Sargeņģelis gaidīja, sēdēdams Ziga mašīnai pie stūres.
- Pa kuru laiku tu paņēmi atslēgas? - izbrīnīti pavaicāju, apsēzdamās šofera blakussēdētāja vietā.
- Vai kaut kas bija pazudis? No tava dzīvokļa? - Ralfs ignorēja jautājumu.
- Nezinu. - Par atbildi paraustīju plecus. - Tur viss bija kājām gaisā. Nespēju iedomāties, ko viņš meklēja.
- Tevi.
- Un ko tad - viņš domāja, ka slēpšos skapī vai zem gultas?
Ralfs veltīja man ledainu skatienu un nepacietīgi uzsita pa stūri, likdams mašīnai spalgi ietaurēties.
- Nu, kur tas puika kavējas?!
- Puika, ko neteiksi! Viņamjau sen ir pāri par trīsdesmit! - negaidītā trokšņa iztrūcināta, neapmierināti purpināju.
- Un man pāri par trīssimt, un, ja viņš vēl vilks garumā, izskatās, ka tūlīt sagaidīšu arī ceturto simtu.
- Tu esi vecs.
- Relatīvi jauns.
Mūsu neauglīgo viedokļu apmaiņu pārtrauca Zigis, ar lielu joni atraudams mašīnas durvis un ietrausdamies aizmugurējā sēdeklī.
- Varbūt kļūdos, bet man šķiet, es tikko redzēju Dānieļu pie mājas stūra. - Puisis tramīgi lūkojās pāri sēdekļu atzveltnēm caur aizmugurējo logu.
- Tas nu gan… - Ralfs kaut ko nesakarīgu nomurmināja un iespieda gāzes pedāli grīdā. Mašīnas motors pamodās un ierēcās kā ievainots lauva, liekot vāģim palēkdamies traukties prom pa Antonijas ielu, izbiedējot gar ietves malu staigājošos baložus.
Vai nu straujais brauciens, vai doma, ka Daniels, iespējams, ir gluži blakus, lika manam kuņģim apmest kūleni.
- Tev viss kārtībā? - Sargeņģelis bažīgi nopētīja mani. Baidoties pavērt muti, tikai apstiprinoši pamāju.
- Elpo dziļi, centies nedomāt. Tūlīt jau pāries. - Zigis no aizmugures palīdzēja ar padomiem.
- Tu uztraucies par mani vai par savu auto? - atradu sevi spēku pajokot.
- Abiem. - Viņš savukārt nejokoja.
Auto iekļāvās satiksmes straumē, kas nesa ārā no centra. Līdzenais ritējums bez straujas gāzēšanas un bremzēšanas palīdzēja atgūties un atjaunot interesi par brauciena galamērķi.
- Kurp mēs braucam? - Palūkojos apkārt. Aiz loga nozibēja Daugava, tirdzniecības centrs Olimpija.
- Ārā no Rīgas. - Ralfs neizplūda paskaidrojumos.
- Skaidrs, skaidrs… Un tālāk?
- Mums jāsatiek kāds cilvēks, kas, iespējams, varēs palīdzēt.
- Kas par cilvēku?
- Pirmsākumu Glabātājs.
- Droši vien šajā brīdī man būtu jāsaka: -Ā, skaidrs! - bet tā nav. Vai tu varētu, lūdzu, padalīties informācijā, kas man acīmredzami nav pieejama? - Tagad arī es kļuvu dusmīga. Mani raustīja kā lupatu lelli bez jebkādiem paskaidrojumiem. Tā kā esmu ļoti patstāvīga meitene jau no astoņpadsmit gadu vecuma, šāda attieksme neapmierināja.
- Labāk, džekiņ, tagad neklusē. Izskatās, ka viens te ir uzvilcies… - Zigis izteiksmīgi novilka.
-ZIGMUND!
Ralfs izbrīnīti palūkojās.
- Piedod, es vienkārši aizdomājos, pa kuru ceļu labāk braukt…
- Labi, tad sākam no sākuma. Uzspēlēsim sasodīto "kas, kur, kad". Uz kurieni tieši mēs braucam? - Ievilku gaisu dziļi plaušās un uzsvērtā nopietnībā ar troksni izpūtu.
- Uz Pokaiņiem.
- Uz Pokaiņu mežu? - pārsteigta pārvaicāju. Tā nu gluži nebija tā atbilde, ko gaidīju.
- Kas tur tajā Pokaiņu mežā ir tik īpašs? - Zigis uztvēra manu neviltoto izbrīnu.
- Tu tur esi bijis?
- Nē. Kas tur ir?
- Nu, tā it kā esot enerģētiski ļoti spēcīga vieta. Pagānu svētvieta vai kaut kas tamlīdzīgs. Mēs ar Kristapu tur vienreiz aizbraucām. Gribēju pārbaudīt, vai tiešām filmiņa izgaismosies, kā ļaudis mēdz stāstīt.
- Nu un izgaismojās?
- Nē. Man tikai sāka sāpēt galva. Bet, iespējams, Kristapa dēļ, pats atceries, kā mēs mēdzām strīdēties…
- Khm… - Ralfs zīmīgi nokrekšķinājās. - Jums nešķiet, ka novirzāmies no tēmas? Man, protams, nav nekas pret, bet tu it kā gribēji noskaidrot…
-Jap! Piedod! Tātad mēs braucam uz Pokaiņiem pie Pirmsākumu Glabātāja. Viņš dzīvo mežā?
- Nekļūsti smieklīga. Protams, ne!
- Okei. Nākamais jautājums, un šis būs nedaudz sarežģītāks: kas ir tas sasodītais Pirmsākumu Glabātājs? Slepena organizācija? Sekta vai kas tamlīdzīgs?
- Vai kas tamlīdzīgs. Šis tiešām ir sarežģīts jautājums. Nebūs tik vienkārši paskaidrot… - Ralfs samulsis paberzēja pieri.
- Par to tu neuztraucies - līdz Pokaiņiem ceļš ir tāls un mēs ar Zigi mākam klausīties. Izklaidē mūs! - Apņēmīgi iekārtojos platajā ādas sēdeklī, novilku botas, pavilku kājas zem sevis un izslēdzu radio. Viss mans ķermenis pauda gatavību klausīties. Un šie klusie signāli nepagāja secen Ralfam, kurš ar smagu nopūtu samierinājās ar likteni.
- Labi. Es pat nezinu, ar ko lai sāku.
- Sāc no paša sākuma, - Zigis uzmundrinoši attrauca, izlaidies uz aizmugurējā sēdekļa garšļaukus. Izskatījās, ka viņš gatavotos vakara pasaciņai.
- Jums skolā ir mācītas divas teorijas par pasaules rašanos, vai ne? Darvina un Bībeles versija? Varu jums atldāt lielu noslēpumu - pilnīgas muļķības. Nu, tas par to evolūciju vēl tā, bet tā Bībeles versija… Nu padomājiet paši: vai ir iespējams vienatnē uztaisīt visu šo te? - Ralfs ar plašu vēzienu norādīja apkārt un guva piekrītošu reakciju no mūsu puses. Personiski es nezinu, kam piekritu - vai tam, ka ir, vai tam, ka nav iespējams. Savukārt Ralfs iejutās stāstnieka lomā.
- Viņi sākotnēji bija septiņi, kas izdomāja šo projektu. Tas bija iecerēts kā neliela izklaide, savu spēju apliecināšana. Domāju, viens no motīviem bija arī godkāre. Nu, kam tā nepiemīt?
Tas laikam bija retorisks jautājums, tāpēc mēs tikai piekrītoši noņurdējām. Jau atkal - man nebija sava konkrēta viedokļa. Manuprāt, Peksī nebija ne smakas no godkāres…
- Tātad tu gribi teikt, ka Zemi un pasauli radīja septiņi, nevis viens dievs? - Zigis precizēja.
-Jā, tieši tā. Atceraties, kas ir rakstīts Mozus grāmatas pirmajā nodaļā?
Jautājoši palūkojos staigājošajā enciklopēdijā - Zigmundā.
- Tas ir no Bībeles, - viņš smagi nopūtās. Mans neinformētības līmenis laikam bija šokējošs.
- Tur ir rakstīts, - Ralfs turpināja, nelikdamies ne zinis par mūsu mēmo viedokļu apmaiņu, - iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. Bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. Un Dievs sacīja: "Lai top gaisma!" Un gaisma tapa. Un Dievs redzēja gaismu labu esam, un Dievs šķira gaismu no tumsas. Un Dievs nosauca gaismu - diena, un tumsu nosauca - nakts. Un tapa vakars, un tapa rīts…
- Paga, paga, - steidzīgi pārtraucu Ralfu, kas acīmredzami bija iekarsis. - Tu tagad visu Bībeli citēt taisies?
- Nē, tikai gribēju jums atgādināt svarīgāko. Bībelē ir aprakstīta katra radīšanas diena un tas, kas tajā paveikts.
- Nu, bet cilvēkus? Kas radīja cilvēkus? - Zigis izklausījās ieintriģēts, savukārt es nevarēju saprast, kur biju to jau dzirdējusi.
- Visi kopā. Jāatzīst - cilvēks ir diezgan kompleksa būtne, ko vienam dievam nav pa spēkam izveidot. Turklāt - katrā cilvēkā ir dievišķā dzirksts. Jūs to saucat par dvēseli. Tā ir tīra enerģija, kas nāk no radītāja. Ja viens dievs izdomās radīt visus cilvēkus, - viņš būs, nu, kā lai to saka, izpumpējies. - Ralfs nosmaidīja par savu joku.