- Beidz! Tu pats labi zini, ka pārējie to nepieļaus. Pat ja tu pierunāsi mani, sievietes nekad tam nepiekritīs. Amuneta noteikti ne. Un ari es ne.
- Tu vienmēr esi bijis tāds līdzskrējējs! Amuneta! Ha! Par spīti visiem taviem pūliņiem, viņa nekad tevi nav gribējusi. Ar viltu tev izdevās panākt savu un Amuna savienību, bet viņa - kur ir tava iemīļotā tagad? Vai tu pats to maz zini?
Par Ra uzrunātais neatbildēja uz izaicinošo jautājumu.
- Labi, labi. Dari, kā zini, bet tad man nāksies tevi nogalināt. - Šķiet, pretinieks pat ari negaidīja atbildi.
- Tāpat kā tu nogalināji Poseidonu? - tuksneša klusumā vārdi noskanēja gluži kā čūskas šņāciens.
- Nē, izdomāšu ko jaunu.
- Neāksties! Tu nekad neesi varējis ar mani mēroties spēkiem. Kas būtu mainījies? - Ra balsi skanēja izsmiekls, kas pretiniekam nepalika nepamanīts. Viņa rokās iemirdzējās tāda kā dzīvsudraba bumba, kuru jaunākais vīrietis nevilcinoties meta Ra virzienā. Ra atraidīja mesto enerģijas lādiņu ar sakrustotajām rokām, izšķaidot un pārvēršot to sudrabainā lietū, kas nolija pār tuksneša vēsajām smiltīm. Lai arī cik viegli un eleganti tas izskatītos no malas, tomēr darbība likās prasām zināmu piepūli - uz augstās pieres izspiedās nelielas sviedru lāsītes.
- Lokij, neesi muļķis! Negribu tevi nogalināt.
- Vecais, es tavā vietā par mani neuztrauktos. Es sāktu uztraukties par sevi. - Lokijs klusi iesmējās, pamanījis enerģijas bumbas atstāto iespaidu uz Ra.
- Apdomājies! Tas, ko tu dari, ir neprāts!
- Kāpēc? - Šķiet, Lokija neizpratne bija patiesa. Domīgi no traucis smilšu graudiņus no tumšā uzvalka piedurknes, viņš palūkojās pretiniekā. - Kāpēc neprāts? Uzskatu, ka tas ir ļoti prātīgi un atbildīgi. Paspēlējāmies, un pietiek. Tas ir aizgājis par tālu - paskaties, kas notiek ar mūsu cilti! Meža nimfas strādā par prostitūtām, gnomi un satīri uzstājas cirkos, nemaz nerunājot par lielākām dievībām - tādām kā mēs ar tevi. Kaut vai tu - kas tu esi? Kaut kāds štrunta dizainers! Tu taisi lampiņas tiem pamuļķiem, tiem dubļu pikām ar nelielu kriksīti, ko viņi lepni sauc par dvēseli. Mēsli tie ir. Un tu esi pārdevis sevi mēsliem. Pietiek!
Pietiek pazemoties un dzīvot, it kā mēs būtu tiem līdzīgi! Tie bijām mēs, kas viņus radīja. Un tas būšu es, kas viņus iznīcinās!
Lokija ārējais miers izplēnēja, ļaujot vaļu neapvaldītām dusmām, kas gāzās no viņa kā kalnu upe, noslaukot visu savā ceļā. Ra nevilšus atkāpās soli atpakaļ.
- Es tev, brāl, prasu pēdējo reizi - tu būsi ar mani vai pret mani?
- Pajautā atkal, kad pienāks laiks.
Ra spēcīgi sasita plaukstas, saspridzinot viņus ieskaujošo zeltaino enerģijas lodi, kas līdz šim noturēja abus uz vietas, neļaujot bēgt. Pirms Lokijs paspēja reaģēt, viņš jau bija gabalā, izgaisdams pie naksnīgajām debesīm kā sīks, sārts punktiņš.
- Ak, Ra! - vīrietis nomurmināja, palicis smilšainajā klajumā viens. Līdz ar zelta lodi bija apdzisis arī mirdzums, kas līdz šim izgaismoja tuksnesi.
Lokijs pavērās aukstajās, vienaldzīgajās zvaigznēs un, gluži kā uzticot tām noslēpumu, nočukstēja:
- Tas laiks JAU ir pienācis.
ARTEMĪDA
Nākamās dienas mēs pavadījām pie Janča. Pats vellata nevarēja mums kavēt laiku - darba pienākumi lielveikalā gaidīja uzcītīgo darbinieku. Lai arī darbs bija monotons un stundas garas, Jancis, šķiet, to darīja ar prieku. Kā pats izteicās, tas bija vismaz kaut kas stabils viņa līdz šim trauksmainajā dzīvē, kurai ritēja nu jau trīs simti septiņdesmit sestais gads.
Ralfs mūs pameta nākamajā dienā, sakot, ka steidzamas lietas kārtojamas. Mēs palikām laiskā divvientulībā - iepazīstoties ar literatūras krājumiem vellatas grāmatu plauktos, zogot ābolus kaimiņu dārzos un vienkārši sēžot uz verandas. Satinusies segās, vērojām, kā pirmie rudens lieti izmērcē zemi un notrauc ziedlapiņas treknajām, sārtajām asterēm, un pamazām slīgām bezdarbības izraisītā apātijā.
Savu mobilo telefonu nobāzu dziļi somā, pirms tam izslēdzot skaņu, lai nerastos kārdinājums kādam piezvanīt vai atbildēt, kad mamma zvana. Ralfs izskaidroja, cik svarīgi palikt neaizsniedzamai. Daniels spēja izsekot manu un mammas sarunas laikā veidojušos garīgo saikni un tādējādi izskaitļot mūsu atrašanās vietu. Negribējās ticēt šādai iespējai, tomēr pēdējo dienu notikumi lika apšaubīt lietas, par kurām biju simtprocentīgi pārliecināta.
Jancim nebija televizora, tāpēc par vienīgo ziņu avotu kalpoja vecs VEF radio, kas neganti čarkstēja un izkropļoja diktoru balsis, turklāt uztvēra tikai Latvijas Radio 1. un 2. programmu. Sen nebiju klausījusies šlāgerus un drīzumā sapratu ari, kāpēc.
Savukārt vakaros mūs izklaidēja Jancis ar smieklīgiem stāstiņiem par vellatas gaitām un piedzīvojumiem. īsinot laiku, spēlējām kārtis, un savādas sakritības dēļ Jancis vienmēr vinnēja. Zigis tad uzmeta lūpu, pārmeta, ka namatēvs izmantojot savas profesijas priekšrocības, par ko Jancis tikai šķelmīgi nosmaidīja un gāja cept pankūkas kā miera izlīguma zīmi.
Kad ceturtās dienas rītā mūs pamostoties sveica nevis jau ierastais lietus un apmākušās, netīras grīdas lupatas krāsas debesis, bet gan sārta, mīlīga saulīte, Ralfs atgriezās un laimīgajai bezdarbībai pienāca beigas. Spriežot pēc izskata, laikam jau negulētas naktis slikti ietekmēja arī dievišķu būtņu sejas krāsu, jo sargeņģelis par spīti možajam noskaņojumam izskatījās panīcis - tumšiem lokiem zem acīm, apaudzis ar bārdu un dziļi iekšienē pamatīgi norūpējies. Ralfs bija paspējis prombūtnes laikā pārģērbties - nomainīt gaiši zilos džinsus pret tumšākiem un parasto T kreklu un sporta jaku pret melnu polo krekliņu un rudens žaketi, piemērojoties mainīgajiem laikapstāk- ļiem. Acīmredzot viņš to visu izbūra no melnās sporta somas, ko pamanīju mašīnā uz aizmugurējā sēdekļa. Līdz šim neaizdomājos par Ralfa zemes dzīvi - kur viņš dzīvoja, strādāja, kur iepirkās, un vai vispār viņam bija zemes dzīve.
Tomēr šo jautājumu noskaidrot neizdevās, jo mums tika dotas divdesmit minūtes laika, lai savāktu mantas un kopā ar mums pašiem iekrāmētu tās mašīnā, neko vairāk nepaskaidrojot. Mēs sirsnīgi pateicāmies laipnajam namatēvam un, gluži kā mazi zaldātiņi, pēc Ralfa pavēles iekļaujoties noteiktajā laika limitā, atradāmies auto, kas lēnā garā ripoja pa Rumbulas ceļu centra virzienā.
- Kurp dodamies? - Jutos priecīgi satraukta gluži kā skolas ekskursijas laikā.
- Mēs dodamies apciemot vienu no Lielā Septiņnieka. No drošiem avotiem izdevās noskaidrot, ka Artemlda dzīvo tepat kaimiņos, Igaunijā, uz vienas no salām - Hījumā. - Ralfs atkal bija pie stūres, par spīti acīmredzamajam nogurumam.
- Igaunijā? - Zigis skaļi pauda manu izbrīnu.
- Jā. Par ko jūs tā brīnāties?
- Nē, nekas, tikai… Igaunija? Tas jau ir tepat blakus. - Paraustīju plecus. Doma, ka kāds no pasaules radītājiem varētu dzīvot līdzās, šķita vairāk nekā neticama.
Ralfs neko neatbildēja, tikai ar plaukstas pamatni izberzēja sasārtušās, nogurušās acis.
- Klau, varbūt ļauj man vai Zigim braukt? - Mani nesajūsmināja doma par garu pārbraucienu ar nogurušu šoferīti, kas balansēja uz miega robežas.
Ralfs mani uzmanīgi nopētīja, it kā meklēdams kādu zemtekstu. Neko neatradis, viņš piekrītoši pamāja un nobrauca ceļmalā.