Izklausījās nedaudz pēc rasisma, tāpēc centos atgriezties pie tēmas.
- Cik tagad sanāca dievu? Seši? Gaja, Amuneta, Poseidons, Ra, Artemīda un vēl Dēmetra. Bet, ja atmiņa neviļ, septītajā dienā Dievs atpūtās - viss bija gatavs. Savukārt tu teici, ka dievi ir septiņi. Ko tad septītais darīja?
- Sarīkoja ballīti par godu padarītajam darbam.
- Tu joko? - Neticīgi blenzu Ralfā.
- It nemaz. Tas bija viņa ieguldījums Zemes radīšanā.
- Bet… kas tur liels - sarīkot ballīti?
- Ahā! Tā tikai tu saki! Bet sarīkot ballīti par godu sešiem ļoti atšķirīgiem un kašķīgiem dieviem - tas ir liels izaicinājums. Turklāt, ja viņi ballītes laikā nebūtu sajutuši pacēlumu, Zeme tā ari paliktu kā Lego konstruktors - smuka, krāsaina, bez dzīvības.
- Kā tad tā?
- Redziet, lai viss iekustētos, vajadzēja lielu daudzumu dievišķās enerģijas, kuru viņi kāpināja ar šo te… ballīti. Nu, tāda kā statiskā izlāde.
- Kā orgasms? - Zigis lietišķi noprasīja, liekot man satrūkties. Kur viņš sadzirdēja kaut ko par seksu?
- Jā, tieši tā - gigantisks, dievišķs orgasms. - Man par pārsteigumu, Ralfs nešķita apmulsis.
- Okei, kurš tad bija ballīšu karalis? Dievišķais orgasma sagādātājs?
- Lokijs.
- Kas, lūdzu?
- Piedod, aizmirsu, ka ar skandināvu dieviem jūs neesat uz "tu". Grieķi viņu sauca par Dionīsu - jautrības un vīna dievu.
- Un kurš tad no šiem skaistuļiem ir mūsu noslēpumainais Daniels? - Zigis painteresējās, bet man šķita, ka jau zinu atbildi. Jautrs pasākums ar brīnumaini gardu vīnu, kuru parasti nedzeru, un neaizmirstamu nakti, kuru nevaru atcerēties.
- Viņš ir Dionīss, - atbildēju Ralfa vietā.
- Apķērīga meitene, - sargeņģelis uzslavēja, tikai nejutos pelnījusi. - Viņš visu uzsāka, un viņš arī vēlas visam pielikt punktu.
- Bet kāpēc? Nesaprotu.
- Teikšu godīgi - man nav ne mazākās nojausmas, bet viņam ir nopietns motīvs, jo tas nav vienas dienas plāns. Atgriežoties pie sarunas sākuma - Bībele…
- Pagaidi, ļauj sagremot, - neļāvu viņam pabeigt. No ilgās sēdēšanas tirpa kājas, bet galva bija dulla no jaunām atklāsmēm. Turklāt nedaudz sala, jo saule, kas līdz šim bija patīkami sildījusi, paslēpās aiz kaimiņu mājas jumta kores, dienai sliecoties uz vakara pusi. Paskatījos pulkstenī uz rokas - pāri pieciem. Nav brīnums, ka vairs nejutu dibenu. Smagnēji piecēlos no krēsla un devos izlocīt kājas uz dārza tālāko galu, atstājot Zigi un Ralfu divatā. Man vajadzēja nedaudz padomāt. Galvā valdīja putra - šie dievi, viņu kaut kur dzirdētie vārdi un apjausma, ka, iespējams, esmu iekūlusies lielākās nepatikšanās, nekā sākumā domāju. Atmiņā atausa skolas gados lasītie grieķu mīti - Dionīss lika cilvēkiem dejot un priecāties, līdz viņi zaudēja prātu. Varbūt es tagad nedejoju un nepriecājos, bet pavisam noteikti zaudēju pēdējās saprāta paliekas - manī modās ticība Ralfa stāstītajam.
Dārza garajā zālē paslēpušies gulēja dzelteni āboli no blakus augošās ābeles. Pacēlu vienu un notīrīju pret biksēm, pirms iecirtu zobus sulīgajā, smaržīgajā mīkstumā. Saldskābā sula atspirdzināja un veldzēja. Ar prieku konstatēju, ka šodien vēl neesmu vēmusi. Modās cerība, ka varbūt nelabumi būs beigušies.
Notiesājusi ābolu, jutos gatava sarunas turpinājumam un atgriezos pie Ralfa un Ziga, kas tā arī ldusēdami sēdēja, iegrimuši domās.
- Ko tu tur teici par Bībeli? Ko tu uzgāji?
- Kad Zigis teica, ka Berta pieminēja Svētos rakstus - man tas vēl neko neizteica, pasaulē ir daudz svēto rakstu. Bet tā apskaidrība, kas nālcs divpadsmitos trīspadsmit, uzvedināja uz domām par Bībeli. - Ralfs izvilka no kabatas mazu, melnu sējumiņu ar iespiestu zelta krustu uz vāka.
- Tikai nevis apskaidrība, bet gan atklasme - Atklāsmes grāmata no Jaunās derības, 12. nodaļa, 13. pants. "Pūķis, redzēdams, ka tas nomests zemes virsū, sāka vajāt sievu, kas bija dzemdējusi puisēnu."
Ralfs triumfējoši palūkojās, bet ne uz mani, ne Zigi šis fragments neatstāja nekādu iespaidu.
- Labi, varbūt, izrauts no konteksta, tas šķiet nedaudz neskaidrs. īsumā raksturošu situāciju - Atklāsmes grāmatā ir aprakstīta pastarā diena. Domāju, jums tas nav jāskaidro? Tad lūk, divpadsmitajā nodaļā ir norādīts, ka kāda sieviete dzemdēs bērnu, kuram būs lemts valdīt pār visām tautām. Pūķis jeb Sātans vēlējās bērnu aprīt, bet nepaspēja, tas nokļuva debesīs pie Dieva. Tad pūķis devās vajāt dzemdētāju.
- Nu, un ko tu gribi ar to teikt - es esmu dzemdētāja, bet Daniels grib apēst manu, mūsu kopējo bērnu? - Par spīti vēsajam gaisam, no uztraukuma pārņēma karstuma viļņi.
- Viņam tas bērns ir vajadzīgs, - Ralfa vārdi noskanēja kā drauds rēnajā vakarā. - Lai pieliktu visam punktu.
Un tad pār mani nāca atklāsme - esmu mēslos līdz ausīm un tik drīz ārā netikšu.
SahAras tuksnesis, Tunisija,
8. septembris, 2008. gads
Apgāztais mēness rags maigi izgaismoja smilšaino klajumu. Melni samtainajās debesīs mirdzēja spožas, baltas zvaigznes, kas vienaldzīgi nolūkojās uz dzīvi zem tām. Viegls vējš dzina melnus pūku mākoņus, uz mirkli aizklādams zvaigžņu spožos vaigus. Ar klusu švīkstu pāri kāpu korēm aizslīdēja to vientulīgās iemītnieces - pārītis steidzīgu tuksneša odžu, ar saviem virvēm līdzīgajiem augumiem atstājot viļņotus nospiedumus tuksneša sejā. Absolūts klusums, ko tikai reizumis pārtrauca klusa smilšu čaboņa, vēja pūsmai tās pārnesot no vienas kāpas galotnes uz nākamo.
Pie debesīm austrumu pusē iemirdzējās jauna zvaigzne, spožāka par citām, sārtāka par savām bālajām māsām. Ar katru aizritošo mirkli tā kļuva aizvien lielāka un šķita ar joni tuvojamies, līdz tuksneša mironīgo mieru gluži kā pātagas cirtiens pāršķēla spalgs svilpiens un spožs, sarkans uzliesmojums, jaunajai zvaigznei ietriecoties kāpā, uzsviežot smiltis gandrīz līdz debesīm un saceļot putekļu mākoņus. Uz mirkli tumšais smilšu klajums spoži izgaismojās, apžilbinot un apdullinot naksnīgos iedzīvotājus - tuksneša peles un skorpionus, līdz tumsa atkal ņēma virsroku, sadzenot gaismu atpakaļ bedrē, no kurienes tā plūda, raustīgi dejojot un uz apkārtējām kāpām metot ķēmīgas ēnas.
Bedres viduci, zvaigznes atlūzu vietā, pāris soļu attālumā viens no otra stāvēja divi vīrieši - spožā gaisma ieskāva viņus kā mirdzoša zelta lode. Spriežot pēc apģērba, viņi bija nokļuvuši tuksnesī tieši no kādas smalkas pieņemšanas - abi ģērbušies dārgos, izsmalcinātos uzvalkos. Jaunākais bija gaišākas ādas krāsas, tumšiem matiem un acīm, kurās atspoguļojās zeltainais mirdzums. Vecākais bija tumsnējs, slaids, ar gariem, gracioziem locekļiem un plūstošām kustībām. Viņa skatiens pāri lielajam ērgļa degunam bija dusmās satumsis, un pat apkārt valdošā spozme nespēja to izgaismot. Plānās lūpas bija riebumā sakniebtas, bet ķermeņa valoda liecināja par gatavību uzbrukumam.
- Liecies mierā! Tev nekas nesanāks! - vecākais nicīgi nosprauslājās, vērsdamies pie sava kompanjona. Vīrietis turēja garpirlcstainās plaukstas sakrustotas virs krūtīm, it kā cenšoties atvairīt sitienu.
- Nesaki vis. Man JAU ir sanācis, - jaunākais mierīgi atbildēja, draudīgi riņķojot pa perimetru un nenolaižot skatienu no pretinieka. - Padomā pats, Ra, es tev piedāvāju vienreizīgu iespēju - kļūt par galveno soģi, atbrīvot šķīstītavas ugunis. Vai neskan kārdinoši?