- Kas tur ir?
- Nāc, paskaties! - Zigis norādīja uz mirgojošo monitoru. Tur atvērta baloja MS Word lapa ar vienu teikumu, kas lika asinīm manās dzīslās sastingt:
"Labāk būs, ja tevi atradīšu."
Tikai kad bijām atpakaļ Ziga dzīvokļa relatīvajā drošībā, atļāvos aizdomāties par mistisko ziņu un tās īpašnieku.
- Kā tu domā: tas bija Daniels? - Zigis ietērpa manas domas vārdos, pasniegdams krūzi ar karstu kakao un iekārtodamies blakus uz dīvāna. Par atbildi tikai paraustīju plecus.
- Man šķiet, tie bija draudi, - draugs turpināja attīstīt tēmu.
- Man šķiet… - ieturēju pauzi, lai piešķirtu vārdiem svaru. - Esmu nepatikšanās līdz ausīm, un man nav ne mazākās nojausmas, ko darīt tālāk. Es pat nesaprotu, kur īsti esmu iekūlusies!
- Mums viss ir jāapdomā un jāapkopo fakti. Tad mēģināsim izdarīt secinājumus, - Zigis mundri pārtrauca un pastiepās pēc bloknota un pildspalvas. - Tātad ko mēs zinām? Sāksim no paša sākuma. Tu pavadīji interesantu nakti ar Dānieļu un tagad esi stāvoldī - fakts?
- Fakts. Tikai nav zināms, vai no Daniela. Tāds neliels sīkums - mana atmiņa vēl nav atgriezusies!
- Labi, bet pieņemsim, ka šis mistiskais Daniels ir tava bērna tēvs. Kas droši vien tā arī ir. Nākamais fakts - tevi no klīnikas nolaupa kaut kāds trakais, kas apgalvo, ka ir eņģelis un grib tevi pasargāt no… Daniela? Bet kāpēc? Daniels ir bērna tēvs, kas acīmredzami negrib, lai tu izdari abortu, bet tajā pašā laikā… Nē, man viss ir sajucis. - Ar smagu nopūtu Zigis padevās un nometa bloknotu atpakaļ uz galdiņa.
- Nu, mis Mārpla, tik ātri jau padevies?
- Starp citu, mūsu maniaks ir pazudis, - Zigis konstatēja acīmredzamu faktu.
-Jā, un es tagad nezinu, vai man justies atvieglotai vai sākt uztraukties.
- Viņš neteica, kad būs atpakaļ?
- Zigi, kas ar tevi notiek? Ralfs ir prom. Iespējams, tas ir labi. Kāpēc tu sāc uzdot tādus dumjus jautājumus? - es sadusmojos. Galvā valdīja pilnīgs juceklis, nelabums mocīja jau no paša rīta, un bija bail iedomāties, kas varētu notikt turpmāk, bet Zigis uztraucās, kāpēc psihs visu dienu nav zvanījis. Samīlējies, vai, būs?
- Starp citu, tev šodien darbā nebija jābūt?
- Nē, šodien sestdiena. Turklāt, kamēr braucām pie tevis, piezvanīju Raitim, pateicu, ka ņemu tādu garāku atvaļinājumu un visus darba zvanus pāradresēšu viņam. - Zigis izklaidīgi atmeta ar roku. Viņa vietnieks jau sen neuzdeva jautājumus, kad priekšniekam uznāca lirisks noskaņojums un viņš izlēma uz laiku pazust no biznesa skatuves.
- Paldies, tu esi īsts draugs. - Pastiepos un pateicībā paspiedu Ziga plaukstu. īso sirsnības bridi pārtrauca kluss klauvējiens pie ārdurvīm.
- Kas tur ir? - dziedoši iesaucās Zigis, uz mirkli aizmirsis par piesardzību.
- Kušš… - nikni nošņācos un noslīdēju no dīvāna uz grīdas. - Vaļā never. No sākuma paskaties!
- Te Ralfs. Atver! - Otrpus durvīm atskanēja apslāpēta komanda.
Zigis pieleca kājas kā dzelts un bez liekiem jautājumiem metās pie durvīm. Mans izmisīgais: - Ko tu dari? - nāca par vēlu.
Divi atslēgas apgriezieni, durvju ķēde un viens klikšķis šķīra Zigi no saplacināšanas pret sienu. Pārvarējis to visu, Ralfs aizkaitināti šņāca pārbiedētajam puisim sejā:
- Nekad never durvis vaļā, pirms neesi pārliecinājies, kas stāv otrā pusē!
- Bet tu taču teici…
- Tikpat labi tas varēja būt Daniels! - Ralfs atlaida pārbiedēto Zigi un, rūpīgi aizslēdzis durvis, pievērsās man: - Kāpēc tu guli uz grīdas?
- Es slēpos, - īgni attraucu, celdamās kājās.
- Laba doma, bet nākamreiz mēģini slēpties aiz dīvāna, nevis istabas vidū. - Mans sargeņģelis šobrīd izskatījās drīzāk pēc nokaitināta buldoga. - Un… kas tad tas?
Dzeļoši aukstais tonis lika mums ar Zigi sarauties un bailēs saskatīties kā diviem bērnudārzniekiem, kas saplēsuši mammas Chanel smaržu pudelīti.
Peksis, nolēmis apsveicināties ar jauno viesi un saslējis asti kā karogmastu, teciņus nāca no guļamistabas.
- No kurienes šeit uzradies kaķis?
- Tas ir Peksis, - neveikli centos paskaidrot.
- Es zinu, kas tas ir. Es prasu - no kurienes? Tikai nestāstiet, ka jūs, jampampiņi, šodien bijāt aizbraukuši uz tavu dzīvokli pēc tā sasodītā spalvu kumšķa!
- Nu, es laikam tagad labāk paklusēšu. - Zigis stratēģiski pareizi atkāpās uz virtuvi, atstājot mani divatā ar nokaitinātu dievišķo būtni, kas tagad gan izskatījās ellīgi dusmīga.
- Klau, nevarēju taču atstāt viņu nomirt, - taisnojos.
- Tas ir kaķis! Viņam ir deviņas dzīvības!
- Savādi, tieši to pašu teica Zigis, kad ieraudzīja atvērtās durvis.
- Kādas durvis? Tava dzīvokļa durvis? Tur kāds bija viesojies?
-Jā, tieši to arī gribēju tev pastāstīt. Izskatās, kāds bija kaut ko meklējis un turklāt atstājis man nelielu zīmīti. - Pastiepu izdrukāto lapu ar laikam taču Daniela atstāto ziņu. - Kā tev šķiet: tie ir draudi vai ieteikums?
- Tās ir lielas, lielas nepatikšanas. Taisies, mums jādodas prom no šejienes. - Ralfs piepeši kļuva gluži mierīgs un vēss kā Engures ezers aprīļa rītā. - Arī tu, smukpuisīt. Diemžēl man jāsaka, ka tagad tu esi šajā visā ieķēpājies līdz ausīm, tāpēc taisies.
Zigis veltīja man pārbiedētu skatienu.
- Uz kurieni man jātaisās?
- Prom. Šeit vairs nav droši. Kaķi ir kā internets - caur viņiem var atrast ikvienu.
- Nesapratu. - Mulsi paskatījos uz murrājošo Peksi, kas aktīvi izrādīja Ralfam savu mīlestību, berzēdams spalvainos vaigus pret viņa biksēm.
- Tagad nav laika skaidrot. Kaķi ir savienoti vienā lielā astrālajā tīklā. Ja tam izdodas pieslēgties, tad ar dzīvnieka acīm var redzēt visu apkārt notiekošo. Kā jau teicu - internets, kurā tu esi kā uz skatuves, - Ralfs pajokoja.
- Bet…
-Jā, mums nāksies viņu atstāt šeit, - vīrietis pabeidza teikumu manā vietā.
- Nē, šeit nevar. - Zigis iznira no guļamistabas ar rūpīgi sapakotu somu, kuru neviena aviolīnija neļautu ņemt salonā kā rokas bagāžu tās iespaidīgo izmēru dēļ.
- Viņš te visu saplēsīs un sačurās. Atdosim labāk kaimiņienei. Tai kaķi ļoti patīk. Pašai jau kādi trīs ir.
- Jauki, tiec ar to galā. Gaidīsim tevi mašīnā. - Ralfs iespieda kaķi Zigim rokās un, paņēmis gan viņa, gan manu vēl neizsaiņoto somu, devās uz durvju pusi.
- Cik ilgi mēs būsim prom? Ko man teikt kaimiņienei? - Zigis vēl paspēja nokliegt nopakaļ.
- Izdomā pats! - atskanēja strupa atbilde. - Nele! Nāc vienreiz!
Novaikstījos durvju virzienā.
- Nu, dabūji, ko gribēji? Kur viņš ir, kur viņš ir? - dusmīgi izmēdīju Zigi, kad Ralfs šķita ārpus dzirdamības robežām.
- Tagad tu runā, it kā tā būtu mana vaina. Bet kurš atstiepa kaķi? - Zigis nikni atčukstēja.
- Kā es varēju zināt…?
- Lūlc! Un es arī nevarēju zināt! - draugs uzvaroši pārtrauca mani pusvārdā.
- NELE!
- Negaiss tuvojas. Es laikam iešu lejā. Atā, Peksīt, mināt! Drīz atbraukšu tev pakaļ, bet pagaidām esi labs puika, uzvedies kārtīgi. - Uzspiedu slapju buču kaķu internetam uz pieres un aizsteidzos pa kāpnēm, lēkdama pa diviem pakāpieniem vienlaikus, lai ar kavēšanos vēl vairāk neno- lcaitinātu Ralfu, kurš pamazām sasniedza vārīšanās temperatūru.