- Nāc, Zigi, pie stūres. Iebrauksim vēl Latgalītes tirgū un tad jau brauksim laukā no Rīgas, - Ralfs nokomandēja un pats ierausās aizmugurējā sēdeklī.
- Ko tur?
- Jānopērk Nelei kaut kas pret nelabumu. Priekšā garš ceļš, negribas stāties ik pēc puskilometra.
- Starp citu, pēdējās dienās nelabums ir gandrīz pārgājis. - Uzmetu lūpu par nepatiesiem apvainojumiem.
- Tāpēc, ka tu mājās sēdēji. Mašīnā tev atkal kļūs slikti. - Ralfu nepārliecināja mans arguments.
- Latgalītes tirgū? Tur taču tikai zagtus magus un veļļu- kus pārdod, - Zigis savukārt brīnījās par pavisam ko citu.
- Ne tikai! Jāzina, ko un kur meldēt. - Eņģelis pārgudri nosmīkņāja. Mēs ar Zigi saskatījāmies, bet vairs nebildām ne vārda. Iespējams, Ralfam taisnība - nekad nebiju bijusi stāvoklī, tāpēc arī vajadzība pēc šādām zālēm neradās. Varbūt visas grūtnieces tagad zāles pret nelabumu pērk Latgalītes tirgū? Jauno māmiņu forumi internetā līdz šim nebija mans iecienītākais laika pavadīšanas veids, tāpēc šādas informācijas manā rīcībā nebija.
Zigis pieteicās pagaidīt mašīnā, nedaudz baidīdamies, ka, iznākot no tirgus, viņam nāksies atpirkt pašam savus logu tīrītājus. Netālu stāvošo noplukuša paskata vīreļu kārīgie skatieni apliecināja šī domu gājiena iespējamo pamatotību. Tā nu mēs ar Ralfu divatā devāmies zāļu meklējumos, kas ar katru mirkli šķita aizvien aplamāks pasākums.
Lai arī jau vairākus gadus nebiju apciemojusi īpatnējo tirdzniecības vietu, tomēr no pirmā skata nekas daudz nebija mainījies. Pie ieejas tirgū jauni puiši pusbalsī piedāvāja diskus ar visu iespējamo - sākot no mūzikas un spēlēm, beidzot ar nelegālām datorprogrammām par smieklīgām cenām. Aiz vārtiem vairākās rindās bija izvietoti tirdzniecības galdi ar improvizētām nojumēm, konstruētām no šīfera un plastikāta plēves gabaliem, kuru galvenais uzdevums bija pasargāt dārgo preci no salīša- nas. Pati prece izcēlās ar daudzveidību. Šeit varēja atrast visu nepieciešamo remontam - dažādus stiprinājumus, skrūvītes, leņķīšus, neizprotamus metāla gabaliņus ar caurumiņiem, darbarīkus, bija pieejams arī plašs tehnikas klāsts - automašīnu maģīši ar priekšējo panelīti un bez tā, veselas priekšējo panelīšu kolekcijas - gan jauni, gan jau apšņurkāti. Viena nodaļa mani īpaši iepriecināja - uz vairākiem galdiem bija izlikta dažnedažādākā fototehnika - objektīvi, lēcas, zibspuldzes, vieglmetāla statīvi, dažādu izmēru fotosomas. Par spīti manām kārīgi mirdzošajām acīm, ilgi tur neuzkavējāmies. Ātrā solī Ralfs izstūrēja cauri raibajam pircēju un tirgotāju pūlim uz otru tirgus galu, kur aiz kādām grūti pamanāmām durvīm augstajā sētā, kas apjoza tirgus placi, pavērās vēl viens laukums.
Pirmajā brīdī šķita, ka esmu nonākusi kādā no zāļu gadatirdziņiem, kurus parasti mazpilsētas rīko Jāņos, Mārtiņos vai tamlīdzīgi. Tomēr jau nākamajā mirklī kļuva skaidrs, ka šis ievērojami atšķiras no iepriekšminētajiem. Līdzās kaltētu zāļu buntītēm un medus burciņām gozējās augsti stikla trauki ar tumšu šķidrumu, kurā peldēja kaut kas zaļš. Ieskatoties tuvāk, versija par mazsālltiem gurķīšiem neizturēja kritiku. Duļķainajā ūdenī ar bālajiem vēderiem uz augšu peldēja dažādu izmēru vardes. Jutu, kā nelabums sāk savu ceļu augšup.
Tomēr Ralfs atkal neļāva uzkavēties pie interesantā eksponāta, droši devāmies dziļāk, un Ralfs aiz rokas vilka mani sev līdzi. Ar acīm kāri tvēru neparastās ainiņas - atšķirībā no saviem amata brāļiem pie maģīšu stendiem šie tirgotāji neuzbāzās ar preci, bet šķita vairāk iegrimuši sarunās savā starpā. Arī pircēji - lielākoties pusmūža tan- tuki - pārzināja piedāvājumu no galvas, tāpēc gluži lietišķi prasīja iesvērt divsimt gramus kaltētu sienāžu, apjautājās, vai raspodiņu lapas svaigas, apostīja un brīžiem pat nogaršoja jokaina izskata sēnes. Šis nebija tirdziņš iesācējiem, bet gan lietpratējiem. Tikai jomu, kurā viņi specializējās, bija grūti nosaukt.
- Kas tas viss ir? - brīnījos, ar grūtībām turēdamās līdzi Ralfa lielajiem soļiem.
- Tas ir zintnieku tirgus. Uz šejieni nāk dziednieki, gaišreģi, zīlnieki un citi pesteļotāji. Te var atrast visu visam - sākot no rīkstītēm, beidzot ar beigtiem sikspārņiem mīlestības dzirām.
- Baigi. Nemaz nezināju, ka te tāds ir.
- Protams, nezināji. Tu nemaz nevarēji zināt - šeit tiek iekšā tikai tie, kam te kaut kas vajadzīgs.
- Kā tas ir?
- Nu, ja mums nevajadzētu nelabuma zāles, mēs durvis nemaz nebūtu atvēruši, - Ralfs pār plecu paskaidroja. Izklausījās neticami, bet, palūkojoties apkārt uz neparastajām lietām, kas kaudžu kaudzēm sakrāmētas uz galdiem, skeptiķis manī pieklusa.
Apstājāmies pie plaša stenda, kurā nelielos trauciņos - burciņās, bļodiņās, pītos groziņos un citos tilpumos - piedāvāja dažādas tabletītes, ripiņas un kapsuliņas. Kopumā tas izskatījās pēc krāsainu kreļļu pērlīšu stenda - te bija zaļas un apaļas, ovālas un sarkanas, kantainas un zilas tabletītes.
- Sveiki, jūs pie manis? - kaut kur līdzās atskanēja dobja, vīrišķa balss. Mēs reizē pagriezāmies pret balss īpašnieku. Nezinu, kā Ralfs, bet es pavisam noteikti cerēju ieraudzīt miesās raženu vīrieti ar kuplām ūsām un cigareti zobos. Kā jau fotogrāfei, man labi strādāja vizuālā iztēle. Tā vietā aci pret aci sastapos ar sīciņu, tievu sievietīti manas mammas vecumā. Viņas krāsotie melnie mati bija
savākti nelielā, stingrā copītē galvvidū, atsedzot ataugušas, sirmas matu saknes, nostiepjot ādu uz pieres un piešķirot žurkveidīgajai sejiņai pārsteigtu izteiksmi. Melnās acis mūs uzmanīgi nopētīja, smailajam deguna galiņam viegli noraustoties. Nejaušā kustība, kā arī lielie priekšzobi pastiprināja žurcisko iespaidu. Tomēr sieviete izskatījās gluži parasti, ģērbusies zilos, apvalkātos džinsos un platā, adītā džemperī, kas acīmredzami bija par lielu, jo sniedzās līdz pat kaulainajiem, izspīlētajiem ceļiem.
- Sveiki! Jūs būtu Velta? - Ralfs pieklājīgi apjautājās.
-Jā, tā ir es, - žurku ģīmis apstiprinoši atbildēja, liekot
atkal nobrīnīties, no kurienes rodas šī varenā skaņa.
- Mūs atsūtīja Jancis, teica, ka tu varētu palīdzēt, - Ralfs bez liekām ceremonijām pārgāja uz "tu".
- Kurš Jancis? - Velta nešķita iespaidota.
- Vellpirksts Jancis.
- Ak tas nabaga bēdubrālis! - Tirgotāja atplauka plašā smaidā, atklājot, ka bez iespaidīgajiem priekšzobiem citu zobu mutē nav. - Sen nav redzēts. Kā ta' šim iet, ko? Vēl dzīvs? Vēl strādā?
- Nu, pēdējā laikā vairs ne tik daudz. - Ralfs negrasījās ielaisties sarunā.
- Nē, nu laikam jau tā būs ar' labāk. Neko labs vel- lata jau no šamā nesanāca. Ja godīgi, - žurķis pārgāja uz čukstiem, pametot zaglīgu skatienu apkārt, it kā baidoties, ka Jancis varētu izrādīties kaut kur blakus un noklausīties, - otru tik draņķīgu vellatu savu mūžu man nav nācies sastapt.
Ralfs mēmi pamāja, izvairoties paildzināt sarunu. Velta saprata mājienu.
- Labi, nu, lco ta' jums no manis vajag?
- Meitene ir stāvokli. - Ralfs ar īkšķi norādīja uz mani.
- Vajag kaut ko pret nelabumu.
- Ak tad tā, ja? - Velta uzmanīgi nopētīja, tumšajam skatienam nedaudz ilgāk pakavējoties uz mana vēdera.
- Es tev varu tādas aveņu ripiņas iedot.
Velta ar kaulaino roku iegrāba sarkanas, apaļas ripiņas, kas izskatījās pēc presētas zāles, un iebēra pāris sauju brūnā papīra turziņā. Acīmredzot viņa nebija dzirdējusi par hepatīta vīrusa izplatību.