- Šitās ir labas. Kad jūti, ka tūlīt ies vaļā, uzgrauz kādu pārīti. Atlaidīs. - Žurķis, viltīgi piemiedzis ar aci, iespieda man rokās turziņu.
- Paldies, - apmulsusi nomurmināju.
- Par paldies kaķi sprāgst. Četri lati, - tantuks noskaldīja.
Kad tikām atpakaļ mašīnā, neuzticīgi pavēru turziņu un paostīju tās saturu. Ripiņas ne tikai izskatījās pēc zāles, bet tā arī oda.
- Tu esi pārliecināts, ka palīdzēs? - šaubīgi pārjautāju Ralfam, kas, iekārtojies uz aizmugurējā sēdekļa, gatavojās nosnausties.
- Bet tu vispirms pamēģini un tad tikai degunu rauc.
- Parādi, kas tev tur ir? - Zigis arī iebāza degunu zāļu turziņā. - Fu! Ož pēc siena. Varbūt tās ir domātas grūsnām trušu mātēm?
- Ļoti smieklīgi. - Uzmetu lūpu. - Labāk brauc.
- Kur īsti vispār ir jābrauc? - Tas bija domāts Ralfam.
- Brauciet līdz Pērnavai un tad pamodiniet mani. Un neveicieties kā gliemeži, mums jāpaspēj uz prāmi, kas atiet puspiecos.
- Nezinu gan, kamēr tiksim cauri Rīgai… - Zigis izskatījās šaubīgs. - Turklāt - benzīns arī jāielej.
- Zigi, dari, kas jādara, bet, lai puspiecos mēs būtu Rohukūlas ostā. - Ralfs jau šķita laižamies miegā.
- Kur?
- Paskaties kartē.
- Ej tu galīgi ar savu karti - man ir kas labāks. - Zigis atplauka smaidā un no sēdekļa apakšas izvilka Tomtom navigāciju.
- Ko tu agrāk neteici? Es kā muļķe ar karti čakarējos, - saniknojos, atceroties, kā Ralfs mani nomocīja, kamēr braucām uz Īli pie trakā tantuka.
- Sorry, aizmirsu. - Mans taisnīgais sašutums Zigim bija kā pilei ūdens.
Lai izbaudītu saldo atriebes garšu, ieslēdzu radio, zinot, cik ļoti Zigim riebjas, ja braucot skan mūzika un turklāt vēl ja dungoju līdzi. Acumirkli salonu piepildīja Radio SWH džingla priecīgi uzbudinātais meldiņš. Tomēr tas nešķita pietiekami - sameklēju uztvērējā krievu radio un sāku sirsnīgi vilkt līdzi Valērija Meladzes aizkustinošajai mīlas balādei, kas, šķiet, apdziedāja kaut kādu anakondu.
- Nogriez klusāk! - no aizmugures atskanēja ievainota lauvas rēciens, liekot man izbailēs palēkties. Zibenīgi izslēdzu radio. Ralfam, šķiet, bija iebildumi.
- Un beidziet abi ņemties. Tas var traku padarīt. Man jau pietika, kad aiz tevis caurām dienām vazājos, - jūs vispār normāli sarunāties nemākat, tikai kacēties.
- Tā nav, mēs tikai tā…
- Izrādāmies, - Zigis papildināja teikumu, pārsteigts par Ralfa negaidīto emociju uzliesmojumu.
- Nu tad nevajag! Manā priekšā nav vajadzības izrādīties. Es tāpat par jums visu zinu. Nu, vismaz par tevi, Nele, jau nu gan.
- Mh… - Zigis zīmīgi novilka, Ralfa teiktā neiespaidots.
- Neticat? Labi. Kad jūs pirmo reizi iepazināties, Nele tev sita kanti tik uzcītīgi, ka pat dabūja tevi līdz gultai. Un pašā pēdējā brīdī tu atzinies, ka esi gejs. Rezultātā viņa atlikušo nakts daļu nosēdēja tavā vannas istabā uz pūkainā rozā paklājiņa, dzēra Šarloti no kakliņa un raudāja. Pēc tam viņa izvēmās uz tā paša rozā paklājiņa.
- Iespaidīgi, bet tas var notikt ar jebkuru. - Zigi tas nepārliecināja.
- Labi, tad kā ar šo? Mēnesi pēc tam, kad Nele izšķīrās ar Kristapu, viņš atsūtīja īsziņu uz mobilo. Teica, ka nožēlo, ir sapratis savas kļūdas, un lūdza piezvanīt. Sirsnīga īsziņa, tikai Nele nekad to neizlasīja, jo tu, Zigi, paspēji izlasīt pirmais un pēc tam izdzēsi, kamēr viņa bija tualetē.
- Zigi? Tā ir taisnība? - Likās, ka Ralfs mani tikko būtu aplējis ar aukstu ūdeni.
- Jā, mīļumiņ, bet… es baidījos, ka tu izlasīsi, sāksi raudāt, piedzersies un piezvanīsi tam muļķim. Tu tik tikko biji tikusi tam pāri un te atkal… - Zigis žēlabainā balstiņā taisnojās, nosarcis līdz pat ausu galiņiem. Viņš cītīgi raudzījās uz ceļu, baidīdamies palūkoties uz mani.
- Paldies. - Paliecos tuvāk un uzspiedu skaļu buču uz Ziga gludi skūtā, smaržīgā vaiga. - Paldies, ka tā rūpējies par mani.
- Tu nedusmojies?
- Protams, ne! Tu esi mans draugs un uztraucies par mani. Tas ir normāli.
- Labi, pastāsti vēl kaut ko. - Zigis šķita atpakaļ zirgā un tagad mudināja Ralfu uz jaunām atklāsmēm.
- Nu, varu pastāstīt kādu bērnudārza atgadījumu ar baltajām apakšbiksēm, kuras tā ari neatrada…
- Labi, tu vinnēji, vairāk pierādījumu nevajag, - puisis steidzīgi pārtrauca Ralfu pusvārdā.
- Kas tur bija? - Tagad savukārt es biju ieintriģēta.
- Nekas, ļauj Ralfam gulēt. Neredzi, kāds viņš nomocījies?
Protams, pēc jaukās izrunāšanās mēs paspējām uz prāmi puspiecos, par spīti sastrēgumiem, izbraucot no Rīgas, manām biežajām pieturvietām un nelielām uzkodām Salacgrīvas Statoilā.
Aveņu ripiņas, kuras iegādājāmies Latgalītes tirgū, tiešām palīdzēja. Jūtot tuvojamies nelabuma lēkmi, iemetu mutē dažas tabletītes, un jau pēc mirkļa kļuva vieglāk. Garšoja gan savādi - drīzāk pēc krīta nekā avenēm, tomēr rezultāts bija, un tas bija galvenais.
Arī neilgā prāmja brauciena laikā, nelielam vējelim maigi šūpojot mūs viļņos, aveņu ripiņas nevainojami darīja savu darbu. Baltijas jūras zivis palika nepabarotas.
Uz jautājumiem par tālāko galamērķi Ralfs izvairījās atbildēt, radot iespaidu, ka pats īsti nezina, kur Artemīda meklējama. Par laimi, Hījumā sala nav no lielākajām, un, domājams, mūs gaidīja jauks vakars ar bezmērķīgu vizināšanos pa salu, cerot uzskriet vismaz kādai norādei, kurā virzienā meklēt.
Kad nokāpām no prāmja, saule jau sāka posties uz vakara pusi, izgaismojot apkārtni maigi rožainā gaismā. Hījumā izrādījās vēl mazāka, nekā iedomājos, - kartē atzīmētās pilsētas pēc izmēriem varēja sacensties ar vidēju Latgales ciematu pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, no kura ceļā devies pirmais viesstrādnieku/sprīdīšu vilnis. Salu klāja biezi egļu meži, kuru dzīlēs koka viensētās mitinājās cilvēki - lielākoties gan turīgi igauņi no Tallinas, kas par vasaras mitekli izvēlējušies lduso, Dieva aizmirsto nostūri.
Pēc stundas ilgas braukāšanas mums beidzot palaimējās - Ralfs uz kāda koka stumbra saskatīja ezoteriskas norādes, kur meklējama cienījamā dāma. Ne es, ne Zigis ne vella neredzējām, tomēr Ralfs šķita iedvesmots.
Pirms saule paspēja paslēpties aiz apvāršņa, ietinot apkārtni tumsā, mēs, sekojot Ralfa norādēm, meža biezoknī atradām nelielu guļbūvi. Rietošajā saulē tā izskatījās gluži kā no sudraba - kādreiz baltie koku stumbri pēc lietū un saulē pavadītajiem gadiem bija nosirmojuši tumši pelēki. Mājas zemais niedru jumts bija ldāts ar zaļu sūnu kārtiņu, bet nelielos logus sedza slēģi ar izgrebtu puķīti vidū. Mājas priekšā nelielā dobītē ziedēja puķes, kas izskatījās pēc kliņģerīšu un pojeņu krustojuma, bet pie mājiņas stūra krāšņoja sarkanas vīteņrozes. Tuvumā neredzēja nevienu dzīvu dvēseli - ne cilvēkus, ne suņus. Ar atvieglojumu konstatēju, ka šeit laikam suņi nedzīvo, jo būdu nekur nemanīja.
Ralfs uzpīpināja, iztraucējot rāmo meža mieru. Skaļi protestēdama, no blakus koka spārnos pacēlās liela vārna.
- Izskatās, neviena nav mājās, - Zigis ierunājās. - Varbūt nav īstā vieta?
- Ir. Viņa laikam izgājusi. - Ralfs uzmanīgi pētīja apkārtni. - Ejam apskatīties.
Ar prieku devos izlocīt kājas smaržīgajā, vēsajā mežā. Sāļo jūras gaisu pildīja rudens smaržas, klusinātas viļņu skaņas no netālās pludmales un vakara putnu sarunas. Aizvēru acis un dziļi ieelpoju apkārt valdošo mieru, jūtot, kā lūpas savelkas apmierinātā smaidā. Dievinu mežu.