- Kādas, Berta? Saki, kas tev ir zināms!
- Mīļais puika, atceries - tie ir tikai mani pieņēmumi, nekas vairāk. Ļoti ceru, ka klūdos un tie nav nekas cits kā vecas večas murgojumi.
Tantuks ieturēja mākslinieka cienīgu pauzi.
- Atceries, kā viss sākās? Sanāca kopā septiņi un izdomāja uztaisīt Zemi. Tad nolēma, ka pārāk daudz darba ieguldīts, lai kādā dienā viens muļķis izdomātu pielikt visam punktu. Lai tā nebūtu, kā galveno nosacījumu ieviesa - ja visi kopā uzsākām, tad ari visi kopā pabeigsim. Ja kāds spirinās pretī, - no Septiņnieka izslēdz. - Tantuks dramatiski sasita plaukstas, liekot mums iztrūcināti palēkties. Siltums un maigais, plūstošais stāstījums darīja savu - pamazām laidos miegā.
- Labi, to es zinu, bet… - Ralfs gan bija pati uzmanība.
- Pagaidi, nesteidzies, - veča viņu pārtrauca. - Es zinu, ka tu zini. Tikai gribu, lai tu sāc redzēt kopainu. Tātad dievišķo spēlīti varēja pārtraukt visi dievi kopā vai… kas? Visi cilvēki kopā! Atceries, katrā no mums ir dievišķā dzirksts - apvienotas tās radītu neaprakstāmu spēku!
- Tātad, ja visi cilvēki sagribētu, tad…
- Cilvēciskā pasaule beigtu pastāvēt, jā, tā tas ir. Tas ir ielikts pamata noteikumos. Tomēr ir vēl kāds veids. Un man bail, lca tieši tas ir Danielam padomā.
- Kas tad?
- Ja kādam cilvēkam - un ielāgo, es saku cilvēkam - būtu dievišķas spējas… un Lielā Septiņnieka dievišķās tiesības…
- Viņš vienpersoniski varētu iznīcināt cilvēci, - Ralfs neticīgi pabeidza kundzes iesākto teikumu. - Bet tas nav iespējams!
-Jā? Kāpēc ne? - Berta šķelmīgi palūkojās manī. - Kā tev šķiet, kas tad ir tas?
Man piepeši atkal kļuva slikti - istaba sagriezās baltā tamborējumu viesulī, bet kuņģī šķita iekritis auksts svina gabals, kas spieda uz augšu kafiju ar plātsmaizēm.
- Bet… nē, tam nav nekādas jēgas! Ja pārējie no Lielajiem uzzinās, ko Daniels ir uzsācis… - Ralfs strauji pielēca kājās un nervozi staigāja pa nelielo istabu, pāris soļos šķērsodams to no vienas sienas līdz otrai. Tas neuzlaboja manu pašsajūtu. Krampjaini ieķērusies Zigim rokā, ar skatienu lūdzos izvest mani laukā, nespēdama pateikt ne vārda. Bet
Zigmunds šķita pārņemts ar notiekošo un pat nemanīja manu kluso izmisumu.
- Viņu izslēgs no Septiņnieka! - tagad tantuks pabeidza Ralfa domu. - Ja vien viņš nesavāc savā pusē pietiekami daudz piekritēju vai…
- Nenovāc atkritējus… - Ralfs bija papīra baltumā.
- Es tūlīt vemšu, - beidzot atradu spēkus pievērst sev apkārtējo uzmanību.
- Sasodīts! - Sapratis situācijas kritiskumu, Ralfs acumirklī noreaģēja - gluži kā mazu bērnu paķēris mani uz rokām, pēdējā brīdī izstiepa laukā no mājas un nolaida miklajā zālītē, kur es pateicīgi izlaidu laukā kuņģa saturu.
- Ko tu velc līdz pēdējam? - Mans miesassargs izskatījās drīzāk dusmīgs nekā norūpējies.
- Es nevilku! Tas pēkšņi uznāca! - atguvusies vārgi protestēju.
- It kā mums problēmu trūktu, - viņš turpināja neapmierināti bubināt.
Nelabums sāka atkāpties, bet es vēl nejutos pietiekami spēcīga, lai celtos kājās, tāpēc paliku sēžam uz vēsās zemes, atbalstījusi sakarsušo pieri rokās. Ķermeni pārņēma nespēks un nevēlēšanās kustēties, baidoties izraisīt kārtējo nelabuma lēkmi.
Ārā bija satumsis, un pie rudenīgajām debesīm jau iemirdzējās pāris zvaigžņu. Tumšais mežs draudīgi šņāca, ceļoties asam, nepatīkamam vējam.
- Runājot par problēmām - ko tas viss nozīmēja? - Ar īkšķi norādīju uz māju. Zigis un sirmā kundze bija smalkjūtīgi palikuši istabā, nevēlēdamies būt liecinieki manam vājuma brīdim.
- Ko tieši tu domā? - Ralfs apstājās man aiz muguras un, atgāzis galvu, pētīja agrās zvaigznes.
- Nu, tie teksti par zemes dievietēm un titāniem… Ja es pareizi sapratu, Daniels novāca kaut kādu džeku, vārdā Poseidons, bet tas pārējais… Piedod, laikam neesmu tik attapīga.
Ralfs vilcinājās ar atbildi, tās vietā palīdzēdams man uzslieties kājās. Īstenībā - tīri laicīgi, man dibens jau sāka salt, sēžot mitrajā zālē.
- Tu neesi neattapīga, tikai ļoti spītīga. Un patlaban tu ietiepīgi atsakies ticēt notiekošajam, lai gan… Man šķiet, pierādījumu ir vairāk, nekā vajag. - Ralfs uzlika roku man uz vēdera. No viņa starojošais siltums patīkami apņēma un nomierināja.
- Bet tas ir tik mulsinoši. Turklāt - es neko nejūtu. Tas ir - es nejūtos kā mamma, nejūtu bērnu sevī.
- Tu esi tikai pirmajā mēnesī! Protams, tu neko nejūti. Tas ir normāli.
Ārā sāka kļūt drēgns, tomēr vilcinājos doties atpakaļ. Bija daudz neskaidru jautājumu, kurus vēlējos uzdot, bet galva šķita kā ar vati piebāzta.
- Klau, saprotu, tev tagad nav viegli, bet… neaizmirsti, esmu tavs sargeņģelis par spīti tam, ka tu man netici. Un mans darbs ir parūpēties par tevi. Nevaru apsolīt, ka viss būs labi, bet darīšu, ko spēšu.
Ralfs pastiepa rokas un mani apskāva.
- Khm… ļoti atvainojos, bet vai mums nebūtu jādodas? - Ap mājas stūri parādījās Zigis, izskatīdamies viegli pārbiedēts. - Tas tantuks ir ķerts.
Pēdējā piezīme tika izteikta čukstus un papildināta ar daiļrunīgu pirksta pagrozīšanu pie deniņiem.
- Viņa mani izmeta pa durvīm. Un nedomājiet, ka pārnestā, - burtiskā nozīmē. Vecs cilvēks, bet tik stipras rokas.
- Žēl, laikam tad apciemojums būs beidzies. Man vēl vajadzēja šo to noskaidrot. - Ralfs, klusi nolamājies, atlaida mani. Dzestrais gaiss atkal brīvi piekļuva manām izvārgušajām miesām, liekot notrīcēt.
- Kāpēc mēs nevaram iet atpakaļ un pajautāt? - biju neizpratnē par viņa sarūgtinājuma iemeslu.
- Tāpēc, - Ralfs norādīja uz guļbūves ieejas durvīm, kur baltā suņa vietā bija uzradies tikpat liels, tikai draudīgāka paskata melns sugasbrālis.
- No kurienes tas te uzradies? - Nebiju pamanījusi, kā lielais dzīvnieks paslīdēja mums garām.
- Varbūt jāpasauc viņa? - Zigis ierosināja.
- Nē, nav jēgas. Glabātāja vairs ar mums nerunās. Un nedomāju, ka kāds cits no viņiem to darīs. Savu iespēju esam izmantojuši. - Ralfs devās atpakaļ uz mašīnu. Mēs ar Zigi gluži kā divi zoslēni metāmies viņam pa pēdām, vēlēdamies ātrāk tikt prom no spocīgās vietas un tālāk no draudīgā, tumšā meža. Mani nepameta neomulīga sajūta, ka tantuks un suņi nav vienīgie, kas mūs pavada.
- ATKLĀSME
- Ziniet, es labprāt kaut ko apēstu, - nedroši ieminējos, kad beidzot bijām tikuši laukā no meža un atpakaļ uz lielceļa.
Ralfs veltīja man iznīcinošu skatienu.
- Saki: kāda jēga, ja pie pirmās izdevības tu atkal visu izlaidīsi laukā?
- Man arī gribētos kaut ko iekost. Neatceros, ka būtu šodien ēdis ko vairāk par rīta kafiju, pāris šokolādes bato- niņiem un tām sasodītajām ābolu plātsmaizēm, - Zigis neapmierināti piebalsoja.
- Labi jau, labi. Sapratu. Kur mēs nakts vidū paēdīsim? - Šoferītis nelikās izsalcis.
- Nu, nav jau nemaz tik vēls, un domāju, ka gan jau kādā statoilā varēsim tējiņu ar karstmaizīti nobaudīt… - nedroši ierosināju, saņemdama klusu atbalsta ņurdienu no aizmugurējā sēdekļa.
- Labi, nākamais benzīntanks ir mūsējais.
Pēc pusstundas, stāvot gaiši izgaismotajā benzīntanka veikaliņā un ēdot karstu hotdogu ar visām iespējamām mērcītēm, jutos kā septītajās debesīs. Kuņģis priecīgi urkšķēja nākamās izrādes priekšnojautās. Tumšais mežs, jokainā tantiņa un baisie suņi manās atmiņās pamazām zaudēja draudīgo auru. Bet draugs, šķiet, vēl nevarēja tikt tam pāri.