- Kas ķīvējas, tas mīlējās, - mana versija.
- Un, kas palaiž rokas, nonāk mentenē, - Zigis savukārt bija jaunmodīgāks.
- Klau, - pievērsos atkal Ralfam. - Tu teici "viņa" - Pirmsākumu Glabātājs ir sieviete?
- Tik daudz man izdevās noskaidrot - kāda veca tantiņa, kas dzīvo Īlē. Kur tieši, - tas mums būs uz vietas jānoskaidro.
- Tu gribi teikt, ka nemaz nezini precīzu adresi?
- Kā jau teicu, uz vietas noorientēsimies.
- Sasodītais orientēšanās pulciņš, - neapmierināti nopurpināju. - Labi, tikai pirms sākam orientēties, izlaid mani kaut kur krūmiņos. Ciešos jau no pašas Jelgavas.
- Kāpēc tad tu agrāk neteici? Būtu tevi kādā benzīntankā izlaidis.
- Aizmirsu, ja? Nepiesienies. Grūtniece - man tas ir piedodams.
- Nedomā spekulēt ar savu grūtniecību. - Ralfs piestāja pie neliela meža ceļa, kas veda nost no lielceļa. - Ej, tikai uzmanies no ērcēm.
Domīgi palūkojos uz garo zāli, kas izkaltusi dzeltēja.
- Kā tu iedomājies - kā var izvairīties no ērcēm? Ar virtuoziem palēcieniem?
- Es arī aiziešu. - Zigis, atrāvies no mobilā telefona, nolēma izmantot īso "pīppauzi". - Meitenes pa labi, puikas pa kreisi.
- Man prātā ir dumjš joks, bet es labāk atturēšos, - nosmīkņāju, gluži kā ievainots stārķis augsti kājas cilājot, ldumburodama dziļāk mežā. Pārmetu skatu pār plecu, lai pārliecinātos, ka šoseja palikusi kādu gabaliņu aiz muguras un intīmo brīdi aizsegs koku stumbri, pirms ķēros pie bikšu atpogāšanas. Tikko paspēju apmierināt dabas saucienu, kad gluži kā sarkani spīdīgs zilonis caur krūmiem izlauzās Ziga džips un ar troksni apstājās man blakus.
- Ko tu dari? - izbijusies uzsaucu Ralfam, kas, sēžot pie stūres, māja, lai kāpju iekšā. - Pati būtu atradusi ceļu atpakaļ!
- Mans auto! - gluži kā ievainots zvērs iegaudojās Zigis, pamanīdams Ralfa sastrādāto posta darbu. - Tu visu krāsu norausi!
- Kāpiet abi iekšā, šis ir īstais ceļš, - nolaidis auto logus, Ralfs nokomandēja.
- Kāds ceļš? - Zigis apmulsis pavērās apkārt. - Tu taču nedomā braukt pa šo meža cūku taciņu?
- Tas ir džips. - Ralfs uzsita ar plaukstu pa auto stūri. - Tas ir paredzēts, lai brauktu pa bezceļiem.
- Tas ir parketnieks\ Paredzēts braukt pa parketa bezceļiem! - Zigis no dusmām ieguva līdzīgu nokrāsu savam mīļotajam auto.
- Izskatās, ka mums te kāds bailes pazaudējis, - mans miesassargs draudoši noteica. Tas acumirklī atvēsināja Zigi. No skaļā režīma pārslēdzies uz surdotulkojumu, puisis ierāpās aizmugurējā sēdeklī, nebilzdams vairs ne vārda. Tikko notika kaut kas savāds, bet jau atkal - man nebija vēlēšanās un laika noskaidrot patiesos iemeslus. Ralfs sāka kļūt nepacietīgs.
Protams, viņam savā ziņā bija taisnība: tas bija džips un nemaz jau tāds bezceļš tur nebija - vienkārši veca meža stiga, pa kuru reti kāds braukāja.
- Pēc kā tu noteici, ka šis ir īstais? - pajautāju, caur atvērto logu dziļi ieelpojot smaržīgo meža gaisu. Auto bīstami zvārojās pa koku saknēm, tomēr neatlaidīgi turpināja ceļu.
- Kad jūs izkāpāt, pamanīju pāris atzīmju uz tuvējām priedēm, - Ralfs paskaidroja.
- Neko neredzēju. Laikam dikti maziņas, ja?
- Normālas. Ezoteriskas.
- Nu ko tu piesējies! Tu gan esi jūtīgs! - dusmīgi iesaucos. - Piedod, ja aizvainoju tevi, bet saproti pats - man grūti tam visam noticēt.
- Bet kā tad ar to bildi?
- Kuru?
- Atspulgu Daniela acīs?
- Nezinu. - Dusmas acumirklī pagaisa, atstājot savā vietā nepatīkamu nemieru. Mani kaitināja neizskaidrojamas lietas. - Un tomēr man bija taisnība - tā Glabātāja dzīvo mežā!
- Kā man gribētos tagad pasēņot, - no aizmugures atskanēja bēdīga Ziga balstiņa.
- Pasēņot? Kad tu vispār pēdējo reizi biji mežā? - Pārsteigti pagriezos pret draugu.
- Nu, tieši tāpēc! Un paskaties, kāds fantastisks mežs! Gluži kā ainiņas no senas pasakas!
Pavēros laukā pa logu - garām slīdēja ar tumši zaļām sūnām apauguši pakalniņi, starp kuriem vīdēja brūnas un zaļas sēņu micītes. Vietumis gluži kā mazas, koši sarkanas lāpiņas uzdzirksteļoja rietošās rudens saules sārto staru izgaismotas mušmires. No krūmāja vērās stirniņa - lielās, valgās acis bez izbīļa sekoja mums.
- Tiešām skaisti, - pārsteigta konstatēju. Bieži nenākas redzēt tik idilliskas ainiņas. Klusībā nožēloju, ka fotoaparātu atstāju Ziga mājās.
Drīz vien gleznainais mežs beidzās un stiga izveda pie glītas guļbūves nelielā klajumiņā. Mājiņa izskatījās samērā svaiga, tāpat kā krāšņās puķu dobes zem tās logiem. Pie atvērtajām durvīm gulēja liels, balts suns ar garu, pinkainu vilnu. Masīvā galva rāmi dusēja uz sakrustotajām ķepām, bet tumšās acis uzmanīgi vēroja mūs izkāpjam no mašīnas.
- Ceru, tas nekož. - Bažīgi nopētīju mājas sargu, cenšoties neaizklīst pārāk tālu no auto drošā patvēruma.
Mājiņas logā nokustējās baltie, mežģīņotie aizkariņi. Kāds mūs vēroja.
- Ko tagad? Ir īstā? - Zigis pievirzījās tuvāk Ralfam, kas, iespiedis dūres sānos, saspringti pētīja namiņu.
- Labvakar! Jūs pie kā? - no durvju puses atskanēja vecišķa balstiņa, bet tās īpašniece vēl nebija redzama. Mēs ar Zigi iztrūcināti saskatījāmies. Lielais suns ne ausi nepakustināja, bet skatienu arī nenolaida.
- Pie jums droši vien. - Ralfs, paraustījis plecus, lietišķi devās uz durvju pusi. Suns nepievērsa viņam ne mazāko uzmanību, bet neatlaidīgi turpināja vērot mani un Zigi.
- Tu neesi viens. Saki viņiem, lai nāk droši - Lācītis nekož, - namamāte informēja, pati palikdama apslēpta skatieniem.
- Kaut kā man tas viss nepatīk, - Zigis nomurmināja, pārlaizdams skatienu krēslot sākušajam mežam.
- Liecies mierā! Tas ir vecs tantuks. Ko viņa tev sliktu izdarīs? - Palaidu Zigi durvīs pa priekšu.
- Atgādina pasaku par Ansīti un Grietiņu, - Zigis nelikās mierā, sekodams Ralfa piemēram un pārkāpdams mājas sargam, lai nozustu mājiņas iekšienē.
- Un kurš no viņiem tu būtu? - ironiski noprasīju, gra- sīdamās sekot viņu pēdās. Tomēr Lācītim šoreiz bija iebildumi - lēni un cienīgi piecēlies kājās, dzīvnieks ar masīvo augumu aizšķērsoja man ceļu. Tagad tas izskatījās vēl lielāks.
- Hehe, labs sunīt's, - nervozi un nepārliecinoši iekrek- šķējos. Suns uzmanīgi paostīja gaisu ap mani. Tumšās acis pustumsā iedzalkstījās. Bailēs izkalta mute, bet plaukstas pārklāja nodevīga aukstu sviedru kārtiņa. Nepatīk man suņi, it sevišķi - lieli un lācīgi.
Dzīvnieks lēnām pastiepās uz priekšu un piespieda karsto, pinkaino galvu man pie vēdera. Sastingu gluži kā Lata sieva, baidīdamās pakustināt kaut mazo pirkstiņu.
- Vai, bērniņ, nebaidies tik ļoti! Lācītis tikai priecājas par mazo dzīvībiņu tevī. Viņš jau tik tevi samīļot grib! - No mājiņas pustumsas iznira mana glābēja - maza, sirma večiņa un, satvērusi suni aiz skausta, atvilka to nost. Dzīvnieks negribīgi paklausīja, pasperdams pāris soļu sānis, un ļāva man ieiet mājā.
- Paldies, ka pameti mani, - nikni nočukstēju Zigim pie auss.
- Bet ko tu gribēji, lai daru? Tas zvērs būtu mani saplosījis! - draugs tāpat čukstus taisnojās.
- Ne nu plosītu, nekā. Tak teicu - Lācītis samīloties gribēja. - Tantuks aktīvi stūma mūs tālāk istabā. Par spīti sīkajam augumam un daudzajiem gadiem, večiņa bija apbrīnojami spēcīga. - Sēdieties, es jums kafiju uztaisīšu.