- Nele, aizej, apskaties aiz mājas, - Ralfs nokomandēja. - Mēs ar Zigi paiesimies pa mežu. Viņai jābūt kaut kur tepat. Varbūt izgājusi medībās?
Manu idilli rupji sagrāva. Klusi nolamājos un, kājām grimstot mīkstajās sūnās, devos otrpus mājai. Savādi šķita, ka šeit nemanīja iemītas taciņas.
Tikai palikusi viena, pamanīju, cik zemu noslīdējusi saule un cik ēnu pilns biezais egļu mežs. Piepešs vēsums aizlīda aiz jakas apkakles, liekot notrīsēt. Pēc siltās mašīnas ārā šķita diezgan auksti. Aizvilku rāvējslēdzēju un noskurinājusies turpināju ceļu ap māju. Visus logus slēpa slēģi, radot pamestības iespaidu, tomēr Ralfs šķita ļoti pārliecināts par savu taisnību. Apgriezušies ap stūri, dažus soļus tālāk pamanīju ābeļdārzu ar kupliem, bet zemiem kokiem. Man sakārojās rudens ābolīšus, jau sajutu saldskābo garšu mutē un, nolēmusi uz mirkli novirzīties no kursa, devos dārzā. Garajā zālē vaigus mir- dzināja balti un dzelteni āboli, bet neviens nelikās pietiekami kārdinošs, līdz tālākajā galā pamanīju smukus un sārtus - pustumsā gan grūti atrodamus. Nometos gandrīz rāpus, lai tiktu tiem klāt. Pastiepu roku un satvēru vēso, mitro ābolu. Kaut kas šķita nedaudz savādi. Ābols bija pārāk mitrs, ņemot vērā, ka rasa vēl nebija uzkritusi un zāle pilnīgi sausa. Palūkojos ciešāk - vietās, kur mani pieskārieni notrauca ābola mitrumu, vīdēja bāli dzeltena miziņa, bet sārtais slapjums palika man uz pirkstiem.
Izbrīnīti aplūkoju roku un tad pacēlu galvu, ar skatienu meklēdama slapjuma avotu.
Cauri strauji biezējošajai tumsai man pretī vērās divas apaļas, balti zilas un pavisam noteikti nedzīvas acis, aiz kurām vīdēja kaut kas līdzīgs slidenam, tumšam galvaskausam, no kura sūcās sārtais šķidrums, iekrāsodams ābolus zem koka.
- Velns! - klusi nolamājusies, aizslīdēju pretī vilinošajai apziņas tumsai, kas kā liels virpulis ierāva sevi.
- Nele, Nele! Atver acis! - Mani kāds purināja. - Tu dzirdi?
Ar grūtībām pakļāvos mocītājam un šķirbiņā pavēru kreiso aci. Ralfs izskatījās nobijies. Viņa seja atradās tuvu manai, un varēju just vīrieša karsto elpu. Tas nebija īpaši patīkami, ņemot vērā, ka mana vienīgā vēlme bija ieelpot malku auksta gaisa. Nevarīgi noīdējos un sāku rīstīties, jūtot ļaunu vēstošo nelabumu.
- Ak Dievs! Tu atkal vemsi? - Zigis pārliecās pār Ralfa plecu, lai uzdotu jautājumu man tieši sejā.
Saņēmu spēkus un atgrūdu Ralfa rokas, norādīdama uz briesmeklību, kas karājās ābeles zarā viņiem aiz muguras.
- Kas tur ir? - Ralfs neizpratnē pagriezās. - Tu nobijies no truša? Tas ir beigts trusis. Nodīrāts. Tur nav par ko uztraukties.
Viņš joprojām stāvēja, pārliecies pār mani, un bloķēja gaisa piekļuvi elpošanas sistēmai. Lūdzu Dievu, kaut Ralfs pavāktos malā. Un tad piepeši - mana lūgšana tika uzklausīta. Gluži kā lingas sviests, Ralfs strauji pacēlās gaisā un, ar klusu būkšķi atsities pret mājas sienu, sabruka zālē. Piecēlos sēdus neizpratnē par notiekošo. Galva griezās kā karuseli, un, lai gan ar grūtībām fokusēju skatienu, caur pustumsu ieraudzīju uzbrucēju. Tā bija viņa - neliela auguma, smagnējas miesas būves sieviete ar garu bizi, kas sniedzās līdz pat platajiem gurniem. Izkliegusi pāris vārdu nesaprotamā valodā, viņa devās uzbrukumā, paceldama Ralfu no zemes gluži kā spalviņu un atkal triekdama pret sienu, turot aiz jakas apkakles. Trieciena apdullināts, vīrietis nespēja pretoties iespaidīgo dūru neticamajam spēkam. Gluži kā lupatu lelle viņš ar galvu atsitās pret sienu, asajai baļķa malai atverot asiņojošu brūci pierē. Tomēr sievišķim nebija gana - satvērusi Ralfu aiz apkakles, viņa nostādīja eņģeli uz ceļiem. Viņa galva ļengani šūpojās, gluži kā striķītī iekārta. No zila gaisa uzbrucējas rokās uzradās liels, abpusgriezīgs cirvis, līdzīgs tam, ko parasti zīmē bildītēs ar vikingiem. Izkliegusi vēl pāris kaujas saucienu, sieviete atvēzējās un jau gatavojās nolaist bīstamo ieroci pār manu eņģeli, atbrīvojot viņu no galvas.
- Tu, trakā kuce, liec viņu mierā! - Pēkšņi uzradušās dusmas aizslaucija bailes un apjukumu un deva spēku pie- lēkt kājās. Tas bija mans eņģelis, kuru viņa taisījās giljo- tinēt!
Sieviete sastinga ar gaisā paceltu roku. Lēnām pagriezusies, viņa ar izbrīnu palūkojās manī, tikai tagad piefiksējot, ka dārzā atrodas vēl kāds. Neatlaidusi Ralfa jakas apkakli, viņa turpināja iesākto kustību ar cirvi, tikai šoreiz manā virzienā. Šausmās sastingusi, bezpalīdzīgi vēroju, kā, ar svilpienu šķeldams gaisu, smagais cirvis tuvojās. Man nebija spēka aizvērt acis. Skatījos, kā tas slīd tuvāk, virzīdamies uz manām krūtīm, un gaidīju brīdi, kad tas ietrieksies manī ar visu sievietes ielikto spēku.
Tomēr trieciens nesekoja, sāpju nebija, un es joprojām stāvēju un elpoju. Draudīgais ierocis gulēja pie kājām, mir- dzinādams asmeņus garajā zālē.
- Ak tad tā, - piepeši sieviete nomurmināja latviski un, atlaidusi Ralfa apkakli, pagriezās pret mani, gatavodamās nākamajam uzbrukumam.
- Pagaidiet, pagaidiet! Mēs neesam šeit, lai kautos. Mēs meklējam Artemīdu. - No tumsas iznira Zigis un steidzīgi aizstājās man priekšā.
- Nu, jūs viņu esat atraduši. - Sievietes balss skanēja zemu un samtaini gluži kā saulē sasilis medus, tomēr tonis un ķermeņa valoda liecināja par gatavību uzbrukumam.
- Mammlt, - klusi nočukstēju, bailēs aizvērusi acis un iekrampējušies Ziga rokā, gaidīdama nākamo triecienu.
Tajā bridi Ralfs ar klusu vaidu atguva samaņu. Viņš uzrunāja sievieti valodā, kurā pirmīt tika izkliegti kaujas saucieni, un acīmredzot eņģeļa sacītais pārliecināja Artemīdu, jo, uz mirkli aizmirsusi par mums, viņa pievērsās uz zemes gulošajam Ralfam. Noklausījusies sacīto, Artemīda atkal pagriezās pret mani, caururbdama ar skatienu.
- Tā ir taisnība? Tu zem sirds nes Lokija bērnu?
- Daniela? - Uz mirkli samulsu. - Jā, tā ir. Esmu stāvoklī. No viņa.
- Tad tāpēc cirvis tevi neskāra. Nūjā, Lokija bērns. - Artemīda uz mirkli nodūra skatienu, iegrimusi domās. - Labi, ejam iekšā. Nestāvēsim jau laukā. Tu varēsi paiet?
Pēdējais tika veltīts Ralfam, kas, rūkdams kā lācis, vēl joprojām nesekmīgi pūlējās piecelties sēdus.
- Laikam būšu drusku apskādējusi tavu eņģeli. - Atvainošanās vietā dieviete noķiķinājās un pieliekusies pacēla Ralfu no zemes un pārmeta pār plecu. Skats bija impozants - mazs, drukns lauku sievišķis stiepj lielu tēviņu, uzmestu uz pleciem kā lapsādas apkakli. Tomēr no pārdzīvotā šoka smiekli nenāca. Zigis uzmanīgi satvēra mani aiz pleciem un vadīja nopakaļ namamātei. Jutu, kā draugs trīc no muskuļu sasprindzinājuma. Laikam jau nebiju vienīgā, kas nejēgā pārbijās.
Mājiņas iekārtojums izcēlās ar spartiskumu - tur bija divas telpas, virtuve un istaba ar nelielu, rūpīgi saklātu gultiņu, apaļu galdu un pāris krēsliem. Nekur nemanīja personiskas lietiņas - fotogrāfijas, visādus nieciņus vai grāmatas. Vienīgi pie sienām dižojās dažādu dzīvnieku ragi, nagi un galvaskausi. Acīmredzot saimniece bija īstena medību fanātiķe.
Saudzīgi noguldījusi Ralfu uz gultas, viņa pievērsās mums.
- Šķiet, tavai draudzenei vajadzēs ko karstu. Viņa izskatās uz miršanas robežas, - dieviete, kritiski novērtējusi mani, uzrunāja Zigi. - Nāc līdzi uz virtuvi. Palīdzēsi tēju uztaisīt un gaļu sagriezt.
Zigis, mēmi pamājis, teciņus nozuda saimniecei līdzi virtuvē.
Palikusi viena istabā, jutu, kā ceļi ļogās pēc pārdzīvotā. Straujiem soļiem tuvojās nespēks. Piesēdu uz gultas maliņas blakus Ralfam, kurš, šķiet, atkal bija zaudējis samaņu.