Kad atkal ieņēmām vietas uz dīvāna, Ralfs īsumā atstāstīja sarunu virtuvē. Viņi vienojušies, ka paliksim šeit, cik ilgi būs nepieciešams vai arī līdz Daniels mūs atradīs. Otrā istabā jau gaidīja saklātas gultas, un Ralfs aizdzina mūs gulēt, neļaujot pabeigt dzert tēju. Es arī daudz neprotestēju, jo, lai arī mašīnā biju nosnaudusies, rūķītis Miedziņš atkal klauvējās pie apziņas durvīm. Līdz ar to, tikko vaigs pieskārās pēc smilšu neļķēm smaržojošajam, baltajam spilvenam, apziņa aizpeldēja - es iegrimu dziļā, mierīgā miegā un netraucēti tur pavadīju nākamās deviņas stundas, lidinoties pa mākoņiem, kuros nebija vietas ne Ralfam, ne Danielam, ne ari manam interesantajam stāvoklim.
Mani pamodināja no dārza plūstošās skaņas - šķiet, Zigis bija pamodies jau pirms kāda laika un kopā ar mājas saimnieku rosījās pa āru. Dzeltena rudens saule centīgi lauzās istabā pa puspievērtajiem aizkariem, radot ideālu skatuvi putekļu dejām. Apmierināti izstaipījos, nejuzdama ne mazāko vēlēšanos pamest silto migu. Domas riņķoja kā apdullušas rudens mušas, ar ldusu spindzoņu atsizdamās pret aizmirstības stiklu. Tomēr svētlaimei nebija lemts ieilgt - Ralfs ienāca bez klauvēšanas.
- Pietiek gulēt! Pulkstenis jau pāri diviem dienā. Jancis ar Zigi ir sagatavojuši lielās brokastis, paēdīsim, un tad mums nopietni jāaprunājas. - Miesassargs šķita ļoti lietišķs.
- Un kur tad palika labrīt? - Jaukais noskaņojums pagaisa kā nebijis.
- Nele… - Ralfs aizkaitināti novilka.
' - Ko tu visu laiku uz mani pukojies?
- Man tāds darbs.
- Nu, tad tavs darbs ir draņķīgs. Vai arī tu esi draņķīgs darbinieks. Neticu, ka visi sargeņģeļi ir tādi īgņas, - neapmierināti purpināju, cenšoties zem segas apģērbties, jo izskatījās, ka Ralfs netaisās iet laukā no istabas vai vismaz novērsties. Laikam baidījās, ka atkal padošos miega varai.
Cik varēju spriest no neizdevīgā segapakšas skatpun- kta, mani vārdi likās aizskāruši kādu stīgu Ralfa dvēselē, jo viņa skatiens kļuva domīgs.
- Nerunā muļķības, es nemaz visu laiku neīgņojos, - Ralfs mēģināja taisnoties. Nolēmu kalt dzelzi, kamēr vēl karsta, un uzspiest uz jūtām. Nebija viegli vienlaikus cīnīties ar džinsiem zem segas, tomēr citas iespējas varēja arī nebūt.
- Nē, tu īgņojies gan, un purpini un bubini, un brēc uz mani. Man jau tā nav viegli - galvā īsta putra, kuņģī revolūcija un tad vēl tu ar savu mūžīgo neapmierinātību. Tev neko pa prātam nevar izdarīt, lai gan pēc teorijas būtu jābūt otrādi. Tu kalpo man, es izrādu neapmierinātību, tu raudi un pārdzīvo.
Garā un izjustā monologa beigās izlīdu no segapakšas pilnībā apģērbusies, lai aci pret aci satiktos ar pārsteiguma un neticības pilnu skatienu. Laikam nedaudz pāršāvu pār strīpu. Mana pašpārliecinātība sāka lēnām izplēnēt - kā nekā viņš bija vismaz galvastiesu garāks par mani un apveltīts ar miesasbūvi, ko mēdz dēvēt par divdurvju skapi. Nebija prāta darbs kaitināt tādu milzeni.
- Nu, man nebija ne jausmas, ka tu tā jūties, - Ralfs domīgi iesāka. - Tādā gadījumā es atvainojos.
- Tava atvainošanās ir pieņemta. - Centos apslēpt atvieglojumu un nezaudēt cienīgo paskatu. - Un tagad varbūt iesim brokastīs? Esmu mežonīgi izsalkusi.
Zigis un Jancis bija pacentušies godam. Dārzā zem veciem ķiršu kokiem bija uzklāts grezns brokastu galds. Tur bija Ziga slavenās rauga pankūkas, ceptas desiņas, lielās šķēlēs sagriezts, balts un mīksts mājās siets siers, skābēti gurķīši un mazi, zaļi marinēti tomātiņi, smaržīga rupjmaize un īsts lauku sviests. Ievēroju, ka visi trauki bija gatavoti no krāsaina, apdedzināta māla, bet galdu sedza lina galdauts ar auseklīšiem. Šķiet, vellatam pie sirds gāja viss tautiskais un dabiskais.
- Čau, sirsniņ! Kā gulēji? - Zigis šķita nedabiski labā noskaņojumā. Uzspiedis man uz vaiga ašu buču, puisis turpināja rosīties pie galda, klusām svilpodams jautru, bet aplamu melodiju. Zigim uz ausīm bija uzkāpis nevis viens zilonis, bet vesels bars. Bet dziedāt viņam patika - skaļi, aizrautīgi un tik šķībi, ka otrajā klasē viņu palūdza vairs nenākt uz kora mēģinājumiem, jo citi bērni vilka līdzi puišeļa šķībajam meldiņam.
Un tagad viņš biedēja piemājas zvirbuļus ar negantu svilpienu sēriju. Šķiet, tas gāja pie sirds tikai vellatam.
- Čau, čau, - atņēmu sveicienu. - Tu varētu beigt gaudot? Dienas sākums labs, nevajag to bojāt.
- Lūdzu, pie galda, - Jancis ar plašu vēzienu aicināja brokastīs.
Lai ari gaisā jutās rudens tuvums, tomēr saulīte patīkami sildīja un mājas siena nodrošināja aizvēju. Vai nu pie vainas bija svaigais āra gaiss, vai arī ilgais laiks kopš pēdējās ēdienreizes, bet viss garšoja lieliski. Nespēju atcerēties, kad būtu tik garšīgi brokastojusi, pusdienojusi vai kā lai ari to nosauktu.
Kad maltīte bija ieturēta, mēs laiski atlaidāmies vecajos dārza krēslos un izbaudījām patīkamo mieru, kas piepildīja katru dvēseles nostūri.
-Jauka vieta, man te patīk, - klusumu pārtrauca Zigis, pārlaizdams skatienu apkārtnei.
- Jā, man ar' te viss iet pie sirds, - Jancis piebalsoja. - Un kaimiņi jauki. Pa labi, tajā sarkano ķieģeļu mājā dzīvo kāda paveca spīgana. Ļoti patīkama sieviete. Dažreiz gan viņai uznāk… Bet toties pie viņas var vienmēr dabūt svaigu pienu.
Pēdējā piebilde mūs ar Zigi izrāva no klusās svētlaimes. Jautājoši palūkojos Ralfā, kas par atbildi tikai paraustīja plecus. Sak', ko lai dara - spīganām uznāk melnie brīži.
- Un otrā pusē? - Zigis norādīja uz koka mājiņu pa kreisi no Janča dārza.
- Tur? Tur dzīvoja viens zintnieks, iekams nekļuva galīgi vecs un vārgs. Tad dēls paņēma. Tagad māja stāv tukša, es it kā pieskatu, lai apkaimes puikas logus neizdauza.
- Izklausās, jūsējo te ir daudz, - ar izbrīnu konstatēju.
- Kādreiz bija. Tagad paklīduši kur kurais. Pirms gada mājā otrpus ielai ievācās jauks sumpurņu pāris ar diviem mazajiem. Vīrs strādāja bankā, vadošā amatā, bet sieva - skaistumkopšanas salonā. Smuka sieviete. Bet… dabūja izvākties. Apkaimes suņi juka prātā - cauru dienu un nakti gaudoja, rēja kā nelabie. Žēl, sirsnīgi cilvēki bija. - Jancis apcerīgi lūkojās divstāvu ēkā pāri ielai.
- Nūja, tā jau ir ar tiem suņiem, rej kā nelabie, - Zigis apmulsis piebalsoja.
- Labi, ka šodien nav uz darbu jāiet, tāda smuka diena pagadījusies. īsta atvasara. - Jancis, aizmiedzis acis, baudīja silto saulīti.
- Kur tu strādā? - aiz pieklājības painteresējos, bet tad atcerējos, ar ko runāju. Vai tad riebeklības nebija vellatu nodarbošanās?
- RIMI, - onkulītis lietišķi atbildēja. - Kārtoju preces plauktos. Maksā maz, bet kārtīgi. Dzīvošanai pietiek.
Gandrīz nokritu no krēsla. Pamanījis mūsu izbrīnītos skatienus, Jancis paskaidroja tuvāk:
- Redzi, kādreiz vellatām bija vieglāk - vienā vistu kūtī oliņas nozodz, gotiņām pieniņu atslauc, kādu kartupelīti no vagas izroc un tā arī iztiec. Un, ja puspliks pa lauku skrēji, - tas nekas, vellata taču. Bet tagad citi laiki. Nākas pielāgoties.
- Njā, globalizācija - modernizācija. - Zigis šķita iespaidots.
- Nu, bet kā tad ar to vellatas būšanu? Pa kuru laiku tad tu…? - Man radās aizdomas, ka Ralfs varbūt sarunājis ar Janci iznest mūs cauri.
- Pa vakariem un brīvdienām. Neiet jau man tā štelle. Reku, Ralfs jau droši vien stāstīja? Viss, ko daru, tas uz labu vien. Tā ka es arī nemaz vairs necenšos.
- Nu, bet ar savējiem bieži satiecies? Vai jūsu vispār ir daudz?