Pa atvērto logu ieplūda silts un saldi smaržojošs gaiss. Sienāži sacentās ne vien virtuozitātē, bet arī skaļumā.
Ar rokām atspiedusies pret palodzi, izliecos laukā un ar baudu ieelpoju pēc āboliem smaržojošo gaisu. Kaimiņu dārzā sārtiem āboliem pilna ābele kairinoši šūpoja zarus vieglajā vējiņā.
Apceres pilno noskaņu pārtrauca mobilā telefona spalgais zvans. Svešs numurs - biju uzlikusi īpaši nepatīkamu zvana melodiju svešajiem numuriem, lai tos nekad nenokavētu. Ja nu kāds zvana un piedāvā darbu?
-Jā, Nele klausās! - ņipri teicu klausulē.
- Sveiki! Man tavu numuru iedeva Kārlis no Guru Medija, teica, ka tu varot izlīdzēt ar bildītēm, - pretim nočiepstēja smalka sievietes balstiņa.
Domās pārcilāju visus zināmos Kārļus, bet neviens nestrādāja kaut kādā Guru Medijā.
- Kādas bildītes tad būtu vajadzīgas?
- Nu, mums te būs viens svinīgs pasākums, kuru vajadzētu iemūžināt.
-Jā, kāda veida pasākums? - Sameldēju uz galda papīra strēmeli un pildspalvu, gatava pierakstīt pasūtījumu.
- Tā būs balle par godu Rūpnieku biedrības piektajai gadadienai.
- Tad jau programmā ietilpst garās vakarkleitas un smokingi?
- Nu, apmēram, - sarunbiedre pēc nelielas vilcināšanās piekrita. - Pasākums notiks 13. augustā, sākums astoņos vakarā. Tev vajadzētu ierasties nedaudz agrāk, lai nofotografētu arī viesu ierašanos.
- Nekādu problēmu - 13. augustā astoņos. Un kurā vietā, ja drīkstu jautāt?
- Norises vieta ir privātmāja Baltezera rajonā. Tur nav konkrētas adreses. Sarunāsim tā - tu brauc līdz Baltezera baznīcai, no turienes piezvani man uz šo numuru, un es vai nu kādu izsūtīšu pakaļ, vai pati aizbraukšu pretī. Sarunāts?
- Ļoti jauki. Visu pierakstīju. Uz cik stundām būs darbiņš? Un vai par cenām esi informēta?
-Jā, cena nav problēma. Runājot par laiku - domāju, jārēķinās ar visu nakti. Mums ir paredzēta plaša izklaides programma visas nakts garumā, - sieviete priecīgi nopīkstēja.
Mani gan tas tik ļoti neiepriecināja - jau pāris stundu bija smags darbs, bet nobildēt viesības nakts garumā…! Uz lapiņas malas atzīmēju, ka vajadzīga papildu atmiņas karte fotoaparātam. Nebūtu labi, ja balles karstumā nāktos pāršķirot jau uzņemtās bildes, lai atrastu vietu vēl dažām.
- Jauki, jauki, - domīgi nomurmināju. - Un tu būtu…?
- Liene Zālīte, pasākuma koordinatore. - Balsī ieskanējās neviltots lepnums. Nevilšus izbolīju acis pret griestiem - kārtējā bagātā čiksa, kas iedomājusies sevi par pārāko koordinatori. Darbiņš solījās būt smags.
- Ļoti jauki, Liene. Mums vēl pirms pasākuma būs jāpārrunā dažas detaļas - varbūt ir lietas, kam tu gribi pievērst vairāk uzmanības, turldāt man jāzina precīza vakara programma, lai laicīgi sagatavotos.
- Protams, protams! Vai varu tev nosūtīt programmu uz e-pastu?
Laba zīme - nedēļu pirms pasākuma meitenei sagatavota vakara programma elektroniskā veidā. Varbūt nebūs tik traki.
-Jā, Liene, tas būtu ļoti labi. Vai zini manu adresi?
- Jā, viss kārtībā, nosūtīšu jau šovakar. Tad tiekamies trīspadsmitajā? Ja rodas vēl jautājumi vai kas mainās, - lūdzu, zvani!
- Sarunāts! Visu labu!
Noliku telefonu un vēlreiz pārskatīju pierakstus. Rūpnieku biedrības gadadiena. Kas tā par biedrību? Agrāk nebija dzirdēta.
Atkal iezvanījās telefons, iztraucējot no domām. Kas šodien notiek? īsta telefoncentrāle!
Telefona displejā mirgoja vārds.
- Jā, Zigi, klausos šausmīgi uzmanīgi!
- Tas ir labi. Man patīk, ja manī klausās. Turklāt šausmīgi uzmanīgi, - īsi noķiķinājies, Zigmunds ķērās pie lietas. - Ko tu dari ceturtdien vakarā?
- Tiekos ar Rebeku. Kāpēc prasi?
- Raivis mani rītdien pametīs, un man vajadzēs kādu, kam paraudāt uz pleca, - Zigis lietišķi noteica.
- Ko nozīmē - "rītdien pametīs"? Jūs šķiraties? - biju neizpratnē. Ne tik daudz par faktu, ka kārtējais Ziga sirdsāķītis bija nolēmis meklēt laimi citos ūdeņos, cik par drauga lietišķo toni.
- Vai gejiem varbūt ir gaišreģu spējas? Zina, kad viņus pametīs?
- Beidz muļķoties. Tas ir galēji nopietni. Raivis sev ir atradis kādu jaunāku, smukāku kadru un tagad taisās vākt mantiņas.
- Un ko tu par to saki?
- Kā pati vari iedomāties, gaisā nelecu un aiz prieka nespiedzu.
-Ja godīgi, nevaru iedomāties. Pēdējā laikā jūs ne īpaši labi satikāt.
- Kāda starpība. Katrā ziņā rīt jau tas viss būs vēsture. Kā tad paliek - varam satikties?
- Nu, ja tev netraucē Rebeka, piekāp ap četriem BBārā.
- Lieliski! Es būšu! Čau, saulīt! - Zigis nometa klausuli, pirms paspēju ko piebilst.
Ceturtdien draudēja jauks vakars - draudzene, kas mēģina tikt pie bēbja, un zilais, ko tikko pametis kārtējais draudziņš.
Es sēdēju pie galdiņa BBāra āra terasē un miedzu acis augusta dzeltenīgajā saulē. Gan Rebeka, gan Zigis kavējās, bet šoreiz tas man bija pa prātam. Diena bija pagājusi vienā skriešanā, un tagad man pavisam noteikti vajadzēja atvilkt elpu un apkopot domas, pirms uzklausīt draugu bēdu stāstus. Domās pārcilāju standarta mierinājuma frāzes, ko veltīt Zigim, un izmēģināju īpaši līdzjūtīgu sejas izteiksmi. Pārītis pie blakus galdiņa jocīgi nolūkojās. Pieļauju, no malas mans improvizētais līdzjūtības treniņš atgādināja garīgi atpalikušas personas nesakarīgo bolīšanos.
Atmetu ar roku žēlabainajiem skatieniem - mani pašu tie gandrīz iedzina kapā, kad izšķiros ar Kristapu. Draugi to vien darīja kā žēlabaini blenza un vervelēja nesakarīgas frāzes par to, kā laiks dziedē visu. Bet tajā pašā laikā mana dvēsele gavilēja - tikusi brīvībā no piespiedu mīlestības pret aprobežotu, egoistisku un izlutinātu puišeli, kam jau sen pāri trīsdesmit. Atslābināju nevilšus dūrēs savilktās plaukstas. Bija pagājis jau vairāk nekā pusgads kopš šķiršanās, bet vēl joprojām domas par Kristapu lika uzvilkties. Zemē nomests laiks, nomurmināju zem deguna. Tomēr par vienu viņam biju pateicīga - mūsu šķiršanās nostrādāja kā labs stimuls sava biznesa uzsākšanai. Jau ilgu laiku apsvēru domu ierīkot fotostudiju, tomēr baidījos, šaubījos, gaidīju mājienu no augšas. Un tad tas nāca - vienas dienas laikā paliku gan bez mājvietas, gan bez darba. Kristaps mani izlika aiz dzīvokļa durvīm, bet Beāte, bijusi priekšniece, paziņoja, ka reklāmas aģentūra turpmāk iztiks bez fotogrāfa. Augstākie spēki nemīl sīkumainību un visu dara ar vērienu.
Par spīti svelmainajam laikam un ārzemnieku čalām, manas domas iekrāsoja dienu pelēkos toņos. Garastāvoklis slīdēja aizvien zemāk kopā ar rietošo sauli, kas slēpās aiz Vecrīgas namu jumtiem. Rebeka un Zigis kavējās jau aptuveni stundu, un tas nemaz nelika justies labāk. Jau grasījos maksāt rēķinu par diviem izdzertajiem mojito, kad beidzot pie apvāršņa parādījās viņi - vakara saules apmirdzēti, žilbinoši baltās drēbēs un ar pārlaimīgiem smaidiem sejās, izskatīdamies nekaunīgi izcili - gluži kā divas filmu zvaigznes. Skaļi ķiķinot, viņi apsēdās pie galdiņa un cītīgi ignorēja manis raidītos niknos skatienus.
- Velns parāvis! Kur jūs bijāt?! Es jau taisījos tīt makšķeri! - Pat mans neapmierinātais uzbrēciens nespēja izraut Rebeku un Zigi no svētlaimes.