- Piedod, ka pārtraucu, bet šo stāstu esmu kaut kur dzirdējusi… - domīgi noteicu. Man nelika mieru nojauta, ka kāds jau man to reiz būtu stāstījis vai arī biju kaut kur lasījusi.
Ralfs aizdomīgi paraudzījās.
-Jā, atcerējos! Man uz e-pastu atnāca kaut kāds sviests. Sākumā domāju, ka Rebeka atsūtījusi, bet tad izrādījās, ka vienkārši adrese ir līdzīga. Es vēl viņai toreiz tā nesmuki uzbraucu, lai nesūta šitos murgus.
- Un kas tur bija rakstīts? - Zigis painteresējās.
- Nu, tas viss - par pasaules rašanos, par septiņiem dieviem. Par to, ka ar laiku daļa no dieviem atnāca dzīvot uz Zemes starp cilvēkiem. Kaut kā tā…
- Tu atceries sūtītāja adresi? - Šoferītis izskatījās nobažījies.
- Nēe… - skumīgi novilku, bet tad pār mani nāca apgaismība. - Varu tūlīt noskaidrot! Kur palika mans mobilais?
- Paskaties somas ārējā kabatā. - Drudžaino meklēšanu pārtrauca garlaikota Ziga piezīme. Viņš bija pieradis, ka nelielā elektroniskā ierīce cītīgi vairās no manis, un jau bija apzinājis visas iespējamās slēptuves.
- Ir! - Uzvaroši smaidīdama, izvilku mazo negantnieku no somas. - Tūlīt pieslēgšos savai pastkastei, un tad apskatīsimies.
- Tātad sūtītāja adrese bija Berta_675@inbox.lv , tieši tāpēc arī sajaucu. Domāju, Rebeka atkal ar savām okulti ezoteriskajām muļķībām ņemas, - neapmierināti purpināju zem deguna. - Nu, un tagad tu gribi mums iestāstīt, ka tas viss ir taisnība? Ka ir septiņi, nevis viens?
- Tev bija viegli noticēt, ka esmu tavs sargeņģelis, bet netici tam, ka Zemi radīja septiņi, nevis viens dievs?
- Nu…
Labs jautājums. Tas izsita pamatu zem kājām un lika atkal aizdomāties par visu šo situāciju, kā arī atbildēt pašai sev uz jautājumiem, kurus cītīgi ignorēju. Šis svešinieks vazāja mūs riņķī apkārt, liekot ticēt, ka manai dzīvībai un veselībai draud briesmas, lai gan vienīgais apliecinājums tam bija mans izārdītais dzīvoklis, un arī tad vēl nebija zvanīts, vai pats Ralfs nebija tur pielicis roku. Jo viņam laika būtu pieticis, lai taisnā ceļā no Antonijas ielas aizskrietu līdz Teikai, apgrieztu kājām gaisā visu manu iedzīvi, uzrakstītu neko neizsakošu teikumu datorā, kamēr mēs čammājāmies un braucām uz klīniku pēc mana auto. No vienas puses, par spīti racionālu un loģisku skaidrojumu trūkumam, es viņam uzticējos. No otras puses - mamma vienmēr apgalvoja, ka esmu pārāk lētticīga.
- Redzi, tas par to sargeņģeli, nu… tu taču esi cilvēks ar miesu un asinīm. Un tu taču to biji domājis pārnestā nozīmē? Sargeņģelis kā miesassargs, vai ne? Nu, tāds sava veida drošībnieks?
Vīrietis pārsteigti palūkojās, uz mirkli atraudamies no ceļa zīmju pētīšanas.
- Nē. Ne kā miesassargs. Kā okulti ezoteriska muļķība. Kā Bībeles tēls - sargeņģelis, - Ralfs pilnā nopietnībā atbildēja.
Muļķīgi iesmējos, nezinot, kā reaģēt uz šādu ietiepību. Bet varbūt viņš bija jucis? Pats ticēja tam, ko saka? Tas izskaidrotu akmenscieto pārliecību debeszilajās acis. Smagi nopūtos un pašūpoju galvu. Tagad nebija īstais laiks un vieta, lai strīdētos. Ja nu viņš izdomā uz simt divdesmit kilometriem stundā iestūrēt kādā kokā, lai pierādītu, ka ir nemirstīgs?
- Lai nu paliek. Tātad tu teici, ka viņi bija septiņi? - atgriezos pie tēmas.
-Jā, gluži kā aprakstīts tajā e-pastā, ko saņēmi.
- Bet kāpēc Bībelē ir rakstīts, ka Dievs ir viens?
- Redzi, kā jau minēju, ari dievišķajām būtnēm piemīt godkāre. Katrs grib būt tas labākais, varenākais. Par to viņi kašķējas visu laiku. Un, lai izvairītos no situācijas, kad kāds no viņiem visus panākumus pieraksta sev vienam pašam, izdomāja, ka cilvēkiem tas tiks pasniegts kā kopdarbs - viena kopēja Dieva darbs. Tāpēc jau Atklāsmes grāmatā ir rakstīts - alfa un omega, ar to domājot Dieva daudzos aspektus.
- Jā, bet tu tagad runā par kristietību. Kā tad ar citām reliģijām? Piemēram, hinduismu vai islāmu? - Zigis iestarpināja.
- Kristietība ir relatīvi jauna reliģija, kurā jau ir pilnībā ieviesti un izstrādāti viena kopējā Radītāja un Dieva principi. Tas pats attiecas arī uz islāmu. Ja runa ir par senajām reliģijām, tās visas lielākoties atspoguļo daudzdievību, kas ir tuvāk patiesībai un tam, kas notika pirmsākumos, pirms nolēma ieviest viendievības principu. Domāju, tas savā ziņā ari cilvēkiem atviegloja dzīvi - vairs nevajadzēja nest upurus daudziem un dažādiem dieviem.
- Pirmsākumi… Nu un tas noslēpumainais Pirmsākumu Glabātājs? Kas īsti tas ir? - pārtraucu Ralfa filozofēšanu.
- Tas ir ezoterisks muļķis.
Izskatījās, mans izteikums bija aizskāris Ralfā smalkākās jūtas, jo jau otro reizi sarunā uzpeldēja vārdu salikums, kas sastāvēja no "ezoterika" un "muļķība". Ignorēju sarkasmu viņa balsī.
- Atvainojos par iepriekšējiem izteikumiem, bet vai tu varētu paskaidrot sīkāk?
- Tas ir tāds kā vēsturnieks, kas kā dāvanu no dieviem ir saņēmis atmiņas par senajiem notikumiem.
- Tāda kā informācijas datubāze cilvēciskā veidolā? - Zigis pārtulkoja sev saprotamā valodā, uz mirkli atraudamies no īsziņas rakstīšanas telefonā - Raitis, protams, bija lielisks palīgs un uzticams darbinieks, tomēr šefam patika turēt roku notikumiem uz pulsa.
-Jā, un datubāze nemitīgi tiek atjaunota ar informāciju par smalkajās matērijās notiekošo. - Ralfs piekrītoši pamāja.
- Atkal tāds kā internets? - negribēju atpalikt no drauga.
- Varētu teikt ari tā.
- Un tu domā, ka Pirmsākumu Glabātājam varētu būt nojausma par to, kas tagad notiek ar mani? - skeptiķis manī uzvarēja.
- Es vismaz tā ceru. - Ralfs šaubīgi paraustīja plecus. Neizklausījās pārliecinoši.
- Kāpēc man šķiet, ka tu zini vairāk nekā stāsti?
- Nele, es tev stāstu tikai to, par ko pats esmu simtprocentīgi drošs. Mani minējumi… šobrīd nav vajadzības jaukt tev galvu ar vēl kaut ko. Kā tavs ezoteriskais miesassargs es tev saku - uzticies man! Tas ir mans darbs - izpestīt tevi no šādām situācijām. Tad ļauj man to darīt! - Tagad viņš izskatījās viegli aizkaitināts - laikam biju trāpījusi īstajā punktā.
- Ahā! Tātad ir vēl kaut kas, ko negribi tagad stāstīt! Kāpēc? - Jutu uzvaras garšu mutē.
- Visam savs laiks. Tad, kad tu noticēsi tam, kas es esmu, tad arī parunāsim. Un tagad labāk paskaties kartē, pa kuru ceļu mums ir jābrauc, lai nokļūtu Īlē.
- Bet tu teici, ka mēs braucam uz Pokaiņiem!
- Tu tiešām domāji, ka viņa dzīvos mežā, zaru būdiņā? - Ralfs likās patiesi pārsteigts.
īsinot laiku aizraujošās sarunās, nemanot bijām nokļuvuši Dobelē, un tagad atlika atrast īsto ceļu uz nelielo Īles pilsētiņu.
- Mana vecmāmiņa ir no Dobeles. Bērnībā mēdzu te pavadīt vasaras, - Zigis sapņaini piebilda no aizmugurējā sēdekļa.
- Klau, vecīt, tad jau tev gan vajadzētu zināt ceļu. - Ralfs atdzīvojās, ar acīm caururbdams Zigi atpalcaļskata spogulī.
pirmsākumu glabātāji
- Liecies mierā! Viņš taču teica - bērnībā… pirms dinozauri izmira… - pavilku draugu uz zoba, labi zinot, cik aktuāls ir vecuma jautājums. Un Ziga gadījumā - aizvainots pašlepnums darbojās kā lielisks motivators.
- Oi, bērnudārzs ierunājās! - pretī saņēmu zobgalību. - Ralf, nākamajā pagriezienā pa labi.
- Zini, esmu vērojis jūsu draudzību jau no sākta gala un vienmēr brīnījies… kā jūs rīkli viens otram nepārgrau- žat? - Dievišķā būtne bija neizpratnē.