Viņš runāja gluži kā ar mazu bērnu. Pazemojoši, bet iedarbīgi. Vēl pāris reižu nožagojusies, dziļi ievilku elpu, noslaucīju slapjo degunu plaukstā un jau biju spējīga atbildēt uz jautājumu.
- Pie Ziga.
- Viņš būs mājās?
- Man ir viņa dzīvokļa atslēgas.
Man tās bija kopš laika, kad Kristaps mani izmeta uz ielas un nācās īslaicīgi apmesties pie drauga. Toreiz, kad izvācos, gribēju tās Zigim atdot, bet viņš uzstāja, lai atslēgas paliek pie manis - ārkārtas gadījumiem. Tā arī tās mētājās man somā.
-Jauki, nu tad braucam.
Ceļu līdz Ziga dzīvoklim pavadījām absolūtā klusumā, ko tikai brīžiem pārtrauca manas smagās nopūtas un žagas. Tikai kad jau kāpām augšup uz dzīvokli senlaicīgajā Antonijas ielas namā, pār mani nāca apskaidrība, ka svešais pat nebija pajautājis adresi un bez maldīšanās uzreiz braucis šurp. Tas bija aizdomīgi, bet manas pārgurušās smadzenes atteicās par to tagad uztraukties. Ilgojos ātrāk nokļūt Ziga greznā dzīvokļa mierinošajā komfortā, ieiet karstā dušā un beidzot kaut ko apēst. Apsvēru, kurā brīdī piezvanīt mitekļa īpašniekam, lai viņu neķertu trieka, pārnākot mājās un atrodot priekšā mani ar maniaku.
Kā jau domāju, Ziga mājās nebija. Atslēgusi durvis, grasījos doties iekšā, bet maniaks mani apturēja. Gribēju jau protestēt, bet viņš zīmīgi pielika pirkstu pie lūpām, liekot paklusēt.
- Vispirms pārbaudīšu, - viņš nočukstēja man pie auss un ieslīdēja pa pavērtajām ozolkoka durvīm. Paliku stāvot kāpņu telpā, nervozi lūkodamās apkārt un prātodama, kas gan varētu mūs gaidīt Ziga dzīvoklī.
- Viss kārtībā. Nāc iekšā. - Pēc mirkļa viņš atkal parādījās durvīs un, satvēris aiz rokas, ievilka mani dzīvoklī. Nokļuvusi iekšā, drošībā, atviegloti uzelpoju un gandrīz jau atkal sabruku uz dīvāna asaru plūdos.
- Kuš, - tuvojošos histēriju pārtrauca strups uzšņā- ciens. - Saņemies. Tagad ieej karstā dušā - tas liks tev justies labāk. Pēc tam parunāsim.
Sarūgtināti pablenzu uz maniaku.
- Beidz bolīties. Fiksi dušā! Un telefonu atdod man.
Nekas neatlika kā vien padoties liktenim. Iespiedusi viņam rokā mobilo, aizvilkos uz vannas istabu un rūpīgi aizslēdzu durvis, pirms palaidu dušā karsto ūdeni un sāku izģērbties. Galva zumēja no noguruma un bada. Palūkojos spogulī - pretī vērās pārbiedētas un pārgurušas acis ar ziliem lokiem, aizpampušas no raudāšanas. Labi, ka no rīta neiedomājos uzkrāsoties - nomurmināju un, atbrīvojusies no pēdējā drēbes gabala, ar baudu palīdu zem karstā ūdens strūklas. Likās, tā aizskalo dienas pārdzīvojumus un bailes, vietā atstājot pūkainu, siltu sajūtu.
Kad beidzot iznācu no vannas istabas, jutos jau daudz labāk. Bet ne uz ilgu laiku. Viesistabā mani sagaidīja karstas pusdienas no trim ēdieniem un līdz bezjēgai pārbijies Zigis, iespiests lielā ādas dīvāna stūrī, pievilcis ceļus pie zoda.
- Kas te notiek?
- Paskaidro savam draugam, ka nav vajadzības tik ļoti baidīties. - Maniaks iznira no virtuves ar salātu bļodu rokās.
-Ja godīgi - tad nevaru, jo pati neesmu par to pārliecināta. - Apsēdos blakus Zigim un piespiedos draugam klāt, ļaujot viņam mani apskaut. Bija labi beidzot redzēt kādu pazīstamu seju, kaut vai tik ļoti pārbiedētu. - Ko tu Zigim esi nodarījis?
- Neko. - Maniaks paraustīja plecus, apveltot draugu ar vēsu, pētošu skatienu. - Es tikai palūdzu viņu paklusēt. Bet tagad jau droši vien viņš drīkst runāt. Domāju - tev būs šis tas jāpaskaidro.
- Man? - Sašutumā pielēcu no dīvāna. - Man nav ne mazākās nojausmas, kas šeit notiek. Kas tu esi? Kāpēc tu mani izzagi no klīnikas? Kas mums sekoja baltajā BMW'? Kas vispār te notiek?
- Nu, vispirms - te ir uzklāts pusdienu galds. Domāju, tu esi izsalkusi kā vilks. Vismaz tavs vēders to mēģina paskaidrot jau vismaz pēdējo stundu. - Maniaks neņēma vērā manus uzbrēcienus un Ziga trīcēšanu dīvāna stūrī un mierīgi turpināja rosīties ap uzklāto galdu.
- Liec tu man te mieru ar savu draņķa ēdienu! Man vajag atbildes un tūlīt!
Vīrietis nopūtās, nolika traukus malā un, it kā kaut ko pārdomādams, paraudzījās manī.
- Saki, balts BMW7 Man prieks, ka tu ievēroji mašīnas marku. Tomēr - tāds stress un pārdzīvojumi… Bet saki - tev tas neko neatgādināja? Nu, manuprāt, vajadzēja. Tas taču ir tik acīmredzami! Turklāt ņemot vērā, ka pilnīga muļķe tu tomēr neesi, — viņš dzēlīgi piebilda, nenovērsdams no manis zilo, stindzinošo skatienu.
- Kas acīmredzams? Es neko… - Un tad pār mani nāca apskaidrība. Protams, mašīnas modelis bija cits, bet marka un krāsa…
- Daniels… - neticīgi nočukstēju, sabrukdama atpakaļ uz dīvāna. Viss cīņas spars bija izkūpējis gaisā.
- Malacis! Es taču teicu, muļķe tu neesi, - maniaks vēsi piezīmēja. - Nu, tagad varam sēsties pie galda?
- Nē, pagaidi. Man jāzina viss. Es tā nevaru. - Jutu, kā atkal asaras bija izlauzušās virspusē un karsti ritēja pār seju.
- Ciest nevaru, kad tu raudi, - maniaks noburkšķēja un pastiepa man papīra salveti, kuru pateicībā satvēru. - Saņem sevi rokās. Nele, nomierinies!
Zigis pastiepās un satvēra mani aiz pleciem. Līdz pat šim brīdim draugs nebija bildis ne vārdiņa.
- Kāpēc tu klusē? Kāpēc neko nesaki? - šņukstēju viņam pie pleca.
- Man nav ko teikt, saulīt. Es nesaprotu, kas te notiek. Šis cilvēks - viņš tev darīja pāri? - Zigis centās neskatīties uz maniaku, bet pievērst visu uzmanību man.
- Es nezinu. Vairs jau nezinu. Neko nesaprotu, - murmināju kā jukusi.
- Labi, man šitā ņuņņāšana sāk apnikt. Gribi zināt patiesību? Ļoti jauki, tūlīt visu izstāstīšu. - Vīrietis pievilka tuvāk vienu no krēsliem un apsēdās pretī, noķēris manu skatienu savā gluži kā mušu zirneldtīklos. Blenzu un riju siekalas, nespējot pakustēties un gaidot sarunas turpinājumu.
- Mans vārds ir Ralfs. Es esmu tavs sargeņģelis. Pārsvarā uzmanu, lai tu neiekultos kādā muļķīgā ķezā, neapdraudētu savu eksistenci un pie reizes arī citus. Diemžēl pirms trim nedēļām man vajadzēja uz brītiņu novērsties - burtiski uz pāris dienām. Nedomāju, ka kaut kas slikts varētu atgadīties, - kā nekā tev bija darba pilnas rokas un faktiski nebija laika visādām muļķībām. Kā izrādās, tevi nevar izlaist no acīm pat ne uz mirkli. Labi, varbūt šoreiz tavas vainas te bija mazāk - tas bija slazds, speciāli izveidots, lai tevi iegāztu. Nu, bet tu vismaz varēji būt tik laba meitene un mēģināt turēties pretī. Bet nē - aizskrēja kā mazā pelīte uz bezmaksas sieriņu! Katrā ziņā esmu tevī ļoti vīlies. Turklāt - atgriežos un ko ieraugu? Guļ drostaliņa slimnīcas gultiņā un taisās nostrādāt nākamo muļķību! Bet tikmēr viss jau ir sācies un iet vaļā uz velna paraušanu! Sasodīts!
Pēdējais teikums tika izgrūsts diezgan nikni un skaļi, tāpēc neuzdrošinājos pat iepīkstēties un aizvēru muti, kas pārsteigumā bija palikusi vaļā.
- Un es vēl, mullas, neticēju, kad man stāstīja - esot tevi redzējuši zudušo dvēseļu midzenī!
- Tu par ko runā? Kādā midzenī? - beidzot saņēmos kaut ko iebilst.