vajag?
- Tur visa mana dzīve iekšā! - nikni atbļāvu, pat negra- sīdamās pamest mīļāko somu, kurā atradās atslēgas, maks un daudzas citas vērtīgas lietas - kādas tieši, bija grūti pateikt. Soma bija liela, un jau sen nebiju tajā ieviesusi kārtību.
Svešais paraustīja plecus un sparīgi vilka mani prom pa ielu.
- Kurp mēs ejam?
- Mēs mainām mašīnu, - viņš paskaidroja, jau nākamajā brīdī profesionāli uzlauzdams vecu, sagrabējušu Opel Kadett. Atkritu blakus sēdeklī un vēroju, kā maniaks savieno vadus.
- Mēs zogam, - bezkaislīgi piebildu.
- Nē, šis ir pamests auto, nevienam nevajadzīgs.
- Kā tu to zini? Un vai tas lūznis vispār kustas? Ja jau zagt, tad kaut ko labāku.
- Mēs nezogam. Auto ir pamests.
Tā bija vienīgā atbilde. Pēc mirkļa aizdedze uzšķīla dzirksteli, un Opel dzinējs pamodās. Man par lielu pārsteigumu, tas ierūcās dobji un sparīgi kā daudzlitrāžas motors. Svešais pasmaidīja - droši vien par manu muļķīgi pārsteigto sejas izteiksmi.
Tālāk ceļu turpinājām jau mierīgākā garā - apdriskātais Kadett, lai arī skaļi grabēja, tomēr uz ceļa turējās labi.
- Mājās tu atgriezties nevari. Domā: kur mēs varētu paslēpties?
- Mēs? - pārsteigti pārvaicāju.
- Tu slikti dzirdi? - Svešais atkal izklausījās aizkaitināts.
- Muļķis, - norūcu, sajuzdamās aizvainota. Pašai negribot, acīs sariesās asaras un ritēja pāri vaigiem - lielas un karstas. Mans ķermenis vairs nespēja izturēt spriedzi, bailes un uztraukumu.
- Tu raudi? - Viņš paliecās uz priekšu, lai palūkotos man sejā. Spītīgi novērsos un blenzu pa logu, cenšoties apvaldīt tuvojošos histēriju.
Auto apstājās ceļa malā.
- Nāc šurp. - Mani maigi pavilka aiz pleciem un piespieda platai krūtežai. Gluži kā mazs bērns iespiedu degunu svešā un, visticamāk, bīstamā cilvēka kreklā un devu vaļu asarām.
Jutu, kā viņš mierinoši glauda manus matus un kaut ko čukst pie auss. Vārdi skanēja svešādi, bet nomierinoši. Pēc mirkļa asaras sāka pierimt, atstājot vien saraustītas elsas un žagas. Jutos muļķīgi bezpalīdzīga un tik ļoti pārguruši, ka nebija vairs spēka baidīties. Vīrietis atvirzījās un iespieda man rolcā kabatlakatiņu.
- Nomierinājies? - Pacēlis manu seju aiz zoda, maniaks cieši palūkojās acīs, it kā varētu saskatīt, kas patlaban notiek man prātā. - Nu, tā jau ir labāk. Es zinu, ka tas viss ir pārāk biedējoši un nesaprotami. Es tevi nolaupu no klīnikas, neko nepaskaidroju, braucu kā traks, apdraudēdams tavu dzīvību. Bet to visu es daru, lai pasargātu tevi. Tev man ir jāuzticas. Tagad nav laika skaidrot, kas un kā. Mums ātri jānokļūst kādā vietā, kur tevi uzreiz nevarēs atrast. Pēc tam domāsim tālāk. Tātad atkārtošu savu jautājumu vēlreiz - kur mēs varētu paslēpties?