- Tajā pašā ļoti jaukajā bārā Vecrīgā ar daudzajām gultām! Iedomājies, viņa ar pašu nelabo pa gultu mīcījusies!
- Pagaidi! - Ar rokas vēzienu pārtraucu niknos runas plūdus, un, piecēlusies kājās, aizstreipuļoju līdz bāriņam viesistabas stūrī. - Tu kaut ko dzersi?
Zigis ldusējot pamāja ar galvu. Viņa seja bija ieguvusi bālumu, kas harmoniski saplūda ar gaišo ādas dīvānu.
Divās glāzēs ielēju kārtīgu devu viskija un devos atpakaļ.
- Un man? - Ralfs nikni pajautāja.
- Vai tad eņģeļi dzer?
- Izņēmuma gadījumos, - viņš attrauca. Pie bāra ielējis glāzē viskiju, strauji izdzēra, atgāzdams galvu atpakaļ.
- Vē! Kā jūs varat to dzert? - Ralfs saviebās un apsēdās atpakaļ uz krēsla.
- Bet ballītē tu vēl biji! - iesaucos, atcerējusies par savādo fotogrāfiju, kuras izdruku vēl joprojām nēsāju somiņā. - Pagaidi! Es parādīšu!
Pielēcu kājās un sāku drudžaini meklēt somu. Mani pārsteidza mierpilnā atvieglojuma izjūta - jutos tā, it kā vienmēr būtu zinājusi par eņģeļu eksistenci un to, ka viens vaktē tieši mani. Smadzenēm un emocijām laikam iestājās pārslodze.
- Šeit! - Beidzot izrakos līdz somas apakšai, kur no piezīmju grāmatiņas izvilku rūpīgi salocītu attēlu ar atspulgu Daniela piķa melnajās zīlītēs.
- Khm. Tā nekas. Es labi izskatos. - Ralfs atzinīgi novērtēja savu foto.
Pasniedzu bildi Zigim, kurš saņēma to stingos pirkstos un neredzošu skatienu kādu brīdi blenza.
- Ko tu esi izdarījis ar manu draugu? - Sāku kļūt aizdomīga.
- Kamēr tu biji dušā, mums sanāca neliela saķeršanās, - Ralfs paskaidroja. - Es palūdzu, lai viņš paklusē un mierīgi pasēž. Šķiet, tavs draugs nespēj no tā atgūties.
Šis mīklainais skaidrojums mani neapmierināja, bet tagad nebija laika noskaidrot Ziga dvēseles stāvokli. Vēl bija daudz jautājumu, uz kuriem vēlējos iegūt atbildes.
- Tātad tu tovakar devies prom, lai…? Kāpēc? Kāpēc tu aizgāji?
- Mani izsauca. Redzi, tu neesi mana vienīgā aizbilstamā. Man ir vēl seši cilvēki, par kuriem es rūpējos. Tā nu sagadījās, ka tajā vakarā tie visi sadomāja iekulties nepatikšanās, no kurām man vajadzēja tos izpestīt. Tu likies esam drošībā.
- Bet Daniels?
- Jā, tā bija mana lielā kļūda. Es atpazinu Dānieļu, bet nedomāju, ka viņam kas slikts ir padomā. Zināju, ka viņš ir viens no daudzajiem, kas aizrāvies ar dzīvi starp cilvēkiem. Nesaskatīju nekādu apdraudējumu apstāklī, ka tu atradīsies vienā telpā ar citu dievišķo būtni. Ikdienā tu bieži ar tādām sastopies. Tas nav nekas ārkārtējs. Tikai man vajadzēja iedomāties: ja jau pārējie seši bija nelaimē, kāpēc lai tu būtu izņēmums?
- Un es nebiju…
- Diemžēl jā. Tas viss bija speciāli sarīkots.
- Un tagad…?
- Tagad tu sevī nes Daniela bērnu, kuru viņš ļoti vēlas iegūt sev. Mantinieku, kā sacīt jāsaka. Bet tu mēģināji viņa mantinieku izmest mēslainē. Ar tādām lietām nejoko. Labāk dievus nekaitināt.
- Bet kam viņam bērns?
- Nu, man ir savas aizdomas, bet pagaidām ir pāragri izdarīt secinājumus. Mēs te ar kolēģiem apspriedāmies - iespējams, ka ir sācies kas tāds, ko apturēt nav mūsu spēkos. Bet ir jānogaida. Tad jau redzēsim. - Ralfs piecēlās no krēsla un devās atpakaļ pie galda. - Varbūt tu tomēr kaut ko apēdīsi? Tavās acīs lieliem burtiem rakstīts BADS.
- Nē. - Manas domas klaiņoja kaut kur izplatījumā. - Ēstgriba pārgāja. Saki, kas īsti ir Daniels!
- Viņš? - Ralfs uz mirkli aizdomājās. - Viņš ir viens no Lielā Septiņnieka. Viens no alfām un omegām.
KĀRDIFA, VELSA. 6. SEPTEMBRIS. 2008. GADS
Misis Brīčenhemu pamodināja savādi klaudzieni, kas nāca kaut kur no viesistabas stāvu zemāk. Pirmajā brīdī viņai šķita, ka tas, iespējams, ir tikai sapnis vai ka kaimiņu pusaudži atkal skaļi klausās mūziku. Tie nejaucēni katru piektdienas vakaru rīkoja tādus ļembastus, ka likās - mājai jumtu nocels. Brīnums, ka vecāki neko neiebilda. Lai gan - ja tā paskatās, vecāki jau nebija labāki. Pusnodzērušies pamuļķi, kuru ģimenē auga pieci pusaudži.
Zem deguna paburkšķējusi par slikti audzināto jaunatni un stulbajiem vecākiem, vecā kundze pārliecināja sevi atkal laisties miegā un baudīt to līdz rītam.
Tomēr nepagāja ne pāris minūšu, kad trauslo miegu atkal iztraucēja klauvējieni, šoreiz dreboņas pavadībā. Šķita, ka visa māja viegli šūpojas un dreb kā apšu lapa. Misis Brīčenhema piecēlās gultā sēdus, apsvērdama iespēju noiet apskatīties, kas apakšstāvā notiek. Kopš mistera Brīčenhema nāves viņa visvairāk baidījās piedzīvot laupītāju uzbrukumu. Vecā dāma nebija pārliecināta, vai viņas sirds spētu izturēt šādu pārbīli. Kundze ieklausījās, vērdamās tumsā sev priekšā. Uz mirkli iestājās klusums un miers.
Tomēr īslaicīgs. Jau pēc mirkļa šūpošanās atsākās ar jaunu sparu. Šoreiz tik spēcīga, ka grāmatu plaukts
nenoturējās pie sienas un ar lielu blīkšķi triecās pret grīdu. No griestiem krita lieli apmetuma gabali, plīsa trauki un logu stikli - apkārt valdīja pilnīgs haoss un apdullinošs troksnis.
Misis Brīčenhema piespieda sevi pārvarēt sastingumu un, iztraususies no gultas, centās atrast čības. Grīda zem basajām kājām nejauki līgojās. No ielas skanēja kliedzieni un saucieni pēc palīdzības. Vecā kundze atmeta cerības atrast rītakurpes un basām kājām steidzās lejup pa kāpnēm uz pirmo stāvu, turēdamās pie sienas. Pirms iziešanas uz ielas viņa no pakaramā gaitenī paķēra mēteli, uzmeta pa virsu plānajam naktskreklam un izskrēja laukā no mājas.
Uz ielas jau pulcējās kaimiņi, izrauti no siltajām gultām vienās apakšbiksēs un naktskreklos. Cilvēki spiedās pārbaidītos bariņos un cits citam taujāja, kas notiek. No māju fasādēm krita ķieģeļi, visapkārt gaudoja mašīnu signalizācijas, raudāja bērni un gaudoja suņi. Troksnis un juceklis bija neaprakstāms.
Starp daudzajiem cilvēkiem misis Brīčenhema pamanīja kaimiņieni no pretējās ielas puses, tādu pašu pavecu kundzi kā viņa pati, - misis Heislu. Parasti Annija Heisla izcēlās ar īpaši izsmalcinātu un stingru ģērbšanās stilu, pateicoties ilggadējai skolotājas karjerai. Viņas audzēkņi saukāja skolotāju par Dzelzsaknu par godu stingrībai, bardzībai un dzelžainajai gribai. Toties tagad Annija Heisla izskatījās tikpat apmulsusi un pārbijusies kā pārējie, sirmie mati slējās gaisā līdzīgi mežonīgam krūmājam, bet virs rozā mežģīnēm izcakotā naktskrekla bija šķībi sapogāta rūtaina žakete. Viņas audzēkņi, visticamāk, neatpazītu skolotāju Dzelzsaknu šādā paskatā.
Annija Heisla pamanīja misis Brīčenhemu un lauzās pretī cauri cilvēku bariņiem.
- 0, Annij, kas notiek? - Vecās kundzes sadevās rokās un apskāva viena otras plecus, meklējot mierinājumu.
- Es nezinu, Dorij. Tiešām nezinu. Bet izskatās pēc zemestrīces. - Heisla kundze satraukti lūkojās apkārt. Zeme zem viņu kājām šķita pierimusi.
- Annij! Zemestrīce Velsā? No kurienes tad? - Doro- tija Brīčenhema izskatījās nepārliecināta par draudzenes versiju. Kaut kur tālumā bija dzirdamas ugunsdzēsēju un ātrās palīdzības sirēnas. No blakusielas gaisā pacēlās dūmu un uguns liesmu mutulis.
- No paša nelabā, Dorij, no paša nelabā.
- - PIRMSĀKUMU GLABĀTĀJI
Es pamodos agri. Spriežot pēc gaismas, bija tikai nedaudz pāri septiņiem. Pirmajā bridi neapjautu, kur atrodos. Tad miegaino prātu pārplūdināja atmiņas par vakardienas notikumiem. Vēl mirkli gulēju aizvērtām acīm, klausoties Ziga ritmiskajā šņākšanā sev blakus, klusībā cerot, ka viss bijis vien murgains sapnis, tomēr, spriežot pēc rosības blakusistabā, cerības bija veltīgas.