- Mēs? - Rebeka veltīja man debeszilu, izbrīnītu skatienu un nevērīgi atmeta blondās matu cirtas pār brūni iedegušo plecu.
- Nē, es runāju ar kādu tev aiz muguras, - nerimu purpināt.
- Beidz ņemties! Mēs bijām iepirkties un nedaudz aizrāvāmies. Un pēc tam nevarējām atrast, kur noparkot mašīnu. - Zigis mierinoši uzlika man uz ceļa roku. Es to nikni nopurināju.
- Un kāpēc jūs mani nepaaicinājāt?
- Vai tad tev šodien nebija jāstrādā? - Rebeka likās patiesi izbrīnīta.
- 0 jā! Iebāz man vēl to degunā! Jūs abi varat atļauties darbdienā šlenderēt apkārt, bet man jāraujas melnās miesās, lai nopelnitu iztiku! - Biju gatava izplūkāt viņu blondās cirtas. Pa kuru laiku Zigis bija paspējis izbalināt matus?
- Un vispār, - indīgi piebildu. - Ar balinātiem matiem tu izskaties pēc geja.
- Varbūt tu piemirsi, bet es esmu gejs, - Zigis iespurdzās oficiantes atnestajā minerālūdens glāzē.
- Ļoti smieklīgi.
- Beidz burkšķēt! Mēs arī tev šo to nopirkām. Atstājām mašīnā, tā ka tev būs jāatnāk līdz krastmalai, - Rebeka samierinoši iejaucās.
- Tāda smuka Armani ldeitiņa - to tu vilksi uz pasākumu, uz kuru nāksi man līdzi, - Zigis piebilda.
- Neesmu nekāds pūdelis, lai mani staipītu apkārt. - Drūmi maisīju ledus paliekas mojito glāzē. - Kas par pasākumu?
- Kaut kāda ballīte. - Zigis atmeta ar slaido, nosauļoto roku, nomirdzot platajam zelta gredzenam.
-Kad?
- Pēc nedēļas, trešdienā.
- Kas tas sanāk par datumu? Man trīspadsmitajā jāstrādā.
- Ko niekus! Vari kādreiz nobastot!
- Šoreiz nevaru. Man jābildē kaut kāda Rūpnieku apvienības pieņemšana Baltezerā. Ienāksies normāls piķis.
- Hei! Uz turieni jau arī gribēju tevi ņemt līdzi! Man pagājušajā nedēļā atsūtīja ielūgumu, nu, un es nospriedu, ka tas droši vien būs neciešami garlaicīgs pasākums, uz kuru labāk neierasties ar draudziņu, bet ar kādu izskatīgu dāmu, kas māk iedzert… un taja brīdī iedomājos par tevi
- Paldies. Tas glaimo. Un gadījumā, ja esi aizmirsis, - es vairāk nedzeru, - dusmīgi atcirtu. Man nepatika atgādinājumi par tām divām drūmajām nedēļām pēc šķiršanās ar Kristapu. Toreiz to vien darīju kā sēdēju mājās un ļāvu dzīvei griezties krāsainā karuselī ar Baccardi palīdzību.
- Bet izskatās, ka mazāk arī ne, - Rebeka zīmīgi piemiedza acis un norādīja uz tukšajām glāzēm man priekšā.
- Hei! Tas bija bezalkoholiskais! - taisnojos kā sarāts skolas skuķis.
-Jā, kā tad. - Zigis nosodoši pašūpoja galvu.
- Labi, pietiks par mani. Saki - kā tev beidzās ar Raivi? Viņš aizgāja?
- Jap! - draugs mundri atsaucās un veltīja man žilbinošu smaidu.
- Ta, kāpēc man liekas, tu neesi pārlieku sarūgtināts vai bēdu sagrauzts?
- Nē, neesmu. Tas mazais žurkulēns vēl simtiem reižu nožēlos.
- Sirsnīgi, - tikko dzirdami nomurmināju. Rebeka uzmeta man brīdinošu skatienu.
- Nu, bet kas tas par rūpnieku pasākumu? - uztvērusi kluso mājienu, mainīju tēmu.
- Kā lai es to zinu? - Zigis paraustīja plecus. - Vēl nav bijis laika pievērsties sabiedriskās dzīves sakārtošanai. Pietiek jau ar darba lietām.
Draugs pavīpsnāja. Viņam patlaban neklājās viegli - bija pagājis ne vairāk kā gads, kopš Ziga tēvs aizgāja mūžībā, atstājot izveidoto vieglās rūpniecības un nekustamo īpašumu konglomerātu dēla rokās. Nevarētu teikt, ka Zigis netiktu galā ar jaunajiem pienākumiem - augstās skolas Anglijā un Štatos deva savu ieguldījumu, tomēr bija kas tāds, kam tik viegli nevarēja tikt pāri.
Dienā, kad tēvs padarīja viņu par miljonu vērtās korporācijas līdzīpašnieku, Zigis beidzot atldāja rūpīgi slēpto patiesību par savu seksuālo orientāciju. Vecais vīrs toreiz neko daudz neteica, lai gan necentās slēpt sarūgtinājumu. Pēc nedēļas viņu atrada kabinetā pie galda mirušu ar sirdstrieku. Zigis vēl joprojām uzskatīja, ka tēva dzīves gājumu saīsināja ziņa par dēla homoseksualitāti. Centos pārliecināt draugu, ka tā nemaz nebija, ka tā bija sakritība. Garus vakarus mēs toreiz pavadījām, sēžot Ziga Antonijas ielas dzīvoklī pie iekurināta kamīna, par spīti aiz loga valdošajai vasaras svelmei, un runājām, runājām, runājām… Līdz aizmigām turpat uz grīdas, apķērušies kā divi ķenguri.
Zigis pēc tēva nāves uzņēmās kompānijas vadību. Tas prasīja daudzus upurus - galvenokārt ierastā dzīvesveida maiņu. Nav viegli no bezrūpīga naktsputna pārvērsties nopietnā darījumu cilvēkā, kura vadībā strādā simtiem darbinieku un no kura lēmumiem atkarīgas lielas naudas summas. Tomēr Zigis lieliski tika galā - šajā ziņā viņš bija tēva cienīgs mantinieks.
- Tad tu saki, ka ari būsi tajā pasākumā? - pārjautāju.
- Visticamāk. Tagad, kad tu esi iedevusi man kurvīti…
- Nu, tā gluži nesanāk. Es būšu, tikai nevarēšu tevi izklaidēt ar izsmalcinātiem jociņiem.
- Varbūt tas nemaz nav tāds zaudējums, - Zigis piebilda.
- Klau, bet tad jau tu nevilksi kleitiņu, ko tev nopirkām? - Rebeka sērīgi novilka.
- Nē, draudziņ, piedod. - Savilku žēlabainu seju, klusībā priecājoties. Varēju iedomāties, kādu šifona monstru viņi man bija nopirkuši - jostas un aizkaru hibrīdu. Mans un draugu viedoklis par manām auguma aprisēm krasi atšķīrās. Turklāt pēdējie mēneši bez sporta nodarbībām un ar ēšanu pēc principa "kas pagadās pa rokai" bija devuši ieguldījumu gurnu formā.
- Saproti pati, man būs daudz jākustas un nebūs laika domāt, vai tā lupatiņa piesedz dibenu vai varbūt šobrīd manas krūtis jau sveicina viesus.
Rebeka neizskatījās pārliecināta.
- Labāk pastāsti: kas jums īsti ar to bēbja padarīšanu? - Atkal izlocījos kā zutis.
-Jā, iedomājies, viņiem būs sīkais! - Zigis sajūsmināti iesaucās un izpelnījās manu iznīcinošo skatienu.
- Tā ir taisnība. Esmu stāvoklī, - Rebeka svinīgi paziņoja.
- Bet tas taču ir super!
Tās bija lieliskas ziņas, tomēr jau nākamajā brīdī mans skatiens atdūrās pret zemeņu Margaritas glāzi draudzenes slaidajos pirkstos.
- Bet vai tad tev nevajadzētu…
- Beidz sprediķot! Es to uzzināju tikai vakar un… šī ir pēdējā glāze uz nākamajiem deviņiem mēnešiem. - Rebeka smagi nopūtās.
- Nu, bet tas nav svarīgi! Kā Aigars uztvēra?
- Lieliski! Viņš bija sajūsmā! - Zigis atkal iejaucās.
- Klau, vārna, varbūt tu varētu paklusēt un ļautu Rebe- kai pašai pastāstīt? - centos sajūsminātajam puisim aizbāzt muti ar vīnogu.
-Jā, Aigars bija sajūsmā. Rīt pie mums nāks dizainere, lai sāktu darbu pie bērnistabas iekārtojuma, - Rebeka nesatricināmā mierā turpināja.
- Bet… vai nav par agru? - nedaudz šaubīgi novilku. -Kurā mēnesī tu esi? Varbūt sākumā jānoskaidro, kas jums īsti gaidāms - puika vai meitene?
- Īstenībā ir jau gandrīz par vēlu! Gribu, lai dizainere izstrādā divus istabas variantus - vienu puikam un otru meitenei. Tas vien paņems mēnesi. Tad ir jāpasūta mēbeles - kamēr tās atnāks un kamēr izremontēs istabu, bēbis jau būs klāt!
- No kurienes tad tu taisies mēbeles pasūtīt? No Mozambikas, vai? - Biju neizpratnē.
- Nepaliec smieklīga! Mums ar Rebeku padomā jauks komplektiņš no Itālijas. Tas pats mēbeļu meistars, kas man žurnālgaldiņu taisīja. Atceries? - No turpmākiem paskaidrojumiem viņu paglāba telefona zvans. Mirkli pablenzis mirgojošajā ekrāniņā, Zigis pielēca kājās kā dzelts.