Mēs pievienojāmies Ralfam, kas jau sēdēja viesistabā pie apaļa galda, pārsegta ar tamborētu mežģīņu galdautu, un gluži vienaldzīgu sejas izteiksmi citu pēc cita stūma mutē ābolu plātsmaizes gabaliņus.
- Baigais sargeņģelis - un ja tas suns mani būtu sakodis? - nespēju nomierināties un ar pārmetumiem čukstus uzklupu pašapmierinātajam eņģelim, kas par atbildi tikai paraustīja plecus.
Kamēr saimniece rosījās pa virtuvi, pārlaidu skatienu istabas vienkāršajam iekārtojumam - gluži tāds, kādu varētu sagaidīt jebkuras lauku omītes mājās. Pie sienas dižojās sena ozolkoka kumode ar vecuma skartu spoguli, padomju laiku sekcijas daļa ar puķainām servīzēm aiz stiklotajām durtiņām, vienā istabas stūrī - ar tamborētu sedziņu apsegts padomju laiku televizors un tam pretī - vecs dīvāns, pārsegts ar krāsainu, arī tamborētu segu. Laikam tantukam nebija īpaši daudz ko darīt - mājas iekārtojumā izteikti dominēja tamborējumi. Pie sienām un uz visām brīvajām virsmām bija izvietotas fotogrāfijas - citas gadu laikā apdzeltējušas, bet citas gluži svaigas. Tajās bija attēloti smaidoši cilvēki, kas likās nemanām, ka viņus bildē. Un nevienā fotogrāfijā cilvēki neatkārtojās - katru reizi kāds cits. Tantukam daudz radinieku, - nospriedu, turpinot istabas apskati. Pa vidu senlaicīgajām un ne tik ļoti senlaicīgajām mantiņām bija ari kaut kas pavisam mūsdienīgs - uz neliela galdiņa istabas tālākajā stūrī klusi mirgoja ieslēgts datora monitors. Vai nu sirmā kundzīte ir ļoti moderna, vai arī meža ielokā nedzīvo gluži viena, - nodomāju.
- Te nu būs. - Pārtraucot pārdomas, istabā parādījās mājas saimniece, nesot lielu paplāti ar punktotām tējas krūzītēm, lielu kafijas kannu un tādu pašu punktotu cukurtrauku. Gluži kā no manām bērnu dienu atmiņām, tikai ātrumā nevarēju atcerēties, kādām.
- Vai ir prāta darbs dzert kafiju uz nakti? - Zigis nedroši iebilda.
- Cik saprotu, mums daudz kas runājams. - Tantuks zīmīgi paraudzījās uz Ralfu. - Gan jau vēl noderēs.
Vīrietis neko neatbildēja, tikai piekrītoši pamāja. Likās, viņi sazinās bez vārdiem.
- Labi, nu tad kādā jautājumā esat atbraukuši?
- Vispirms gribēju jūs iepazīstināt. Nele Tarvida - notikumu vaininiece, viņas labākais draugs Zigmunds Lapin- skis. - Ralfs ar plašu rokas vēzienu norādīja uz mums, pirms pievērsās kafijai.
- Jauki, jauki. Berta Smilga, Glabātāja. - Sirmā kundze mūs uzmanīgi nopētīja. Gaiši zilais, no vecuma pabalēju- šais acu skatiens uzmanīgi raudzījās, it kā katram no mums būtu divi pāri galvu vai vismaz krāšņs ragu kronis.
- Saki, mīļais, - tantuks vērsās pie Ralfa, ar smalko, vecuma plankumiem klāto roku sakārtodama viņam matus. Lai arī šis žests šķita ikdienišķs, tajā jautās kaut kas draudīgs. - Saki: vai tu jau saviem draugiem pastāstīji, kas es esmu un ko daru?
Ralfs nevilšus sarāvās, negaidītā pieskāriena izbiedēts, un beidzot nolika kafijas tasi. Mani pārņēma nepatīkama nojausma, ka kaut kas nav īsti tā, kā vajag. Jutu, ka arī Zigis blakus nemierīgi sarosās. Ko mēs te īsti darām? Un kas ir šī Berta Smilga - pusjukusi tantiņa vai Visuma noslēpumu zinātāja?
-Jā, es īsos vārdos pastāstīju par pirmsākumu, - Ralfs nedroši apliecināja.
- Labi, labi. Tad jau man aiztaupīsies lieks darbs. Varbūt tad ķeramies uzreiz pie lietas? Kas jūs īsti uztrauc?
- Redzi, Nelei gadījās nokļūt tādā situācijā ar vienu no septiņiem…
- Ak tad viņa ir tā…? Nu, man jau tā likās… - Tantuks asi palūkojās manī. Gaiši zilās acis viegli asaroja no piepūles.
-Jā. - Ralfs apmulsis paskatījās uz mani, kā pirmo reizi redzēdams. - Tad, lūk, Nele izdomāja, ka vēlas pārtraukt šo interesanto stāvokli, kurā, khm… viņa atrodas.
- Ak Dievs! Beidz runāt aplinkus, puika! Tā arī saki - meituks sagribēja uztaisīt abortu. Varbūt esmu veca un dzīvoju mežā, bet ne tik stulba, lai nesaprastu, ap ko lieta grozās. Un to, ka Daniels ir ķēries pie sava plāna īstenošanas, es jau sen zināju, - Berta nikni pārtrauca Ralfu pusvārdā. - Nu, un kas tālāk?
- Tagad Daniels viņu medī. Saki: vai tev ir nojausma, kāpēc Danielam vajag šo bērnu?
- Njā, interesanti sanāk - visiem citiem viņš ir vajadzīgs, izņemot pašu mammu, - tantuks indīgi noķiķinājās. Jutu, kā asinis sakāpj vaigos.
- Nav jau tā, ka man viņš nebūtu vajadzīgs, tikai viss notika tik negaidīti… turklāt es Dānieļu nemaz nepazīstu, un vientuļās mātes… - pašai negaidot, sāku taisnoties kā skolas skuķis, kas pieķerts bastojam.
- Labi, skaidrs, - Berta mani pārtrauca ar asu rokas mājienu. - Un ko jūs gribat no manis?
- Lai tu izskaidro - kas notiek? Vai tiešām Daniels ir ķēries pie Lielajiem? Dzirdēju, ka viens no septiņiem ir miris un zemestrīce Velsā ari neesot nejaušība. - Ralfs kļuva steidzīgs, juzdams, ka Bertai prāts nenesas uz garām sarunām.
-Jā, Poseidons ir aizgājis nebūtībā. Interesanti, vai ne? Kas to būtu domājis? - Tantuks sapņaini vērās kaut kur tālumā, tumšajā televizora ekrānā.
- Grieķijā? Tajā zivjaudzētavā? - Ralfs nelikās mierā. Man atmiņā atausa pirms pāris dienām redzētais ziņu sižets par masveida zivju bojā eju kādā audzētavā netālu no Atēnām.
-Jā, cik dzirdēju, viņu esot pārsteiguši nesagatavotu, bet vecais neesot padevies bez cīņas - galu galā viņš ir viens no senākajiem, un te pēkšņi - tāda nekaunība!
- Vai tas bija Daniels? - Aizturēju elpu atbildes gaidās. Man nebija ne mazākās nojausmas, par ko bija runa, bet tas apliecināja, ka Daniels ir spējīgs uz nopietnu ļaunumu - uz slepkavību.
- Neviens tā īsti negrib par to runāt. Pāragri spriest. Bet pagaidām visas zīmes liecina, ka Daniels ir uzsācis bīstamu spēlīti. Droši vien atradis atbalstu arī starp pārējiem, bet es neņemos spriest. - Berta atgaiņājās kā no uzmācīgas mušas. Viņas sacītais neko nepadarīja skaidrāku, toties Ralfs šķita ieintriģēts.
- Un zemestrīce?
-Ja var ticēt baumām, Gaja esot par mata tiesu izmu- kusi, līdz pēdējam brīdim neticot, ka kāds uzdrošināsies uzbrukt pašai Zemes dievietei. Bet… kāds uzdrošinājās gan. Gaja ir stipra - gluži kā klints okeānā. Pirmais sitiens ķēris tukšu gaisu, bet otru viņa neesot palikusi gaidot, - sirmā kundze likās patiesi uzjautrināta. Mēs ar Zigi saskatījāmies - Gaja, Zemes dieviete? Vai veča jokoja vai bija prātu izkūkojusi, viena pati mežā tupēdama?
- Kas bija uzbrucējs? - Ralfs izskatījās norūpējies un satraukts.
- Viņa saka - kāds no titāniem. Bet tu jau pats zini, kā tajā ģimenē iet, - pieraduši cits citu vainot par katru sīkumu. - Berta atmeta ar roku un ikdienišķi papildināja krūzes ar jaunu karstas kafijas devu.
Jo tālāk, jo trakāk, nodomāju. Bet iespējams, tā ir šifrēta valoda, kodu apkopojums, lai nepiederošie nesaprastu, par ko ir runa. Un vārdi - Gaja, Poseidons, titāns - ir iesaukas, aiz kurām slēpjas organizētās noziedzības pasaules dūži.
- Pieņemsim, ka tas ir Daniels. Pieņemsim, ka viņš organizē uzbrukumus. Kāds varētu būt viņa mērķis? Ko viņš grib panākt? - Ralfs nelikās mierā.
-Nu, man ir versija. Kad viss sākās, es nedaudz papētīju vecus pierakstus, aprunājos ar aroda brāļiem un māsām, un man šķiet - es zinu, kas Danielam ir padomā. Bet, ja tas tiešām ir tā, - briest lielas, lielas nepatikšanas. - Tagad arī vecās kundzītes grumbu klātajam vaigam pārslīdēja uztraukuma ēna.