Brūce pierē jau vairs neasiņoja, tomēr istabas dzeltenīgajā apgaismojumā Ralfa seja izskatījās kā no vaska - plānā āda pārvilkta pār vaigu kauliem, acis dziļi iegrimušas un ar tumšiem lokiem. Pastiepos un maigi noglāstīju ar rugājiem apaugušo vaigu, atglaudu izspūrušās matu šķipsnas, lai labāk apskatītu brūci. To pavisam noteikti vajadzēja apkopt un, iespējams, pat uzlikt dažas šuves.
Ralfa plakstiņi notrīcēja, un viņš atvēra acis. Parasti skaidrais, asais skatiens ar grūtībām fokusējās uz manu seju. Jutu, kā kaklā sakāpj sāpīgs kamols un acīs sariešas karstas asaras, kas lēnām sāk ritēt pār vaigiem.
- Kuš, neraudi, - Ralfs nočukstēja, pamanījis manus pārdzīvojumus. - Kas noticis? Tev kaut kas sāp?
- Man - nekas. Bet tu… - Nevarēju parunāt - likās, kamols tūlīt pārplēsīs kaklu.
- Nieki… Tu neuztraucies, ar mani viss būs labi. - Viņš maigi uzsmaidīja un ar īkšķi notrauca man no zoda asaru pilienus. - Es taču esmu eņģelis, atceries?
-Jā, bet tā brūce… - caur šņukstiem izspiedu.
- Tā tūlīt sadzīs. Man tikai nedaudz jāatpūšas. Tici man. - Ar klusu nopūtu viņš atkal aizvēra acis un sastinga. Uz mirkli likās, ka Ralfs ir miris. Baiļu kamols krūtīs eksplodēja, un, nespējot aizturēt histēriju, ieķēros viņam plecos, cenšoties sapurināt, piespiest atkal atvērt acis.
- Ralf, atver acis! Dzirdi mani? Tu nedrīksti nomirt!
- Viņš nemirst, viņš reģenerējas. Atjauno spēkus. Liec tagad savam spārnotajam draugam mieru un nāc pie galda. - Artemīda bija atgriezusies istabā.
- Nē, viņš mirst! - Mana histērija bija pilnās burās, aizēnojot jebkādas saprāta paliekas. Raudāju, žagojos, ķērcu un raustīju nekustīgo Ralfa ķermeni, tik tikko spējot ieelpot no sasprindzinājuma.
- NOMIERINIES! - Artemīdas balss ietriecās smadzenēs kā ātrgaitas vilciens, caursitot histērijas uzcelto mūri ap manu saprātu. Vēl pāris reižu nožagojos un tik tiešām nomierinājos. Bet līdz ar to arī pēdējie spēki mani atstāja, un es paliku guļot ar galvu uz Ralfa platajām krūtīm, cenšoties saklausīt sirdspukstus. No viņa plūstošais karstums iedarbojās kā nervu zāles. Psihie bija pārgājuši, vietā atstājot klusu, pūkainu tukšumu.
- Nele? - dūmakainajā nebūtībā slāpēti, gluži kā caur spilvenu, atskanēja Ziga balss.
- Ļauj viņai pagulēt, - medainā sievietes balss iebilda. - Tā aizsardzība paņēma daudz spēka.
- Kāda aizsardzība?
- Kā tu domā? Vai varbūt tiešām tu iedomājies, ka es varētu netrāpīt, metot cirvi? Vēl neviens no tā nav izmucis.
- Tagad ir.
- Jā, tagad ir. Izskatās, ka tu vienīgais esi pie pilnas saprašanas, lai paskaidrotu, kāpēc esat ieradušies.
Pat nepapūlējos pacelt galvu, lai paskatītos uz runātājiem, kuri šķita tālu prom. Bija tik labi pie Ralfa. Gluži kā kaķītis pieritinājos ciešāk un caur pusmiegu turpināju klausīties Ziga un dievietes sarunā.
- Daniels izvaroja Neli, un viņai tagad būs bērns no viņa… - Zigis iesāka, tomēr tika pārtraukts pusvārdā.
- Tas nav iespējams, - Artemīda izklausījās pārliecināta.
- Kā - nav iespējams? Bet ir taču! Ārsts teica, ka Nele ir kādā pirmajā mēnesī…
-Jā, jā, tam es ticu, tikai… Lokijs nevarēja izvarot tavu draudzeni. Mēs, dievi, nevaram gulēt ar cilvēkiem, ja viņi nedod piekrišanu.
- Bet mitoloģijā ir zināmi gadījumi, kad tomēr tā ir noticis. Nu kaut vai kad Zevs pārvērtās par vērsi un nolaupīja Eiropu. Neba viņi intelektuālas sarunas pēc tam risināja! Turklāt viņai vēlāk trīs dēli no Zeva piedzima! Vai ari - Ganimēds, tas Trojas valdnieka dēls, kuru ari, starp citu, Zevs nolaupīja un… - Zigis daudznozīmīgi apklusa.
- Muļķības. Ja viņi paši nebūtu gribējuši, nekas nebūtu noticis.
- Kā tu vari būt par to pārliecināta?
- Viņš ir mans tēvs.
Uz to Zigim nebija, ko atbildēt, un viņš ieslīga klusās pārdomās.
- Labi, tu sāki stāstīt, bet es tevi pārtraucu. Meitene ir stāvoklī no Lokija?
- Jā, un, šķiet, viņš grib iznīcināt pasauli.
- Skan dramatiski, - dievietes balsī atskanēja izsmiekla notis.
- Bet viens no jūsējiem jau ir miris…
- Jā, Poseidons… Tātad tu saki, ka aiz tā visa stāv Lokijs?
- Mhm.
- Un ko jūs gribat no manis?
- To laikam varēs paskaidrot Ralfs. Kad pamodīsies, - Zigis izvairījās no atbildes.
Mani pamodināja Ralfa nemierīgā lcnosīšanās, kuras dēļ gandrīz noslīdēju uz grīdas.
- Piedod, negribēju tevi traucēt, bet man roka galīgi notirpusi, - Ralfs čukstus atvainojās. Istabā bija tumšs, laikam Zigis un namamāte arī bija devušies pie miera. Tumsa neļāva saskatīt Ralfa brūci, tomēr, spriežot pēc balss, viņš jutās jau labāk.
- Nekas, nekas. Kā tu jūties? - Pieslējos sēdus gultā, piekārtojot izspūrušos matus un berzējot nogulēto vaigu.
- Jau stipri labāk, paldies par rūpēm.
- Kur ir Zigis? Un Artemīda? - Palūkojos apkārt - istabā neviena nebija.
- Artemīda aizgāja uz kūti gulēt sienā, bet Zigis - uz mašīnu.
- Cik ir pulkstenis?
- Tas ir svarīgi?
- Cik ilgi es gulēju?
- Tagad ir nakts vidus. Paraušos maliņā, un tu varēsi likties atpakaļ gulēt. - Ralfs piespiedās ciešāk pie sienas, atstājot man brīvu gultas malu. Šaubīgi palūkojos - nevaru taču gulēt vienā gultā ar svešu vīrieti. Lai ari manu sargeņģeli un turklāt apģērbtu.
- Beidz ākstīties un nāc gulēt. Es tev netaisos uzbāzties. - It kā nolasījis manas domas, Ralfs parāva mani aiz rokas, un es nokritu atpakaļ guļus. - Turklāt šī nav pirmā reize, kad guļam vienā gultā. Atceries, kad tev pirms trim gadiem bija bronhīts un temperatūra pāri trīsdesmit deviņiem grādiem? Toreiz arī gulēju tev blakus, neatlaidu ne uz mirkli.
- Tas bija toreiz, kad Kristaps uz divām dienām pazuda no mājām un es viena paliku uz gultas?
- Jā, tā pati reize. Tā ka redzi - nekā jauna. - Jutu, kā viņš tumsā nosmaida. Piepeši sajutos drošībā, un pirmo reizi pa visām šīm dienām man radās cerība, ka varbūt viss nokārtosies.
Pamodos no rīta, viena pati izpletusies pa visu gultu un atmetusi rokas aiz galvas. Tik labi un cieši sen nebiju gulējusi. Pat Janča mājās nebiju jutusies tādā drošībā kā vecajā guļbūvē uz gandrīz neapdzīvotas salas.
- Labrīt! - Redzeslokā parādījās Zigis. Šķiet, viņam nakts nebija izvērtusies veiksmīga. Uz kreisā vaiga joprojām rēgojās nospiedums no mašīnas ādas sēdekļa, mati bija izspūruši, bet kopējais tēls - kā no miskastes izvilkts.
- Labrīt! Kā gulēji? Labi? - Paķēru draugu aiz rokas.
- Lieliski! Vienkārši lieliski! Un tu? Nebija auksti?
- It nemaz, - šķelmīgi nosmaidīju. - Tikai gultasbiedrs kaut kur pazudis.
-Jā, redzēju abus ar dievieti ejam uz jūras pusi. Ceru, ka šī netaisās nabagu slīcināt. Izskatījās gan tāds žirgts.
- Kā vakar pasēdējāt? Par ko runājāt? - Piecēlos sēdus un ar kāju centos izmakšķerēt botas no gultas apakšas.
- Par tevi, par Dānieļu. Neko īpašu. Vispār interesanta sieviete, tik daudz piedzīvojusi un pieredzējusi! Iedomājies - viņa jau ilgus gadus ir Greenpeace godabiedre! Aktīvi darbojas vides aizsardzībā, izveidojusi Igaunijā spēcīgu programmu jauniešiem no maznodrošinātajām ģimenēm, māca viņiem dabu mīlēt. Interesanti.