- Tas tantuks bija galīgi ķerts, - Zigis iesāka, kad pirmais izsalkums bija rimis.
- Ja tev ritētu kāds simt divdesmitais gads, tu ari nebūtu īsti saulstariņš, - Ralfs iebilda, ar pilnu muti košļājot karstmaizīti kovboju gaumē.
- Simt divdesmit? - pārsteigumā iesvilpos, uz mirkli atraudamās no ēdiena.
- Nu apmēram. Bet tas vēl nav nekas pēc Glabātāju mērogiem. Parasti šajā amatā viņi nostrādā kādus divsimt, divsimt piecdesmit gadus. Pazinu vienu Glabātāju Igaunijā, viņš nodzīvoja līdz divsimt septiņdesmit trim gadiem. Bet tam ari bija raksturiņš!
- Nemaz nebrīnos - kamēr igauņiem pielec, ka pienācis laiks! - Zigis noķiķinājās, liekot ari man iespurgties tējas tasītē, apšļakstot Ralfa jaku un par to saņemot negantu skatienu.
- Ļoti asprātīgi. - Vismaz viens no mums nesmējās.
- Saki: cik Glabātāju vispār ir? - nomainīju tēmu, lai vairs nekaitinātu Ralfu.
- Nu, parasti katrā reģionā pa pārītim. To grūti pateikt. Nav jau ari viņiem arodbiedrību, un neviens uzskaiti neveic. Ir bijuši laiki, kad kādā pasaules nostūrī nav neviena. Piemēram, Dienvidamerikā ap piekto gadu simteni bija tikai viens, bet tas pats lāgā netika galā ar uzticēto pienākumu. Ari Krievijā iet grūti: tur Glabātāji parasti ilgāk par simt, simt piecdesmit gadiem neiztur - pārāk piesātināta astrālā dzīve. Viņiem atmiņa uzkaras. - Tagad bija Ralfa kārta ķiķināt par joku, kura dziļākā būtība mums diemžēl palika apslēpta.
- Lai nu kā - bet tā Berta bija ķerta, - draugs nodeklamēja ar atskaņām. - Kad palikām divatā, kļuva pavisam traki!
- Viņa tev uzmācās? - Šoreiz arī Ralfs smējās par manu joku.
- Nē. - Zigis mūs pārmetoši nopētīja. - Viņa sāka mur- mulēt kaut kādus pilnīgus bezsakarus - par apskaidrībām un svētajiem rakstiem. Pilnīgs sviests!
Tomēr Ralfam tas nešķita bezsakars - sasprindzis kā medību suns, kas uzodis pēdas, viņš ar skatienu centās nohipnotizēt Zigi.
- Pagaidi. Tu vari atkārtot, ko tieši viņa teica? Tikai nesteidzies! Apdomājies, katrs vārds ir no svara!
Gluži kā izbiedēts trusītis Zigmunds lēnām pamāja ar galvu, nespējot novērst skatienu no Ralfa.
- Labi, es pacentīšos. Tikai… zini, tam nebija jēgas, tikai nesakarīgi vervelējumi.
- Tici man, tam ir jēga. Pat ļoti liela. Tāpēc… tagad dziļi ieelpo un atbildi - ko viņa tev teica?
- Viņa teica… ka nākamās sērijas anotāciju varot atrast svētajos rakstos, bet lai neuztverot visu burtiski, jo jāņem vērā arī raidlaiks un auditorija. Un tad viņa teica kaut ko par apskaidrību, kas sāksies divpadsmitos trīspadsmit, - Zigis nodeklamēja gluži kā pantiņu. - Droši vien kāds meksikāņu seriāls. Tiem vienmēr ir tādi jocīgi nosaukumi.
Viņam taisnība - manām ausīm tās izklausījās pēc pilnīgām muļķībām, bet ne Ralfam. Nekustīgi vērdamies kaut kur sev priekšā, mans sargs bez skaņas kustināja lūpas, atkārtodams Ziga sacīto.
- Saki - vai viņa lietoja tieši šo vārdu? Apskaidrība?
- Nu, es neatceros. Bet kaut kas uz to šniti bija - apskaidrība, apjausma, atklāsme. Kaut kā tā…
- Atklāsme… Jā, tas varētu tā būt… Un pēc tam? Ko viņa teica pēc tam?
- Neko vairs. Teica, ka mums laiks doties, piecēla mani no krēsla un izstūma pa durvīm. - Zigis neizpratnē paraustīja plecus. Arī es nespēju saskatīt, kāda tam būtu nozīme.
- Skaidrs. Vai kādam no jums ir Bībele? - Ralfa jautājums pārsteidza. - Njā, tā jau domāju. Jādabū Bībele.
- Kur lai mēs vienos naktī dabūjam tev Bībeli? Tu aptracis esi, vai? - biju neizpratnē.
- Nezinu. Nav ne mazākās nojausmas. Bet, lai izplānotu turpmāko rīcību, ir nepieciešama Bībele, - neko tuvāk Ralfs paskaidrot netaisījās un ar sparu iekodās karstmaizē, norādīdams uz sarunas beigām.
Savukārt mans mērs tagad bija pilns. Uzvirmoja dusmas, kuras jau labu laiku apspiedu. Līdz šim nebiju saņēmusi nevienu prātīgu atbildi, un, šķiet, labākais draugs bija pārgājis vājprātīga maniaka pusē, kas iedomājās sevi par manu sargeņģeli. Ha! Eņģelis atradies!
Lēnām un prātīgi noliku hotdogu un cieši palūkojos Ralfā, cenšoties nodibināt acu kontaktu. Zigis uzreiz saprata, ka tūlīt ies vaļā, un, klusu atvainojies, nozuda benzīntanka tualetes virzienā - ilgie draudzības gadi bija iemācījuši viņam lasīt manu noskaņojumu kā atvērtu grāmatu. Tomēr šoreiz viņš kļūdījās. Es netaisījos kliegt un ārdīties - biju pārāk piekususi šādām aktivitātēm, lai gan dusmas aizdeva spēkus, bet ar tiem bija par maz.
Beidzot Ralfam pielēca, ka cenšos iegūt viņa nedalītu uzmanību, lai pateiktu ko svarīgu. Samulsis arī viņš uz mirkli pārstāja ēst un pārsteigts palūkojās. Bet es - es pat nezināju, ko vēlos teikt.
- Es izstājos, - man paspruka. Acumirklī dusmas nomainīja absolūts un pilnīgs nogurums. - Lai arī kas par slimu, perversu spēli šī būtu, - es izstājos. Man nav ne spēka, ne laika šādām muļķībām. Tagad tu mūs vedīsi atpakaļ uz Rīgu un rīt pazudīsi no manas dzīves uz visiem laikiem. Dzirdi? Es nejokoju. Man tam nav spēka. Man nav pat spēka dusmoties. Vienkārši liec mani mierā.
- Nele…
Pārtraucu Ralfu pusvārdā, ar pirkstu galiem aizspiežot viņa lūpas. Lai kādi vārdi bija aiz tām, - nevēlējos dzirdēt.
Viņš maigi, bet stingri satvēra manu delnu un atvirzīja to no mutes. Zilās acis izstaroja rūpes, un, lūkojoties tajās, es pat uz mirkli noticēju to patiesīgumam.
- Nele, - viņš vēlreiz maigi iesāka. - Tu nevari izstāties. Tā nav spēle. Tā ir tava dzīve.
Jutu, kā acu kaktiņos sariešas asaras - ne jau aiz dusmām vai vilšanās, ka neesmu saprasta, bet aiz lielā noguruma, kas apskaloja kā stindzinoši viļņi.
- Lūdzu, laid mani. Ļauj man iet, - mainīju taktiku, lūdzoši vērdamās savā sargā, gūstītājā, cilvēkā, kas pēdējo dienu laikā apgrieza manu dzīvi kājām gaisā. - Es gribu mājās. Jau dienām neesmu runājusi ar vecākiem. Mans tēvs jau droši vien ir pārnervozējies zils. Lūdzu, ļauj man viņiem piezvanīt!
- Nele, es labprāt, bet tu apdraudēsi pati sevi, un to pieļaut es nevaru. Saproti pareizi. Patlaban notiek trakas lietas - ar tevi, ar pasauli kopumā. Vienīgais, ko lūdzu, - uzticies man.
Viņa seja atradās pavisam tuvu, tā ka čukstus izteiktie vārdi apsvilināja manus vaigus ar karstu dvesmu.
Tagad jau raudāju pilnā balsī. Uzpildes stacijas darbinieki lūkojās uz mums kā ķertajiem un droši vien sprieda, ka Ralfs mēģina mani pasūtīt, bet es reaģēju, kā normālai histēriķei pienākas.
- Zigi, ņem savu siermaizi, mašīnā apēdīsi, - Ralfs stingrā balsī nokomandēja Zigmundu, kas, iznācis no tualetes, pārsteigumā apstājās, redzot manu saraudāto, sarkano ģīmi.
Ralfs satvēra mani aiz pleca un sev pa priekšu izstūma pa uzpildes stacijas durvīm.
- Abi kāpiet aizmugurē. Tu, Zigi, pieskati viņu, lai atkal nesākas vemšanas lēkme, - vīrietis lietišķi nokomandēja, un mēs abi ietrausāmies aizmugurē. Zigis mierinoši mani apskāva un glaudīja matus, kaut ko nesakarīgi murmulē- dams zem deguna.
- Mēs tagad brauksim atpakaļ uz Rīgu. Pie tevis, Zigi, atgriezties nevaram, Daniels droši vien mūs tur jau gaida. Tāpēc vedīšu jūs uz drošu paslēptuvi. Negaidiet pieczvaig- žņu viesnīcu, bet vismaz jumts virs galvas un gultas tur būs, - Ralfs īsumā paskaidroja, izliecies starp priekšējiem sēdekļiem un uzmanīgi mūs nopētīdams. - Nele, centies kaut nedaudz pagulēt.