Piekrītoši pamāju ar galvu, nerazdama spēku atbildēt, bet nebūdama pārliecināta, vai Ralfa lūgums ir izpildāms. Par spīti nogurumam, nervu kamols pakrūtē nemazinājās.
Tomēr, tiklīdz mašīnas dzinējs iemurrājās un salonā ieplūda silts gaiss, dienas satraucošie notikumi sāka pagaist un prātu pārņēma nemierīgs, bet dziļš miegs.
Kad atvēru acis, aiz loga zibēja Jūrmalas šoseja un Spice. Ralfs bija mūs vedis pa apkārtceļiem. Aiz loga valdīja piķa melna tumsa, ko vietumis dzeltenu iekrāsoja pilsētas uguņi. Zigis blakus klusu šņākuļoja. Biju aizmigusi viņam uz pleca, tāpēc tagad ar grūtībām varēju iztaisnot nogulēto un notirpušo sprandu. Pavēros pulkstenī uz priekšējā paneļa - tas rādīja pusčetri. Ralfs, pamanījis rosīšanos uz aizmugurējā sēdekļa, ar klusu smaidu vēroja mani atpa- kaļskata spogulī.
- Kā gulēji?
- Kā sista, - miegaini nomurmināju.
- Vai jūties labāk?
- Kā to ņem. Joprojām esmu stāvoklī un bēguļoju no kāda bīstama tipa kopā ar kādu, iespējams, ne mazāk bīstamu… Nē, laikam tomēr nav labāk.
- Pacieties vēl nedaudz, drīz būsim klāt, - Ralfs ignorēja sarkasmu.
- Kurp mēs braucam?
- Pie kāda mana sena drauga. Viņš man ir pateicību parādā, tā ka domāju - uzņems ar atplestām rokām.
- Kur dzīvo tavs draugs?
- Dārziņos, aiz Rumbulas.
- Khm… interesanta apmešanās vieta priekš… Kas īsti viņš ir? Cilvēks, eņģelis, dēmons?
- Pēc būtības viņš ir vellata, bet neizdevies.
- Vellata? Tā kā velns? Sātans? - Miega pārplūdinātais prāts atteicās saprast.
- Nē, - Ralfs klusu nosmējās. - Ne tā kā velns. Principā vellatas nodarbojas ar sīkām riebeklībām - nu, piemēram, nodedzina kādam pirti, lietus laikā uz zemesceļa pārdur riepu, baltajai veļai mazgāšanas laikā piemet kādas sarkanas apakšbikses, uzkar cieto disku, atbildīgākajā brīdī nosēdina fotoaparāta baterijas…
- Skaidrs, skaidrs, - apklusināju Ralfu. - Bet kas tad šim ir vainas? Kāpēc neizdevies?
- īsti nemāku teikt, bet… kaut kā viņam neiet. Nevienu riebeklību nevar pareizi nostrādāt.
- Nu, piemēram?
- Piemēram… - Ralfs uz mirkli aizdomājās un klusēdams vērās tukšajā ielā. - Piemēram, viņš uz ledus paklupina cilvēku un tādējādi paglābj no lāstekas, kas nokrīt soļa attālumā. Vai arī - džeks nokavē starppilsētu autobusu, lai brauktu pie sievas uz dzemdību namu. Kamēr viņš gaida nākamo, pirmo reizi mūžā ieiet spēļu zālē un ar pirmo iemesto monētu vinnē tūkstoti latu. Pats laimīgs, un ari sieva ar bērneli priecīgi. Un tā vienmēr, lai ko ari Jancis darītu, viss uz labu.
- Varbūt viņam karma tāda, - vīlusies nomurmināju. Biju iedomājusies, ka noslēpumainais draugs, šis Jancis, varbūt beidzot būs īsts, normāls cilvēks. Cik naivi!
-Jā, karma! - Ralfs sirsnīgi iesmējās. - Bet domāju, tev viņš patiks - tāda pati asa mēle kā tev.
- Jauki, man ir kaut kas kopējs ar vellatu. Manam tēvam jau sen bija tādas aizdomas.
Zigis pamodās, kad klusām pielipinājām pie nelielas, balti apmestas mājiņas pašā Dārziņu rajona sirdī.
- Esam jau klāt? - izkrekšķinājies un izberzējis miega pilnās acis, puisis painteresējās.
- Jā, jau klāt, - drūmi atbildēju, uzmanīgi vērodama apkārtni. Cik nu valdošā tumsa ļāva saskatīt, gan mājiņa, gan tai piegulošais dārziņš izskatījās dziļi mietpilsoniski - kārtīgi iekoptas puķu dobes abpus bruģētai taciņai, kas veda no vārtiem līdz durvīm, daži augļu koki un soliņš, kur kājas atpūtināt.
Ralfs īsi uzpīpināja, un par atbildi tumšajos mājiņas logos iedegās dzeltenas gaismiņas. Pēc mirkļa no mājas izsteidzās saimnieks un ātrā solī devās atvērt vārtus, lai auto varētu iebraukt sētā. Izskatījās, ka mēs tiekam gaidīti.
- Klusu, nāciet ātri iekšā, - palikdams ēnā, saimnieks čukstus vedināja mājā.
Māja izrādījās tikpat mietpilsoniski iekārtota kā pagalms - gaitenī gaidīja veca koridora iekārta, apkarināta ar mēteļiem un jakām, pusi grīdas aizņēma kurpju kaudze un labākus laikus piedzīvojis strīpains kājslauķis. Saimnieks nozuda mājas dziļumos, pirms paspēju viņu apskatīt.
- Ģērbiet nost jakas un ejiet istabā, man ar Janci virtuvē jāpārmij pāris vārdu, - Ralfs nokomandēja mūs uz istabu, kas atradās aiz durvīm pa labi no gaiteņa. Tā izrādījās neliela, bet mājīga viesistaba ar padomju laiku ģimenes mājai raksturīgu iekārtojumu - vienu sienas daļu aizņēma tumša sekcija, aiz tās stiklotajām plauktu durvīm rindojās grāmatu sējumi no sērijas Piedzīvojumi, fantastika, ceļojumi un Džeka Londona Kopoti raksti. Nedaudz tālāk uz vaļēja plauktiņa greznojās māla figūriņas, attēlojot mazus velniņus dažādās nodarbēs un pozās - cits pīpēja pīpi, cits pozēja ar alus kausu rokās, bet bija arī tādi, kas centās tikt pie ģimenes pieauguma.
Otrā istabas stūrī pie loga stāvēja vecs, izvelkams dīvāns ar koka listēm apsistām malām, pārklāts ar tautisku segu. Sāniski pie tā bija izvietoti divi klubkrēsli, katrs savā krāsā un formā, bet pa vidu uz žurnāla galdiņa kūpēja liela māla krūze ar piparmētru tēju, izplatot gaisā patīkamu, maigu aromātu, un brūni zaļas māla tējas krūzītes. Mēs apmierināti iekārtojāmies uz dīvāna un, negaidot atsevišķu uzaicinājumu, salējām aromātisko tēju.
- Tas džeks, pie kā mēs tagad esam, nu, tas Jancis, viņš ir vellata, - informēju Zigi par namatēva nodarbošanos.
- Ko? Velns, vai? - Puisis izskatījās tikpat sašutis, cik es pirms brīža.
- Nēēē… Tur tā baigi smalki. Vellatas darot visādas sīkas riebeklības, piemēram, uzmet ievārījumu uz taviem Armani džinsiem, izsit autiņam logu un nozog maģi, nu tā apmēram, - gudri paskaidroju.
- Forši, tagad zināšu, kas pie tā visa vainīgs, - Zigis zobgalīgi atcirta, bet, redzot manu akmens cieto sejas izteiksmi, samulsa. - Tu ko, nopietni?
- Nu, vismaz Ralfs tā stāstīja. Un tu jau mums esi tas ticīgais, skeptiķa loma šajā duetā ir uzticēta man.
- Un ko tad mēs te darām?
- Jancis esot citāds - tāds neizdevies. Viss riebīgais, ko viņš izdara, beigās cilvēkiem nākot par labu. Turklāt viņš esot pateicību parādā Ralfam, - īsumā paskaidroju situāciju.
Zigis paspēja daiļrunīgi novaibstīties, pirms istabā atgriezās Ralfs un namatēvs.
- Iepazīstieties, Jancis. Janci, tie ir Nele un viņas draugs Zigmunds.
Pirmo reizi redzēju īstu vellatu, tāpēc nedaudz vīlos, neko pārdabisku neieraugot. Istabas vidū, mulsi lauzīdams kaulainās, garpirkstainās rokas, stāvēja pusmūža vīrelis apmēram no manas auguma un svara kategorijas. Kalsnā ķīļveida sejiņa saviebta patiesā un platā smaidā, kas sniedzās gandrīz līdz smailo ausu ļipiņām. Viss šajā personā bija smalks un tievs, izņemot lielo, gaļīgo degunu, kas gluži kā krupis sēdēja sejas vidū, un lielās, ar īsiem matiņiem pārldātās ausis, kas bija pārsteidzoši spicas un atļukušas.
Gandrīz kailo galvvidu daiļoja pāris sirmu matu. Arī ģērbies vellata bija sarkanmelni rūtotā flaneļa kreklā un vienkāršos, novalkātos džinsos, kas izskatījās pāris izmēru par lielu un uz kalsnā auguma turējās vien ar platas jostas palīdzību. Vidusmēra onkulītis, ar kādiem pilnas ielas.
- Ļoti patīkami, - Jancis kautrīgi nomurmināja un pastiepa kaulaino roku sveicienam, nosarkdams līdz ausu galiņiem. Mēs ar Zigi uzmanīgi paspiedām draudzīgo roku, baidoties salauzt kādu kaulu.