- Daudz gan. Kādreiz bijām mazāk, tagad pēdējos simts gados baigi savairojušies esam. Bet ar citiem nebrāļojos. Vai, drīzāk, viņi ar mani nebrāļojas. Kaunas. Es taču tāds brāķēts esmu. - Jancis nosmējās klusus, sirsnīgus smieldus bez mazākās rūgtuma ēnas.
- Nē, man šķiet, ka tu esi jauks. - Negaidītā sirsnības uzplūdā Zigis paliecās uz priekšu un papliķēja vellatas kaulaino rociņu.
- Paldies, jūs man arī tādi jauki liekaties. Labi, novākšu galdu un ļaušu jums aprunāties. - Jancis veltīja mums sirsnīgu, nedaudz velnišķīgi šķelmīgu smaidu un nozuda mājas iekšienē, līdzi nesdams mūsu netīros traukus uz lielas, ar ziediem izrakstītas paplātes.
Lieliskās brokastis, siltā saule un Dārziņu klusums un miers lika uz mirkli aizmirst, kāpēc vispār šeit atrodos, un, šķiet, es nebiju vienīgā. Palikuši trijatā, apcerīgi klusējām, vērojot vēja rotaļu ķiršlcoka zaros, baidoties ar sarunu izjaukt īso līdzsvara mirkli.
- Es atradu Bībeli, - Ralfs lietišķi iesāka. Acīmredzot harmonijā ar dabu bijām nonākuši tikai mēs ar Zigi.
- Lieliski, - negribīgi noburkšķēju, cerot, ka Ralfs sapratīs mājienu un ļaus vēl kādu laiciņu pabaudīt klusumu un mieru.
- Un atradu atsauci, par kuru runāja Berta.
Acīmredzot mājiens bija pārāk aizplīvurots. Smagi nopūtusies, padevos liktenim un pieslējos krēslā sēdus. Ja jau Ralfs gribēja tagad runāt, tad es vismaz noteikšu tēmu.
- Pagaidi! - pārtraucu pusvārdā, par to izpelnoties īsu niknu skatienu, bet ne vairāk. Mūsu saruna pirms pusstundas bija līdzējusi.
- Varbūt darām tā - es uzdodu jautājumus, tu atbildi. Un gan jau nonāksim līdz Bībelei un Bertas atklāsmēm. Okei? Tātad pirmais jautājums - šis cilvēks, ko Daniels laikam ir novācis, Poseidons, - kas viņš īsti ir?
- Nu, sāksim ar to, ka Poseidons nav cilvēks, bet gan dievs, viens no Lielā Septiņnieka. Viņš bija atbildīgs par ūdeni - jūrām, ezeriem, upēm.
- Kā sengrieķu mitoloģijā?
- Nu, ne gluži. Viņam vienkārši iepatikās tas vārds. Katrai senajai cilvēku ciltij bija cits vārds katram no Lielā Septiņnieka dieviem: grieķiem - Poseidons, skandināviem - Njords…
- Labi, labi. Skaidrs. Laikam sāku no nepareizā gala. Pastāsti vēlreiz teoriju par pasaules rašanos. - Manas zināšanas mitoloģijā nebija tik spēcīgas, lai apšaubītu Ralfa sacītā patiesumu, tāpēc Poseidona dažādo vārdu uzskaitījumam nebija jēgas.
- Tā nav teorija. Tie ir reāli notikumi, - Ralfs izskatījās sašutis un grasījās strīdēties pretī, bet laikus aprāvās.
- Labi. Nu tad - no paša sākuma. Cik labi jūs pārzināt Bībeles pasaules rašanās versiju? Pēc jūsu sejas izteiksmēm, ne pārāk. Tas nav slikti. Vismaz pretī nerunāsiet. Tātad - ko Dievs saskaņā ar Pirmajā Mozus grāmatā aprakstīto izdarīja pirmajā dienā? Viņš radīja zemi un gaisu. Bet patiesībā tās bija divas ļoti spēcīgas dievietes, kas patērēja milzum daudz savas dievišķās enerģijas, lai no nebūtības izveidotu šīs divas matērijas. Vienkāršības labad es saukšu viņas tajos zemes cilvēku vārdos, kurus viņas ir atzinušas par labiem esam, lai gan vārdu viņām ir daudz. Tātad zemi izveidoja Gaja…
- Zemes dieviete, - Zigis paspīdēja ar zināšanām.
- Viņas vārds ir minēts grieķu mitoloģijā.
- Un viņu Daniels mēģināja novākt Velsā, ja? - centos neatpalikt.
- Jā, tā bija viņa. Bet Gaja ir viena no senākajām dievībām, ar viņu Danielam galā netikt, - Ralfs piekrītoši pamāja.
- Okei, un kas bija otra?
- Otra bija Amuneta - gaisa dieviete. Visprecīzāk viņu aprakstīja ēģiptieši. Ja ir interese, vari kādreiz palasīt.
- Labāk tu pastāsti, lai zinu, ar ko ir darīšana.
- Amuneta ari ir viena no senākajām dievietēm. Turklāt viena no retajām, kas nepārnāca dzīvot uz Zemi, starp cilvēkiem. Augsti morālie principi. - Ralfs nosmīkņāja.
- Labi, ar pirmo dienu viss skaidrs - zeme un gaiss, Gaja un… Amuneta?
- Jā, otrajā dienā darbam pieslēdzās Poseidons un izveidoja ūdeņus un visu apūdeņošanas sistēmu uz Zemes. Ar viņu jau tikām skaidrībā. Trešajā dienā pie darba ķērās Ghanana, auglības dieviete. Viņa atbildēja par lauksaimniecību - iestādīja puķītes, kociņus, iesēja zālīti…
- Pagaidi, par tādu dievieti dzirdējusi neesmu. Kurā reliģijā tas ir? - piebremzēju Ralfu, kas bija aizrāvies ar stāstnieka lomu.
- Tā viņu sauca maiji, bet šajā zemeslodes pusē viņu mēdz dēvēt… - Ralfs uz mirkli aizdomājās, un dārzā iestājās klusums, ko pārtrauca tikai vēja čaboņa. - Nu, skandināviem laikam tā būtu Nerta.
- Piedod, nepazīstu tādu. - Paraustīju plecus. Neatcerējos, vai skolā mums vispār mācīja skandināvu mitoloģiju.
- Labi, tad varbūt grieķu Dēmetra?
-Jā, to es zinu! - Zigis priecīgi iesaucās. - Viņai vēl meita bija - Persefone, kuru Aīds nolaupīja un aizveda pazemē.
- Kāds tu mums gudrs! - sarkastiski piebildu. Mani kaitināja Ziga izrādīšanās svešu cilvēku priekšā. Vienmēr viņam jāizlec.
-Jā, tā pati. Tikai meitu neviens nelaupīja, pašas sastrīdējās, un šī lepni paceltu galvu aizgāja no mājām - pie Aīda uz Zemi. Tā j au ar tām sievietēm ir - sastrīdas par sīkumiem, bet izpūš no tā ziloni. Tagad esot salabušas, bet nedomāju, ka uz ilgu laiku. - Ralfs skeptiski atmeta ar roku.
- Labi, labi, ģimenes drāma lai paliek uz vēlāku laiku. Kas bija ar ceturto dienu? - neļāvu pārāk novirzīties no tēmas. Nevarētu teikt, ka pilnībā ticēju dzirdētajam, tomēr kaut kur dziļi iekšienē sāku šaubīties pati par savām šaubām.
- Ceturtajā dienā tika radīti debesu spīdekļi - zvaigznes, Mēness un Saule. Par Saules dievu Ra droši vien esat dzirdējuši?
- Jā, to nu gan esam. - Beidzot kāds personāžs, kas arī man pazīstams. - Ēģiptieši ticēja, ka viņš katru dienu braukā pa debesīm. Laivā, vai ne?
-Jā, un mīlestību uz interesantiem braucamajiem viņš vēl aizvien nav zaudējis. - Ralfs apmierināti nosmīkņāja. - Pie kā mēs palikām? Tā, piektajā un sestajā dienā tika radīti visādi zvēriņi, putniņi un jūras iemītnieki. Tas bija Artemīdas darbs, lai gan ar zivtiņām Poseidons krietni piepalīdzēja - sākumā viņa visām zivīm piekabināja mazas kājiņas un rociņas. Kam zivīm rokas? Jūs varat man pateikt?
- Man tas šķiet retorisks jautājums, - laikus apklusināju Zigi. - Artemīda, tu saki? Arī no Senās Grieķijas?
- Es sapratu, ka nav jēgas saukt citus vārdus. Izskatās, ka jūs daudzmaz pārzināt tikai ēģiptiešu un grieķu mītus, lai gan tas ir savādi - Skandināvija ir tepat blakus…
- Labi, tad vari saukt latviešu pagānu dievu vārdos, - Zigis lepni paziņoja. Par to biju gatava viņu apēst. Man folkloras stundas nebija tās mīļākās.
- Piedodiet, bet jūsu folklorā dotajiem aprakstiem nevar uzticēties. Tos sāka apzināt un pierakstīt tikai piecpadsmitā gadsimta beigās un arī tad ar lielu kristietības piesitienu, tā ka… neapvainojieties, bet paliksim labāk pie seno grieķu izdomātajiem vārdiem.
Palūkojos Zigi, gaidīdama apstiprinājumu Ralfa teiktajam. Izskatījās, sargeņģelis nebija kļūdījies - vēsturisko faktu vācelīte Ziga personā klusēja.
- Tātad palikām pie Artemīdas. Iespējams, jūs viņu pazīstat kā indiešu SatI vai japāņu Ināri. Nē?
- Labi, beidz mūs karināt. Kurš tad radīja cilvēku?
- Visi kopā. Cilvēks ir tik komplicēts, ka vienam dievam tas nebūtu pa spēkam. Pēc tam kad galvenais uzmetums bija gatavs, katrs, protams, radīja nedaudz atšķirīgu cilvēku. Tā sacīt, savam prieciņam. Tāpēc uz Zemes ir melni, balti, dzelteni un sarkani cilvēciņi.